latvijaspirts.lv
      
2020. gada 24. janvāris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
> Ko var pagatavot no augiem?
> Dakteri un zāļu sievas iesaka
> Tējas
> Sulas
> Ogas Augļi
> Medus
> Sēnes
> Garšaugi
> Savvaļas augi uzturā
> Rieksti, sēklas, žāvēti augļi
> Augi mūsu veselībai
> Indīgie augi
> Aizsargājamie augi
> Gemmoterapija
> Afrodiziaki
> Augi pret odiem un mušām
> Ārstniecisko augu dobe
> Greznie ārstniecības augi
> Aizsargājamie augi LU Botāniskājā dārzā
> Augi, kas minēti Svētajos rakstos
> Bērzu pumpuri
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Mušmires


 Mušmires (Amanita) ir aptuveni 600 sugu liela mušmiru dzimtas ģints, kas iekļauj vienas no indīgākajām pasaules sēņusugām, lai gan dažas mušmiru sugas ir arī ēdamas. Aptuveni 95% no visiem nāves gadījumiem, kas radušies pēc saindēšanās ar sēnēm, radušies no mušmiru ģints sēnēm, bet pati indīgākā mušmiru ģints sēne — zaļā mušmire — ir bijusi vainīga 50% nāves gadījumu. Visspēcīgākais toksīns indīgajās mušmirēs ir alfa-amanitīns.

Sarkanā mušmire (Amanita muscaria L.)

Ir indīga un psihotropa mušmiru ģints sēne. Sarkanās mušmires dabiskā izplatības vide ir Ziemeļu puslodes mērenās joslas meži, bet mūsdienās sēne ir ievazāta visā pasaulē.

Legalitāte. Sarkanās mušmires gandrīz visā pasaulē ir legālas. No Eiropas Savienības valstīm sarkano mušmiru pārdošana un glabāšana ir aizliegta Nīderlandē un Rumānijā. Nīderlandē sarkanās mušmires aizliedza 2008. gadā, bet Rumānijā — 2010. gadā.

Izplatīta Zemeslodes ziemeļu puslode mērenajos platuma grādos. Lai gan sabiedrībā šo sēni uzskata par indīgu, taču žāvēta augstā temperatūrā tā zaudē tās galveno sastāvdaļu ibotīnskābi, kas pārtop muskimolā. Muskimols ir galvenā aktīvā viela šajā sēnē. Turklāt pat jēlā formā sēnes indīgums nav īpaši liels, piemēram nāvējoša deva ir vismaz 15 svaigas pilna izmēra sēnes. Vairākos avotos atrodamā informācija vēsta, ka žāvēta šī sēne ir ēdama. Tomēr šis faktors krasi atšķiras atkarībā no tā, kur sēne ir augusi un atkarībā no cilvēka organisma jūtības. Vienmēr esat ļoti uzmanīgi saskarsmē ar amanita muscaria, jo tā tomēr ir indīga sēne. Ja sēne ir apēsta svaiga, tad iespējamies saindēšanās simptomi ir sekojoši: nelabums, pastiprināta svīšana, pastiprināta siekalu izdalīšanās, straujas garastāvokļa maiņas. Ja ir gadījies saindēties, ir nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība. Amanita muscaria ir svarīga vairāku tautu tradīcijās, piemēram Sibīrijā šamaņi mēdza apēst sēnes, bet pārējie cilts indivīdi dzēra šamaņa urīnu, lai uzņemtu sēnes aktīvās vielas. Sibīrijā amanita tika lietota gan kā rituālu sastāvdaļa, gan kā izklaides sastāvdaļa.

Cepurīte sākumā lodveida, vēlāk izpletusies līdz 30 cm plata. Krāsa jaunām sēnēm sarkandzeltena, dažreiz dzeltena, vēlāk sarkana vai sarkandzeltena, atsevišķos gadījumos sarkanbrūna vai brūna, ar baltām pārslām. Kātiņš balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem. Gredzens plats, lēverains, balts vai dzeltenīgs. Lapiņas baltas vai iedzeltenas. Mīkstums balts, zem cepurītes miziņas apmēram 1 mm biezumā spilgti dzeltens. Atrodama vasaras beigās un rudenī dažādos mežos un krūmos. Sarkano mušmiri senatnē plaši izmantoja tuberkulozes, muguras, locītavu iekaisumu, asinsvadu, kaulu sāpju un dziedzeru audzēju ārstēšanai. Uzskatīja, ka šī sēne, lietota mazās devās, stimulē iekšējo dziedzeru sekrēciju un spēcina organismu kopumā.

Sarkano mušmiri kā psihotropu augu uzturā pārsvarā izmantoja Sibīrijas iezemieši, it īpaši šamaņi. Somu vēsturnieks T. I. Itkonens ir minējis arī vienu gadījumu, kad šīs mušmires rekreatīvos nolūkos ir izmantojuši sāmu burvji.

Kopumā sarkanās mušmires, atšķirībā no psilocibīnu saturošajām sēnēm, lai apreibinātos, ir lietotas reti. Mūsdienās gan, galvenokārt citu psihotropo augu un vielu straujajam aizliegumam, mušmiru psihotropā lietošana ievērojami palielinās. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēc psilocibīna sēņu aizlieguma ir ievērojami audzis sarkano mušmiru pārdošanas apjoms tirdzniecības vietās.

Sarkanā mušmire satur trīs psihoaktīvas vielas: ibotēnskābi, muscimolu un muskazonu. Galvenokārt tiek lietotas cepurītes, jo tās satur mazāk kaitīgo toksīnu un lielāku psihoaktīvo vielu koncentrāciju. Vislielākā halucinogēno vielu koncentrācija ir cepurīšu miziņā un dzeltenajā mīkstumā tieši zem miziņas. Vidējā iedarbības deva žāvētām sēņu cepurītēm ir 5—10 grami (1—3 vidēja izmēra cepurītes). Sarkanās mušmires dažkārt tiek lietotas arī smēķējot.

Intoksikācija

Farmakoloģiski sarkano mušmiru galvenā psihoaktīvā viela muscimols iedarbojas kā GABA receptoru agonists un intoksikācijai ir daudz līdzību ar alkoholu, bet, atšķirībā no alkohola, tas papildus rada sensoriskus traucējumus. Sarkanās mušmires intoksikācija ir atkarīga no ieēstā sēņu daudzuma — ļoti mazās devās simptomi var būt pilnīgi nemanāmi, lielas devas savukārt var radīt smagu saindēšanos.
  Iedarbība sākas aptuveni 45 minūtes pēc sēņu lietošanas. Galvenie fiziskie simptomi ir paplašinātas acu zīlītes, miegainība, ķermeņalīdzsvara traucējumi, reibonis, nelabums, muskuļu raustīšanās, siekalošanās un pastiprināta svīšana un urinēšana. Novērojama eiforija unanalgēzija (nejūtība pret sāpēm). Parādās redzes un dzirdes halucinācijas, sinestēzija. Apkārtējās vides objekti kļūst izkropļoti, gaismas spiltums kļūst mainīgs. Var mainīties apziņa. Sarkano mušmiru iedarbības lietotāja prātā radītajām parādībām, it īpaši halucinācijām, ir atkārtots, pulsveida raksturs. Tas var radīt laika cilpas sajūtu un citus laika uztveres traucējumus. Iespējama mikropsija un makropsija — apkārtējie objekti un telpa šķiet mazāki vai lielāki nekā ir īstenībā, rodot ilūziju, ka ķermenis ir palielinājies vai samazinājies attiecībā pret to. Sēņu iedarbībai raksturīgs arī delīrijs, kas parasti parādās lielās devās. Delīrija iespaidā notiek apziņas aptumšošanās ar sapņa veida halucinācijām un fantāzijas tēliem, lietotājam radot grūtības izšķirt realitāti. Lielākās devās iespējams arī apjukums, koordinācijas un kognitīvo procesu traucējumi (neskaidra runa, nespēja lasīt un skaitīt, nespēja atcerēties, kā ir jālieto ikdienišķi priekšmeti, piemēram, ūdens krāns vai telefons). Tāpat, pieaugot devai, palielinās nepatīkamu halucināciju iespējamība, eiforijas sajūtas vietā var rasties bailes un nāves sajūta (agonija).

Sarkano mušmiru saindēšanās gadījumā psiholoģisko un muskuļu traucējumu novēršanai tiek doti benzodiazepīni nelielās devās. Ja mušmiru ieēšana notikusi ne vairāk kā pirms stundas, tiek veikta kuņģa skalošana vai, ja ne vairāk kā pirms 4 stundām, tiek dota arī aktīvā ogle. Asiņu attīrīšana (hemodialīze) parasti tiek uzskatīta par nevajadzīgu. Lielākajā daļā gadījumu organisms atkopjas 12 līdz 24 stundu laikā.

 Baltā mušmire (Amanita virosa L.)
Indīga sēne. Cepurīte balta, izaug līdz 10 cm plata. Jauna sēne sākumā smaili koniska, vēlāk izpletusies, ar izcilni vidū. Tās virsa mitrā laikā lipīga, sausā - spīdīga. Kātiņš balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem, bez dobuma. Pie kātiņa pamata brīva, plēvaina, balta, lēveraina maksts, kurā ietverts kātiņa paresninātais apakšgals. Gredzens balts. Lapiņas baltas, ar pārslainu šķautni. Sēnei nepatīkama hlora smaka. Aug rudenī, galvenokārt lapu koku mežos.

Bālā mušmire (Amanita citrina, syn. A. mappa)
Ir uzturā nelietojama sēne. Cepurīte jaunām sēnēm pusapaļa, līdz 10 cm plata, balta, gaiši zaļgana vai gaiši dzeltena, ar retām zvīņveida pārslām. Kātiņš balts, ar baltu, lēverainu gredzenu, vecākām sēnēm - ar dobumu. Pamats paresnināts un ietverts biezā makstī, kuras malas nav pieaugušas kātiņam. Lapiņas baltas. Mīkstums balts. Nepatīkamas garšas un smakas dēļ uzturā nav lietojama. Atrodama ļoti bieži augustā un septembrī skuju un lapu koku mežos.

Bārkstainā mušmire (Amanita strobiliformis L.)
Latvijā atrodama ļoti reti. Cepurīte balta, ar bārkstainu malu un biezām, pelēcīgām zvīņām. Izaug līdz 12 cm plata. Kātiņš garāks nekā cepurītes diametrs, balts, samērā resns, ar pārslainām zvīņām. Kātiņa apakšgals paresnināts ar sakņveida pagarinājumu. Gredzens balts, plats. Mīkstums balts, bez garšas un smaržas. Atrodama lapu koku mežos un krūmājos augustā, septembrī. Nav indīga, taču ļoti līdzīga indīgajām mušmirēm, tāpēc, ja sēni labi nepazīst, labāk neņemt. Bārkstaino mušmiri retuma dēļ ieteicams saudzēt. 2016. gadā bārkstainā mušmire ir izvēlēta par Latvijas dabas simbolu — Gada sēni 2016.

Panteru mušmire (Amanita pantherina L.
Indīga sēne. Cepurīte jaunām sēnēm pusapaļa, vecākām izpletusies līdz 10 cm plata, brūna, ar dzeltenīgu vai pelēku nokrāsu, pārklāta baltām, bieži vien koncentriskām plēksnītēm. Kātiņš garāks par cepurītes platumu, balts, ar platu, baltu gredzenu, vecākām sēnēm ar dobumu, pie pamata paresnināts. Starp bumbuļveida paresninājuma augšdaļu un maksti ir brīva, šaura maliņa. Vecākām sēnēm kātiņā dobums. Lapiņas baltas, vecākām sēnēm pelēcīgas. Mīkstums balts, ar nepatīkamu smaku. Aug jūlija beigās, augustā, septembrī, retos, vislabāk jauktu koku mežos. Eiropā sastopamās panteru mušmires, līdzīgi kā sarkanās mušmires, satur psihoaktīvas vielas: ibotēnskābi un muscimolu, tomēr tās mēdz būt pārāk lielos daudzumos, tāpēc sēne kā enteogēns tiek lietota daudz retāk nekā sarkanā mušmire.

Pelēkā mušmire (Amanita spissa L.)
Indīga sēne. Cepurīte sākumā pusapaļa, vēlāk izpletusies, gandrīz plakana, līdz 12 cm plata, tumši brūna, pelēkbrūna vai pelēka, ar nelielām, koncentriskām pārslām. Kātiņš pelēks, zvīņains, ar pelēku gredzenu un bumbuļveida paresninājumu. Maksts saaugusi ar bumbuļveida paresninājumu un nav atdalāma. Lapiņas baltas. Mīkstums balts. Atrodama samērā reti skuju koku un lapu koku mežos gan vasarā, gan rudenī. Daži autori uzskata, ka šī sēne ir indīga, daži (Birkfelds, Heršels) - ka tā ēdama. Lai nesajauktu pelēko mušmiri ar indīgajām mušmirēm, it īpaši ar panteru mušmiri, pelēko mušmiri drīkst ievākt tikai labs sēņu pazinējs.

Pērļainā mušmire (Amanita rubescens L.)
Ir ēdama mušmiru ģints sēne. Galvenā pērļainās mušmires pazīme ir tā, ka baltais mīkstums griezuma vietās kļūst sārts, bet indīgajām mušmirēm krāsu nemaina. Cepurīte sākumā pusapaļa, vēlāk zvanveida, sarkandzeltena vai brūngandzeltena, plankumaina, ar sīkām pārslveida plēksnītēm. Izaug līdz 15 cm plata. Kātiņš samērā īss, sārts, ar sīkām zvīņām, pie pamata paresnināts, bez dobuma. Lapiņas baltas, pelēcīgas vai iesārtas. Atrodamaaugustā, septembrī, oktobrī, retos mežos un zālainos krūmos. To nedrīkst sajaukt ar kādu indīgo mušmiri.

Violetbrūnā mušmire (Amanita porphyria L.)
Ir indīga sēne. Cepurīte jaunām sēnēm zvanveida, vēlāk izpletusies līdz 10 cm plata, sarkanbrūna ar violetu nokrāsu, pa lielākajai daļai ar putraimveidīgām pārslām, dažreiz kaila. Kātiņš samērā tievs, pelēcīgi violets, ar tumšāku gredzenu, pie pamata stipri paresnināts un ietverts trauslā makstī. Gredzens samērā plats, lēverains, brūngans vai dzeltenīgs. Lapiņas baltas vai iedzeltenas. Mīkstums balts, nedaudz pelēcīgs, ar nepatīkamu smaku. Atrodama diezgan bieži, galvenokārt skuju koku mežos augustā un septembrī.

Zaļā mušmire (Amanita phalloides L.)
Death Cap, Grüner Knollenblätterpilz, бледная поганка
 
Ir indīga bazīdijsēņu nodalījuma sēņu suga. Tā ir tikai viena no daudzajām mušmiru ģints sugām. Zaļā mušmire ir plaši izplatīta visā Eiropā un tā aug lapu koku mežos. Dažreiz tā arī aug tai neierastās vietās, piemēram, pieozoliem, kastaņkokiem un priedēm. Samērā daudz atrodama Latvijas rietumu daļā. Sēnes augļķermenis (t.i., sēne) nogatavojas vasarā un rudenī. Šīs sēnes cepurīte ir zaļganā krāsā, kātiņš tai ir balts, ap kuru ir sēņu plātnīte. Cepurīte zaļa, parasti bez zvīņām, forma kā panteru mušmirei. Izaug līdz 10 cm plata, sausā laikā ar zīdainu spīdumu, mitrā laikā mazliet lipīga. Kātiņš balts, apakšgalā paresnināts, bez dobuma, ietverts baltā makstī, kurai zaļa iekšpuse; garāks par cepurītes diametru. Gredzens plats, balts, ar vāji zaļganu nokrāsu, nokarājies. Zem gredzena kātiņš, apsarmots vai ar sīkām pārslām. Lapiņas baltas, ar zaļganu nokrāsu. Mīkstums balts, zem miziņas zaļgans, ar saldenu smaržu.
Zaļā mušmire tiek uzskatīta par Latvijas indīgāko sēni, tā ir viena no indīgākajām sēnēm pasaulē. Lielākā daļa cilvēku, kas ir miruši no saindēšanās ar sēnēm, ir miruši tieši no zaļās mušmires apēšanas. Sēnes galvenā toksiskā viela ir alfa-amanitīns, kurš izraisa neatgriezeniskus aknu un nieru bojājumus, kas ļoti bieži beidzas ar nāvi. Zaļā mušmire satur arī citas indīgas vielas —amanitīnus un falloidīnus.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties