latvijaspirts.lv |
Lupīnas ir daudzgadīgi vai viengadīgi, gari (0,3 1,5 m) tauriņziežu dzimtas lakstaugi (Fabaceae). Ģintī ir apmēram 280 sugu. Savvaļā plaši sastopamas dienvid- un rietum-Ziemeļamerikā, Vidusjūras reģionā un Āfrikā. Eiropā plaši ievestas, kur lupīnas ir pārgājušas savvaļā. Bieži izmantotas kākrāšņumaugi dārzos.
Lupīnu ģintī (lupinos) reģistrēts apmēram 200 sugu viengadīgi vai daudzgadīgi augi, puskrūmi, retāk krūmi. Lupīnām ir interesanta vēsture, jo par puķēm vairāk ierasts runāt estētiskās kategorijās, taču lupīnas ieceļojušas Latvijā pagājušā gadsimta 30. gados ne tikai dārza izdaiļošanai, bet arī augsnes mēslošanai un lopbarībai. Šajā laikā lupīnas tika atzītas par labāko zaļmēslu kultūru, jo labi auga mazvērtīgās, skābās smilts augsnēs. To spēcīgās saknes ar lielajiem gumiem uzkrāja augsnē lielu organisko masu un daudz no gaisa saistītā slāpekļa. Latviešu zemnieki, kas audzēja lupīnas zaļmēslojumam, tās bija nosaukuši par smilts augšņu zelta augu. Lupīnu graudos daudz olbaltumvielu un cietes, bet tie satur arī dzīvniekiem kaitīgus alkaloīdus, tāpēc pirms izbarošanas speciāli jāapstrādā. Lupīnas audzē kā lopbarību un pākšaugus. Lupīnas, tāpat kā citas sugas tauriņziežu dzimtā, ir spējīgas fiksēt slāpekli. Tas ir iespējams, pateicoties Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas atrodas simbiozē ar lupīnu saknēm. Šādā veidā lupīnas spēj uzlabot neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes. Lupīnas var audzēt blakus augiem, kuriem ir nepieciešams noteikts slāpekļa daudzums augsnē, lai šie augi attīstītos, piemēram, gurķi,ķirbji, brokoļi un spināti. Trīs Vidusjūras sugas Zilā lupīna (L. angustifolius), Baltā lupīna un Dzeltenā lupīna (L. luteus) tiek kultivētas mājlopu un mājputnubarībai. Lupīnas var tikt izmantotas arī kulinārijā. Dzeltenās lupīnu sēklas, bieži sauktas arī par lupīnu pupiņām, bija populāras romiešu laikā, kur arī tika audzētas visā Romas impērijā. Nosaukums ′Lupin′ cēlies no latīņu vārda lupinus, kas bija saistīts ar to, ka tika uzskatīts, ka lupīnas noposta zemi, kurā tās aug. Sēklas, kas parādās pēc ziedēšanas, tika uzskatītas par derīgu tikai vilku barībai. Lupīnu pupiņas parasti tiek pārdotas burkās, sāls šķīdumā un var tikt apēstas ar vai bez mizas. Lupīnu ēdieni visbiežāk tiek pasniegti Vidusjūras valstīs, it īpaši Portugālē, Ēģiptē un Itālijā, kā arī Brazīlijā. Portugālē un Spānijā lupīnu pupiņas tiek pasniegtas kopā ar alu. Libānā sāļas un atdzesētas lupīnu sēklas tiek sauktas par "Termos" un tiek pasniegtas pirms ēšanas, kā uzkodas. Kā ēdamās lupīnu sēklas tiek minētas saldo lupīnu sēklas, jo tās satur mazāk toksisko alkaloīdu nekā rūgtās šķirnes.Vācijā tiek audzētas jaunas saldo lupīnu šķirnes, kurām nav rūgtās piegaršas un nav nepieciešamības sēklas mērcēt sāls šķīdumā. Sēklas tiek izmantotas dažādos ēdienos, piemēram, desās, kuras uzturā var lietot vegāni. Lupīnu sēklas saberžot miltos var pievienot kviešu miltiem, lai tiem piešķirtu aromātu un krāsu. Lupīnu sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un pretēji sojai, lupīnas var tikt audzētas mērenos līdz vēsos klimatos, līdz ar to lupīnas var tikt uzskatītas par alternatīvu sojai. Lupīnas izmanto arī medicīnā un farmakoloģijā, mežkopībā, arī kā barību zivju audzēšanai. Lupīnas neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus. Lupīnas satur nozīmīgu daudzumu sekundāro savienojumu, kā izoflavonus un toksiskos alkaloīdus. Saldās un rūgtās lupīnas barībā var izraisīt mājlopu saindēšanos. Ja cilvēkam ir alerģija pret riekstiem, viņam vajadzētu izvairīties no lupīnu sēklu lietošanas uzturā.
Dekoratīvajā dārzkopībā lupīnas iecienītas krāsu kompozīciju veidošanai, ir mazprasīgas, bet ar savu krāšņo izskatu bagātīgi atalgo dārzkopi dažkārt uzziedot pat divas reizes sezonā. Dārzos sēj daudzlapu lupīnas formas ar baltiem, rožainiem, sārtiem, oranži sārtiem, tumši violetiem, violeti sārtiem, vienkrāsu un divkrāsu ziediem. Daiļdārzniecībā lupīnu uznāciens sākās pēc tam, kad ar to selekciju sāka nodarboties pieredzes bagātais dārznieks Džordžs Rasels (18571951) savā dārzā netālu no Jorkas (Anglija). Dž. Rasela dižciltīgās un karaliskās lupīnas ir liela auguma šķirnes, 80100 centimetru (cm) un vairāk, tad, sekojot modes tendencēm, radītas vairākas maza auguma lupīnu sērijas jeb grupas, kas augumā nepārsniedz 50 cm. Dažas pat izaug tikai 2030 cm garas. Turklāt šīs mazulītes paspēj izaugt un krāšņi ziedēt jau pirmajā sēklu izsēšanas gadā, veidojot krāšņus, daudzkrāsainus ziedus. Šīs miniatūra auguma lupīnas noderīgas gan dažādos dekoratīvos stādījumos, gan audzēšanai dažāda tipa konteineros un podos, kurus pēc patikas var izvietot dažādās dārza vietās. Miniatūro lupīnu priekšrocība ir ilgā ziedēšana. Lupīnas pavairo ar sēklām. Vēlams izraudzīties saulainu vietu, kur augsne ir irdena un ūdens caurlaidīga, jo liels mitrums lupīnām nav vajadzīgs. Šīs daiļavas sēj iespējami agri pavasarī 24 cm dziļumā. Lai panāktu divreizēju ziedēšanu, pēc noziedēšanas lupīnām nogriež stublājus, un siltā rudenī var atkal priecāties par lupīnu ziediem. Lupīnām vēlama saulaina, gaiša vieta un dziļi sastrādāta, caurlaidīga, irdena, vidēji auglīga dārza augsne. Substrāta bagātināšanai jāizmanto tikai labi sadalījies un nostāvējies komposts vai kūtsmēsli, jo tās necieš svaigu organisko mēslojumu. Viengadīgo lupīnu sugas: L. angustifolius,L. densiflorus, L. hartwegii,L. hirsutus, L. luteus,L. mutabilis, L. nanus, L. pilosus,L. variicolor,
Daudzgadīgo lupīnu sugas:: L. arboreus,L. perennis,L. polyphyllus. Dārznieku uzmanību kopš 1826. gada īpaši piesaistījusi daudzgadīgā daudzlapu lupīna L. polyphyllus, kura arī vēl šodien ir pasaulē izplatītākā lupīnu suga. Pasaulē reģistrētas apmēram 200 lupīnu sugas, kas visvairāk savvaļā izplatījušās Ziemeļamerikas rietumu daļā, kā arī Vidusjūras apgabalā. Latvijā tās ieceļojušas 20. gs. pirmajā pusē un tikušas izmantotas gan dārzu apstādījumos, gan lauksaimniecībā lopbarībai un zaļmēslojumam. Nozīmīgāko vietu Latvijas dekoratīvajā dārzkopībā ieņem daudzlapu lupīna Lupinus polyphyllus. Tieši šī suga daudzviet no dārziem veiksmīgi pārbēgusi savvaļā, pateicoties bagātīgai sēklu atražošanai un mazprasīgajiem augšanas apstākļiem. Daudzlapu lupīnu krustojot ar citām sugām, ir iegūti dažādi interesanti hibrīdi. Lieliskus panākumus 20. gs. pirmajā pusē guvis angļu dārznieks Džordžs Rasels. Vēl šodien dārzkopju aprindās izplatīti Rasela hibrīdi, kas izceļas ar ziedu lielo krāsainību. Tiem raksturīgas blīvas ziedkopas un izturīgi ziedi, taču vairumā gadījumu augi ir īsmūžīgi, pēc 34 gadiem iet bojā. Mūsdienās sēklu šķirņu katalogi piedāvā dažādas jaunas un interesantas šķirnes, piemēram, The Page ziedi karmīnsarkani; The Governor divkrāsu ziedi, zili ar baltiem galiem; Chandelier ziedi dzelteni. |
|
Pārpublicējot un citējot materiālus, atsauce uz portālu obligāta. |
||