latvijaspirts.lv
      
2024. gada 28. marts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Eksotiskie augi A-B-C-D
> Eksotiskie augi E-F-G-H-I
> Eksotiskie augi J-K-L
> Eksotiskie augi M-N-O
> Eksotiskie augi P-R-S
> Eksotiskie augi T-U-V-Z
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Lupīna


 

Lupīnas ir daudzgadīgi vai viengadīgi, gari (0,3 – 1,5 m) tauriņziežu dzimtas lakstaugi (Fabaceae). Ģintī ir apmēram 280 sugu. Savvaļā plaši sastopamas dienvid- un rietum-Ziemeļamerikā, Vidusjūras reģionā un Āfrikā. Eiropā plaši ievestas, kur lupīnas ir pārgājušas savvaļā. Bieži izmantotas kākrāšņumaugi dārzos.

Lielākā daļa no visām lupīnu sugām ir sakoncentrētas divos lielos reģionos: Vidusjūras – Āfrikas (Austrumu puslode) un ASV (Rietumu puslode) reģionos. Vidusjūras – Āfrikas reģionā aprakstītas 12 lupīnu sugas, no kurām 11 ir viengadīgas un viena ir daudzgadīga, lai gan, iespējams, izzudusi. Lupīnas šajā reģionā aug nabadzīgās augsnēs, zemās vietās vai jūraskrastā. Rietumu puslodes reģionos lupīnas aug 0-4800 metriem virs jūras līmeņa un pat augstāk. Vislielākā lupīnu daudzveidība sastopama kalnu zonās Andos un Kordiljeros. Amerikas līdzenumos aug viengadīgas un daudzgadīgas sugas, kas spējīgas izaugt nabadzīgās augsnēs un sausās vietās.

Lu­pī­nu ģin­tī (lu­pi­nos) re­ģis­trēts ap­mē­ram 200 su­gu – vien­ga­dī­gi vai daudz­ga­dī­gi au­gi, pu­skrū­mi, re­tāk krū­mi. Lu­pī­nām ir in­te­re­san­ta vēs­tu­re, jo par pu­ķēm vai­rāk ie­rasts ru­nāt es­tē­tis­kās ka­te­go­ri­jās, ta­ču lu­pī­nas ie­ce­ļo­ju­šas Lat­vi­jā pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­dos ne ti­kai dār­za iz­dai­ļo­ša­nai, bet arī aug­snes mēs­lo­ša­nai un lop­ba­rī­bai. Ša­jā lai­kā lu­pī­nas ti­ka at­zī­tas par la­bā­ko zaļ­mēs­lu kul­tū­ru, jo la­bi au­ga maz­vēr­tī­gās, skā­bās smilts aug­snēs. To spē­cī­gās sak­nes ar lie­la­jiem gu­miem uz­krā­ja aug­snē lie­lu or­ga­nis­ko ma­su un daudz no gai­sa sais­tī­tā slā­pek­ļa. Lat­vie­šu zem­nie­ki, kas au­dzē­ja lu­pī­nas zaļ­mēs­lo­ju­mam, tās bi­ja no­sau­ku­ši par smilts augš­ņu zel­ta au­gu.

Lu­pī­nu grau­dos daudz ol­bal­tum­vie­lu un cie­tes, bet tie sa­tur arī dzīv­nie­kiem kai­tī­gus al­ka­lo­ī­dus, tā­pēc pirms iz­ba­ro­ša­nas spe­ci­ā­li jā­ap­strā­dā.

Lupīnas audzē kā lopbarību un pākšaugus. Lupīnas, tāpat kā citas sugas tauriņziežu dzimtā, ir spējīgas fiksēt slāpekli. Tas ir iespējams, pateicoties Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas atrodas simbiozē ar lupīnu saknēm. Šādā veidā lupīnas spēj uzlabot neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes.

Lupīnas var audzēt blakus augiem, kuriem ir nepieciešams noteikts slāpekļa daudzums augsnē, lai šie augi attīstītos, piemēram, gurķi,ķirbji, brokoļi un spināti.

Trīs Vidusjūras sugas – Zilā lupīna (L. angustifolius), Baltā lupīna un Dzeltenā lupīna (L. luteus) tiek kultivētas mājlopu un mājputnubarībai.

Lupīnas var tikt izmantotas arī kulinārijā. Dzeltenās lupīnu sēklas, bieži sauktas arī par lupīnu pupiņām, bija populāras romiešu laikā, kur arī tika audzētas visā Romas impērijā. Nosaukums ′Lupin′ cēlies no latīņu vārda lupinus, kas bija saistīts ar to, ka tika uzskatīts, ka lupīnas noposta zemi, kurā tās aug. Sēklas, kas parādās pēc ziedēšanas, tika uzskatītas par derīgu tikai vilku barībai. Lupīnu pupiņas parasti tiek pārdotas burkās, sāls šķīdumā un var tikt apēstas ar vai bez mizas.

Lupīnu ēdieni visbiežāk tiek pasniegti Vidusjūras valstīs, it īpaši Portugālē, Ēģiptē un Itālijā, kā arī Brazīlijā. Portugālē un Spānijā lupīnu pupiņas tiek pasniegtas kopā ar alu. Libānā sāļas un atdzesētas lupīnu sēklas tiek sauktas par "Termos" un tiek pasniegtas pirms ēšanas, kā uzkodas. Kā ēdamās lupīnu sēklas tiek minētas saldo lupīnu sēklas, jo tās satur mazāk toksisko alkaloīdu nekā rūgtās šķirnes.Vācijā tiek audzētas jaunas saldo lupīnu šķirnes, kurām nav rūgtās piegaršas un nav nepieciešamības sēklas mērcēt sāls šķīdumā. Sēklas tiek izmantotas dažādos ēdienos, piemēram, desās, kuras uzturā var lietot vegāni. Lupīnu sēklas saberžot miltos var pievienot kviešu miltiem, lai tiem piešķirtu aromātu un krāsu.

Lupīnu sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un pretēji sojai, lupīnas var tikt audzētas mērenos līdz vēsos klimatos, līdz ar to lupīnas var tikt uzskatītas par alternatīvu sojai.

Lupīnas izmanto arī medicīnā un farmakoloģijā, mežkopībā, arī kā barību zivju audzēšanai. Lupīnas neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus.

Lupīnas satur nozīmīgu daudzumu sekundāro savienojumu, kā izoflavonus un toksiskos alkaloīdus. Saldās un rūgtās lupīnas barībā var izraisīt mājlopu saindēšanos. Ja cilvēkam ir alerģija pret riekstiem, viņam vajadzētu izvairīties no lupīnu sēklu lietošanas uzturā.

šaurlapu (zilā) lupīna - Lupinus angustifolius L.
Viengadīgs, vidēja lieluma (ga 30-80 cm) tauriņziežu dzimtas lakstaugs.  Ziedi (ga ap 1 cm) zili vai purpurzili, bez smaržas. Līdzīga daudz biežāk sastopamajai daudzlapu lupīnai (L. polyphyllus), tomēr viegli atšķirama pēc manāmi mazāka auguma, sīkākām lapiņām, mazziedainākām un strupākām ziedkopām, pāksts uzpūsta (nevis plakana).

 

 

daudzlapu lupīna - Lupinus polyphyllus Lindl.
Daudzgadīgs, liels (ga 50-130 cm) tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Ziedkopa - garš, konisks un blīvs ķekars ar daudziem tumši violeti ziliem (krāsa pamatformai) ziediem.  Auglis - pelēkbrūna vai gandrīz melna, plakana, zīdaini apmatota pāksts ar 5-8 sēklām. Zied jūnijā, jūlija sākumā.
 Daudz­la­pu lu­pī­nas ir ziem­cie­tī­gas pu­ķes, to­mēr tām vē­lams ne­liels pie­se­gums, īpa­ši kail­sa­la lai­kā vai bez­snie­ga zie­mās. Lu­pī­nas uz­zied jū­ni­ja ot­rā pu­sē un tur­pi­na zie­dēt jū­li­jā – zie­dē­ša­na ilgst vi­dē­ji pus­ot­ru mē­ne­si. Daž­reiz iz­do­das pa­nākt to otr­rei­zē­ju zie­dē­ša­nu ru­dens pu­sē, ja lai­kus tiek no­griez­ti iz­zie­dē­ju­šie stub­lā­ji un ne­tiek pie­ļau­ta sēk­lu ie­nāk­ša­nās. 

dzeltenā lupīna - Lupinus luteus L.
Viengadīgs, vidēja lieluma (ga 20-60 cm) tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Zied no jūnija līdz septembrim. Savvaļā Vidusjūras reģiona rietumdaļā sastopama suga. Kultivējot plaši ieviesta Eiropā.

De­ko­ra­tī­va­jā dārz­ko­pī­bā lu­pī­nas ie­cie­nī­tas krā­su kom­po­zī­ci­ju vei­do­ša­nai, ir maz­pra­sī­gas, bet ar sa­vu krāš­ņo iz­ska­tu ba­gā­tī­gi at­al­go dārz­ko­pi– daž­kārt uz­zie­dot pat di­vas rei­zes se­zo­nā. Dār­zos sēj daudz­la­pu lu­pī­nas for­mas ar bal­tiem, ro­žai­niem, sār­tiem, oran­ži sār­tiem, tum­ši vi­o­le­tiem, vi­o­le­ti sār­tiem, vien­krā­su un div­krā­su zie­diem.

Daiļ­dārz­nie­cī­bā lu­pī­nu uz­nā­ciens sā­kās pēc tam, kad ar to se­lek­ci­ju sā­ka no­dar­bo­ties pie­re­dzes ba­gā­tais dārz­nieks Džordžs Ra­sels (1857–1951) sa­vā dār­zā ne­tā­lu no Jor­kas (An­gli­ja). Dž. Ra­se­la diž­cil­tī­gās un ka­ra­lis­kās lu­pī­nas ir lie­la au­gu­ma šķir­nes, 80–100 cen­ti­met­ru (cm) un vai­rāk, tad, se­ko­jot mo­des ten­den­cēm, ra­dī­tas vai­rā­kas ma­za au­gu­ma lu­pī­nu sē­ri­jas jeb gru­pas, kas au­gu­mā ne­pār­sniedz 50 cm. Da­žas pat iz­aug ti­kai 20–30 cm ga­ras. Tur­klāt šīs ma­zu­lī­tes pa­spēj iz­augt un krāš­ņi zie­dēt jau pir­ma­jā sēk­lu iz­sē­ša­nas ga­dā, vei­do­jot krāš­ņus, daudz­krā­sai­nus zie­dus. Šīs mi­ni­a­tū­ra au­gu­ma lu­pī­nas no­de­rī­gas gan da­žā­dos de­ko­ra­tī­vos stā­dī­ju­mos, gan au­dzē­ša­nai da­žā­da ti­pa kon­tei­ne­ros un po­dos, ku­rus pēc pa­ti­kas var iz­vie­tot da­žā­dās dār­za vie­tās. Mi­ni­a­tū­ro lu­pī­nu priekš­ro­cī­ba ir il­gā zie­dē­ša­na.

Lu­pī­nas pa­vai­ro ar sēk­lām. Vē­lams iz­rau­dzī­ties sau­lai­nu vie­tu, kur aug­sne ir ir­de­na un ūdens caur­lai­dī­ga, jo liels mit­rums lu­pī­nām nav va­ja­dzīgs. Šīs dai­ļa­vas sēj ie­spē­ja­mi ag­ri pa­va­sa­rī 2–4 cm dzi­ļu­mā. Lai pa­nāk­tu div­rei­zē­ju zie­dē­ša­nu, pēc no­zie­dē­ša­nas lu­pī­nām no­griež stub­lā­jus, un sil­tā ru­de­nī var at­kal prie­cā­ties par lu­pī­nu zie­diem.

Lu­pī­nām vē­la­ma sau­lai­na, gai­ša vie­ta un dzi­ļi sa­strā­dā­ta, caur­lai­dī­ga, ir­de­na, vi­dē­ji aug­lī­ga dār­za aug­sne. Sub­strā­ta ba­gā­ti­nā­ša­nai jā­iz­man­to ti­kai la­bi sa­da­lī­jies un no­stā­vē­jies kom­posts vai kūts­mēs­li, jo tās ne­cieš svai­gu or­ga­nis­ko mēs­lo­ju­mu.

Vien­ga­dī­go lu­pī­nu su­gas: L. an­gus­ti­fo­li­us,L. den­sif­lo­rus, L. hart­we­gii,L. hir­su­tus, L. lu­te­us,L. mu­ta­bi­lis, L. na­nus, L. pi­lo­sus,L. va­ri­i­co­lor,

Daudzgadīgo lu­pī­nu su­gas:: L. ar­bo­re­us,L. pe­ren­nis,L. polyphyllus. Dārz­nie­ku uz­ma­nī­bu kopš 1826. ga­da īpa­ši pie­sais­tī­ju­si daudz­ga­dī­gā daudz­la­pu lu­pī­na L. polyphyllus, ku­ra arī vēl šo­dien ir pa­sau­lē iz­pla­tī­tā­kā lu­pī­nu su­ga.

Pa­sau­lē re­ģis­trē­tas ap­mē­ram 200 lu­pī­nu su­gas, kas vis­vai­rāk sav­va­ļā iz­pla­tī­ju­šās Zie­meļ­ame­ri­kas rie­tu­mu da­ļā, kā arī Vi­dus­jū­ras ap­gaba­lā. Lat­vi­jā tās ie­ce­ļo­ju­šas 20. gs. pir­ma­jā pu­sē un ti­ku­šas iz­man­to­tas gan dār­zu ap­stā­dī­ju­mos, gan lauk­saim­nie­cī­bā lop­ba­rī­bai un zaļ­mēs­lo­ju­mam. No­zī­mī­gā­ko vie­tu Lat­vi­jas de­ko­ra­tī­va­jā dārz­ko­pī­bā ie­ņem daudz­la­pu lu­pī­na – Lu­pi­nus polyphyllus. Tie­ši šī su­ga daudz­viet no dār­ziem veik­smī­gi pār­bē­gu­si sav­va­ļā, pa­tei­co­ties ba­gā­tī­gai sēk­lu at­ra­žo­ša­nai un maz­pra­sī­ga­jiem aug­ša­nas ap­stāk­ļiem. Daudz­la­pu lu­pī­nu krus­to­jot ar ci­tām su­gām, ir ie­gū­ti da­žā­di in­te­re­san­ti hib­rī­di. Lie­lis­kus pa­nā­ku­mus 20. gs. pir­ma­jā pu­sē gu­vis an­gļu dārz­nieks Džordžs Ra­sels. Vēl šo­dien dārz­kop­ju ap­rin­dās iz­pla­tī­ti Ra­se­la hib­rī­di, kas iz­ce­ļas ar zie­du lie­lo krā­sai­nī­bu. Tiem rak­stu­rī­gas blī­vas zied­ko­pas un iz­tu­rī­gi zie­di, ta­ču vai­ru­mā ga­dī­ju­mu au­gi ir īs­mū­žī­gi, pēc 3–4 ga­diem iet bo­jā. Mūs­die­nās sēk­lu šķir­ņu ka­ta­lo­gi pie­dā­vā da­žā­das jau­nas un in­te­re­san­tas šķir­nes, pie­mē­ram, The Pa­ge – zie­di kar­mīn­sar­ka­ni; The Go­ver­nor – div­krā­su zie­di, zi­li ar bal­tiem ga­liem; Chan­de­lier – zie­di dzel­te­ni. 

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties