latvijaspirts.lv |
Vaniļas orhodeja, smaržīgā vaniļa - Vanilla Planifolia, Vanilla Tahitensis, Vanilla pompona Šī orhideja (Vanilla planifolia jeb smaržīgā vaniļa) ir vienīgā vairāk nekā 20 000 orhideju sugu vidū, no kuras tiek iegūts kaut kas ēdams. Vaniļas pāksts ir garšviela, ko iegūst no vienīgā ēdamā Liānu ģints, Orhideju dzimtas auga Vaniļas Orhidejas. No stāda iestādīšanas brīža paiet aptuveni 3 gadi, līdz vaniļas orhideja ir gatava dot augļus. Katrs ziediņš kas uzzied tikai reizi gadā tiek apputeksnēts ar rokām 5-6 stundu laikā pēc uzziedēšanas. Tad ir vajadzīgi aptuveni 9 mēneši, lai izaugtu pati vaniļas pāksts. Kad vaniļas pākstis tiek novāktas, paiet vēl vismaz 2-3 mēneši līdz vaniļas pākstis fermentācijas procesa rezultātā iegūst mums zināmo, raksturīgo izskatu un smaržu. Vaniļas vēsture Vaniļas dzimtene ir Meksika. Jau 15. gs. sākumā totonaki indiāņi Meksikā izmantoja vaniļas augus. Tos pievienoja šokolādes dzērienam, lai kompensētu kakao pupiņu rūgtumu. Rezultātā tika iegūts spēcinošs, uzmundrinošs un garšīgs šokolādes dzēriens. Leģenda vēsta, ka 1520. gadā acteku valdnieks Montesuma ar šo dzērienu esot cienājis spāņu konkistadoru Ernanu Kortesu, kurš pēc tam kakao pupiņas un vaniļas pogaļas ievedis Eiropā. Karsta šokolāde ar vaniļas garšu Eiropas galmos kļuva par modes dzērienu, bet tikai 1602. gadā karalienes Elizabetes I aptiekārs Hjū Morgans ieteica vaniļu izmantot plašāk. 18. gadsimtā vaniļu sāka pievienot alkoholiskajiem dzērieniem, tabakai un parfimērijas izstrādājumiem. Līdz pat 19. gadsimta vidum galvenā vaniļas ražotājvalsts bija Meksika, jo vaniļu nekādi neizdevās ieaudzēt citās zemēs. Pats augs izauga, bet neveidojās augļi, jo tikai Meksikā bija īpaša bite, kas spēja apputeksnēt vaniļu. Tā kā vaniļas ziedi atveras tikai vienu dienu, Meksikas bitēm talkā nāk īpašas sugas kolibri. Tikai 19. gadsmita četrdesmitajos gados izdevās mākslīgi apputeksnēt vaniļas ziedu, tādējādi paverot iespēju vaniļu audzēt arī ārpus Meksikas. Mūsdienās lielākās vaniļas ražotājas ir Reinjonas, Madagaskaras, Maurīcijas un Seišelu salas. Runā, ka šo salu vaniļas plantācijas esot cēlušās no viena vienīga spraudeņa, kas Reinjonā esot ticis ievests no Parīzes botāniskā dārza. Vaniļa tropu orhidejas pākstiņas ar visiem pazīstamo reibinoši saldo aromātu. Par labāko un kvalitatīvāko tiek uzskatīta Madagaskaras Bourbon vaniļa. Kvalitatīvai vaniļas pākstij jābūt ar bagātīgu, izteiksmīgu smaržu, spīdīgai, tādai kā mazliet ieeļļotai pēc izskata, dažkārt to var klāt balti vanilīna kristāli; nekādā gadījumā nepērciet sausas, sabirzušas vai trauslas pākstis, kas tikpat kā nesmaržo vai to smaržai nāk līdzi tāds kā tabakas dūmu aromāts. Glabājiet vaniļu tumšā, vēsā vietā(bet ne ledusskapī!, jo tad tā sacietē un kristalizējas), cieši noslēgtā plastmasas vai stikla traukā, lai tā neizžūst pārmēru. Lieto vaniļu sekojošā veidā: pārgrieziet pākstiņu gareniski uz pusēm, ar naža neaso malu pārbrauciet pār pāksts iekšpusi visā garumā, tādejādi izkasot laukā melnas, sīkas sēkliņas. Tās pievienojiet desertiem vai konditorejas izstrādājumiem saskaņā ar recepti un novērtējiet, kāda fantastiska atšķirība ir starp īstu vaniļu un sintētisku vanilīnu! Bet arī miziņu nemetiet laukā ielieciet to traukā ar cukuru, tēju vai kafiju, cieši noslēdziet un paturiet pāris nedēļas: un Jums būs īsts vaniļas cukurs, labāks un krietni lētāks par dažu labu veikala variantu, vai aromatizēta kafija vai tēja, kuru baudot, ikdiena pārvēršas svētkos. |
|
Pārpublicējot un citējot materiālus, atsauce uz portālu obligāta. |
||