latvijaspirts.lv
      
2024. gada 28. marts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Eksotiskie augi A-B-C-D
> Eksotiskie augi E-F-G-H-I
> Eksotiskie augi J-K-L
> Eksotiskie augi M-N-O
> Eksotiskie augi P-R-S
> Eksotiskie augi T-U-V-Z
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Kabacis


 Kabačus sauc Cucurbita pepo L.
Ziemas kabači (Cucurbita maxima L.)



 


 


 




Kabači ir dārzeņkirbju (Cucurbita pepo) šķirņu grupa, ķirbjaugu dzimtas (Cucurbitacea) viengadīgi augi.

Ar kabačiem pasauli iepazīstināja Algonkvinas cilts indiāņi no Ziemeļamerikas. Tulkojumā no viņu valodas askoot asquash nozīmē ēst zaļu (ea-ten green). Indiāņi kabačus ne tikai ēda, bet lie­toja arī daudzos citos veidos.
Kabači atvieglo saules apdeguma sāpes — pa­turi tikai ledusskapī kabaču biezputru un uzsmērē uz sāpīgās vietas. Kabaču sēklas Cherokee indiāņi samala un lietoja visādām nieru problēmām. Lapas tiek sasmalcinātas un ieberztas lūzumos un pušumos. Tās iesmērē pret muguras sāpēm. Kabačzāles vēl šodien kaut kādā veidā var at­rast aptieku plauktos.

Vēl kungi, kas pārgājuši pāri kalnam un ku­riem daži orgāni nedarbojas tik labi kā jaunībā, var izmantot šīs lapas, sasmalcinātas ar medu. Divas ēdamkarotes dienā šī maisījuma ir daudz garšīgāk un patīkamāk nekā operācija sāpīgā vie­tā.
Ja izskrāpē zem mizas mīkstumu, var uztaisīt kompresi pret migrēnu un ausu sāpēm. Šī metode vēl šodien tiek lietota daudzās pasaules valstīs, kur aptiekas nav tik viegli pieejamas.

Kabači un cukīni ir lieliski antioksidantu avoti (tai skaitā luteīna un zeaksantīna), tie satur maz kaloriju un tiem ir ļoti zems glikēmiskais indekss, kas padara tos par pievilcīgu uztura produktu gan cukura diabētiķiem, gan svara vērotājiem.

Tie nav pārpilni mikroelementiem, bet sniedz krietnu devu C vitamīna, kas noderēsimūnsistēmas stiprināšanai ziemai, kā arī daudz kālija, kas ir svarīgs elements asinsspiediena kontrolēšanai. Tāpat kabačos ir daudz šķiedrvielu, kas palīdz uzlabot gremošanu un normalizēt vēdera darbību, tāpēc tie ieteicami cilvēkiem, kas sirgst ar kairinātu zarnu sindromu. Kabači palīdz arī  izvadīt lieko ūdeni no organisma.

Kabačiem ir daudz un dažādi veidi, krāsas un izmēri, tomēr, uzturvielu ziņā nav lielas atšķirības starp cukīni (viens no kabaču veidiem) un citas krāsas kabačiem. "Tie visi ir izcils vara un mangāna avots, kā arī ļoti labs C, B6 un K vitamīna, magnija, fosfora, folskābes un šķiedrvielu avots. Jo intensīvāka dārzeņa krāsa, jo vairāk tajā būs antioksidantu.

Par vērtīgākajiem kabačiem tiek uzskatīti līdz 12 centimetrus garie dārzeņi, kuru diametrs nepārsniedz piecus centimetrus.

Tos var gan ēst svaigus, gan termiski apstrādāt, kā arī uzglabāt saldētus ziemai. "Kabači vislabāk saglabā savu uzturvērtību, ja tiek tvaicēti nevis cepti vai vārīti, un, protams, tie jāēd ar visu mizu. Kabačus var pilnīgi droši ēst arī svaigus (lai arī no bērnības ierasts, ka tie tiek ēsti tikai apceptā veidā). Lai izvairītos no pesticīdu atliekvielām, priekšroku dodiet pašaudzētiem vai bioloģiskiem kabačiem."

Tomēr, lai arī kabačos ir daudz vērtīgu vielu un tie ir veselīgi, dažiem cilvēkiem ar to ēšanu jābūt prātīgiem. Kabači un cukīni dabīgi satur nelielu daudzumu oksalātu. Ja organismā to daudzums kļūst pārāk koncentrēts, tie var kristalizēties un radīt veselības problēmas. Ja jau ir nieru vai žultspūšļa problēmas (nierakmeņi/žultsakmeņi), kabačus uzturā jālieto ar mēru.

Tomēr nieru slimniekiem veselīgs našķis ir kabaču sēklas, tās samaltas var pievienot ēdienam, lai uzlabotu gremošanu.

Ir divu veidu kabači — vasaras un ziemas. Vasaras kabačus var ēst ar visu mizu, tā ir tikpat mīksta kā sēklas. Mīkstumam ir liels ūdens saturs, un tādēļ tas nav ilgi jāgatavo, piegarša ir maiga kā cukini.

 Kabači ir parasto ķirbju varietātes viengadīgi svešapputes augi. Kabači neveido garus dzinumus. Sakņu sistēma ir spēcīga, izvietotas galvenokārt aramkārtas dziļumā. Stublājs ir mīksts, rievains. Uz galvenā stublāja veidojas īsi starpposmi. Lapas lielas, sirdsveida, tumši zaļas. Ziedi ir lieli dzelteni un viendzimuma. Augļi ir iegareni, ar gludu vai nedaudz rievainu virsmu, balti vai zaļgandzelteni. Sēklas ir vidēji lielas.

 Audzēšana
  Kabači ir siltumprasīgs augs. Sēklas dīgst 12-14ºC temperatūrā. Augšanai un attīstība ir nepieciešama 12-15ºC temperatūra. Savukārt optimālā augšanas temperatūra ir 22-26ºC. Kabači tāpat kā ķirbji iet bojā, ja temperatūra ir zemāka par 0ºC. Kabačus jau sāk lietot uzturā neilgi pēc to aizmešanās.
 Kabaču audzēšanai ir piemērotas no vējiem aizsargātas auglīgas smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Nav piemērotas kūdrainas un smagas un arī skābas augsnes. Tāpēc vēlamais augsnes pH ir 6-6,5. kabačus var audzēt pēc agrīnajiem kāpostiem, tomātiem vai sīpoliem, nedrīkst audzēt pēc ķirbju dzimtas augiem. Augsnes sagatavošana, sēja un dēstu audzēšana ir tāda pati ā ķirbjiem. Organiskos minerālmēslus dod tādos pašos daudzumos kā ķirbjiem.
  Dēstus audzē tāpat kā ķirbjiem. Sējai atdala rupjākās un biezākās sēklas. Kabačus uz lauka sēj maija beigās, bet, ja audzē dēstus, tad sēj maija sākumā. Dēstus uz lauka stāda jūnija sākumā.
Kabačus sēj vai stāda 1-1,2 m attālās rindās, augu no auga, izvietojot 0,7-0,8 m vai arī 1x1 m attālumā vienu no otra. Sējot tieši uz lauka, katlā bedrītē sēj 2-3 sēklas, kuras iesēj 5-7 cm dziļi.
  Galvenie kopšanas darbi ir rindstarpu irdināšana un papildmēslošana. Pēc dīgļlapu atvēršanās retina, atstājot vienā bedrītē vienu augu. Kabačiem nav vajadzīga galotņošana, jo tie nestīgo. Kad kabačiem ir parādījušas 5-6 īstās lapas, uz 1 m² iestrādā 10-15 g amonija nitrāta.
  Kabačus vāc izlases veidā. Tos var jau novākt jau pēc 8-12 dienas pēc noziedēšanas, kad tie ir sasnieguši 12-15 cm garumu. Tā kā kabači ātri pāraug, tad ražu vāc katru otro dienu. Augļus nogriež ar nazi. No viena auga var novākt aptuveni 12-20 augļus. Uzglabā labi vēdināmā telpā, kur temperatūra nepārsniedz 5-10º un gaisa mitrums nedrīkst būt augstāks par 70%.

  • Ar tumši zaļiem augļiem.
  • Ar svītrainiem augļiem.
  • Ar dzelteniem augļiem.
  • Ar baltiem vai gaiši zaļganiem augļiem.
  • Ar apaļiem augļiem.

Lai atmaksātos

Daži zemnieki audzē agrīnus kabačus stikla un plēves siltumnīcās, bet vairāk ir izplatīta to audzēšana atklātā laukā. Salīdzinot ar gurķiem, kabaču audzēšanas rentabilitāte ir augstāka. Atklātā laukā kabaču ražas Latvijā ir divas trīs reizes augstākas nekā lauka gurķiem un mēdz sasniegt arī 60 t/ha. Kabaču augu skaits uz platības vienības ir mazāks, arī sēklas ir lētākas, tāpat mazāk darba prasa kopšana, bet darba ražīgums ražas vākšanas laikā ir augstāks. Vidējās ražotāju cenas gurķiem ir tikai nedaudz augstākas nekā kabačiem, bet agri pavasarī kabači mēdz būt arī dārgāki par gurķiem. Vienīgā nelaime - patērētāju pieprasījums pēc kabačiem tomēr nav tik liels kā pēc gurķiem, tādēļ kabaču ienesīga audzēšana iespējama ierobežotā platībā. Kaut gan Latvijā ir lielsaimniecības, kas audzē kabačus lielveikalu apgādei, liela daļa ražas tiek realizēta tirgū. Tikai dažas saimniecības audzē kabačus pārstrādei. Latvijā populārajiem gaišajiem kabačiem ir relatīvi īss realizācijas laiks, sevišķi vasaras karstumā, tādēļ to audzēšana lielā platībā vienā saimniecībā nav izdevīga (nav iespējams vienlaikus realizēt visu ražu). Savukārt kabaču (sevišķi agrīnās ražas) ražošana prātīgos apjomos var būt labs peļņas papildinājums nelielām saimniecībām. Šī ir tā retā kultūra, kam ražošanas sadrumstalotība ir ekonomiski izdevīgāka nekā ražošanas koncentrācija. Protams, tikai tādā gadījumā, ja ražu piedāvā tirgū, nevis lielveikaliem. Arī produkcijas kvalitāte mazajās saimniecībās pašlaik ir augstāka nekā lielsaimniecībās.

Kabači vai cukīni?

Cukīni nav īpaša ķirbjaugu suga, bet drīzāk dārzeņķirbja augļa noteikts attīstības brīdis. Itāļu valodā vārds zuccha nozīme ķirbis, savukārt kabaci jeb neizaugušo ķirbi sauc zucchini. Par cukīni ir pieņemts uzskatīt kabaču augļus, kas ir līdz 450 g smagi, ar maigu, plānu mizu un aizmetušies, bet neattīstītām sēklām, neatkarīgi no augļu formas un krāsas.

Izvēloties šķirnes komerciālai audzēšanai, jāņem vērā šādi kritēriji:

augļu krāsa -

  • Austrumeiropā, tajā skaitā Krievijā un no tās arī Latvijā kabači ir ienākuši no Tuvajiem Austrumiem, kur kopš Bībeles laikiem ir izplatītas tā sauktās Libānas tipa šķirnes ar gaišas (baltas) krāsas augļiem. Tieši šī tipa šķirnes visvairāk patīk arī mūsu patērētājiem.
  • Rietumeiropā ir izplatītākas šķirnes ar tumši zaļiem augļiem, kuru vēsturiskā dzimtene ir Vidusjūras ziemeļu piekraste. Arī šodien vislielākais kabaču piedāvājums ES tirgū nāk no Itālijas un Spānijas, kur audzē šķirnes ar tumši zaļu mizu.
  •  Uz tumši zaļā fonā skrambas un saspiedumi ir grūti saskatāmi, tādēļ šīm šķirnēm ir garāks realizācijas laiks.
  • Uz gaiši zaļiem vai baltiem augļiem jau dažas stundas pēc ražas novākšanas kļūst redzami visi mehāniskie bojājumi. Tomēr, vācot akurāti, ir iespējams piedāvāt arī ļoti augstas kvalitātes baltus kabačus.
  • Kaut gan tumši zaļie kabači mūsu tirgū ir mazāk pieprasīti, 2009. gadā to imports bija 338 t un visus pārdeva. Tātad arī tumšiem kabačiem Latvijā ir savi cienītāji.
  • Vismazāk pērk, piedāvā un audzē šķirnes ar dzeltenas krāsas augļiem.
  • Šķirnes ar svītrainiem augļiem tirgū nav pieprasītas, kaut gan to augļi ir ļoti izskatīgi;

augļu forma -

  • no ražošanas un tirdzniecības viedokļa labākas ir šķirnes ar cilindriskiem augļiem. Tie labi izvietojas kastē, tādēļ samazinās gan vajadzība pēc kastēm, gan transportēšanas izmaksas. Arī vīst šādi augļi vienmērīgi, neveidojot mīkstākus galus, tādēļ kopumā realizācijas laiks tiem ir pāris dienas garāks.
  • Diemžēl baltajām šķirnēm patiešām cilindriski ir tikai ļoti jauni augļi, jau 14-17 cm gariem augļiem parasti veidojas cilindriski bumbierveida vai bumbierveida forma.
  • Labāk, ja augļi ir taisni (vieglāk salikt kastē), bet dažām tumši zaļām šķirnēm augļi ir gari un mēdz izliekties.
  • Dažām kabaču šķirnēm augļi var būt arī apaļi, ārzemēs tos audzē un piedāvā kā īpašu produktu ļoti nelielos apjomos. Latvijā šo šķirņu augļi pagaidām ir ļoti maz pieprasīti, bet tās var būt interesantas audzēšanai mazdārziņos pašu priekam;

izturība pret slimībām -

  • kabačiem Latvijā (un citur pasaulē) trūkst reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu. Latvijā nopietnākā kabaču problēma ir īstā miltrasa, ko izraisa sēne Sphaerotheca fuliginea, bet ārzemēs kabači daudz cieš no vairākām vīrusu izraisītām slimībām. Lielākoties tā nav pilnīga izturība, bet tolerance. Tas nozīmā, ka augi saslimst vēlāk un labāk pretojas slimībai nekā parastās, neizturīgās šķirnes;

audzēšanas aprites -

  • Latvijā kabačus atklātā laukā audzē vienā apritē, bet Itālijā, Spānijā vai Holandē arī laukā mēdz audzēt, izstādot pakāpeniski vairākos termiņos. Tas dod iespēju nodrošināt garāku ražas novākšanas laiku, aizstājot vecos stādījumus ar jaunākiem. Tāpat šāda audzēšanas organizācija palīdz mazināt slimību un kaitēkļu problēmas. Infekciju bojātos stādījumus laikus iznīcina, bet jaunākie augi (no nākamiem stādījumiem) labāk pretojas dzīves likstām. Dažas šķirnes dažādi pacieš vasaras karstumu, tādēļ šķirņu aprakstos ir norādes par piemērotību noteiktai audzēšanas apritei;

  • apputeksnēšana -
    mūsdienās lielākā daļa ir apputeksnējamās šķirnes. Pasaulē tiek veidotas arī partenokarpas kabaču šķirnes, bet liels karstums (virs 30 oC), kā arī ilgstoši vēss laiks traucē šo īpašību;

  • vides prasības -
    kabaču audzēšanai piemērotas auglīgas, irdenas, ātri iesilstošas smilšmāla un mālsmilts augsnes ar noregulēto mitruma režīmu. Svarīgi, lai lauks būtu tīrs no nezālēm, jo kabačiem nav piemērotu herbicīdu. Laukam jābūt aizsargātam no vēja, jo stiprs vējš mēdz ievērojami bojāt augus.

    Svarīgi, lai lauka tuvumā būtu bišu dravas, jo bites, mušas, kamenes un citi kukaiņi nodrošina ziedu apputeksnēšanas. Iespējama kameņu izmantošana kabaču apputeksnēšanai, bet kamenes nav lētas un kabačos ne vienmēr atmaksājas.

    Kabači ir siltuma prasīgi: sēklu dīgšana sākas pie augsnes temperatūras virs 15 oC, bet optimālā temperatūra to dīgšanai ir 25-30 oC. Pie gaisa temperatūras 10 oC visi augšanas procesi augā apstājas; (CITĀTS)

  • mēslojums -
    optimālā skābuma reakcija pH 6,0-6,4. Kabači nepacieš pH virs 7. Labākie priekšaugi ir graudaugi, kāpostaugi, puravi, redīsi, neder ķirbji un gurķi. Kartupeļi un burkāni, kā arī bietes var būt priekšaugos tikai tad, ja ir droši zināms, ka lauks nav nematožu piesārņots.

    Ar 1 t ražas kabači iznes no augsnes 3,8 kg slāpekļa, 1,6 kg fosfora, 9 kg kālija un 1 kg magnija. Kaut gan kabači ir atsaucīgi uz kūtsmēliem, to pielietošana pirms stādīšanas sausā laikā var izraisīt lapu apdegumus. Orientējošas mēslojuma devas: slāpeklis (N) 60-80 kg/ha pamatmēslojumā  un papildus vienu divas reizes 50-60 kg/ha, fosfors (P2O5) ap 100 kg/ha iepriekšējā gada rudenī vai pirms stādīšanas, kālijs (K2O) 250 kg/ha, smilšainā augsnē var būt nepieciešams arī magnijs, parasti lieto 200-400 kg/ha dolomīta miltu. Papildmēlsojumi caur lapām ar kāliju saturošiem mēslošanas līdzekļiem palielina augļu izturību realizācijas laikā.Kūtsmēslu pielietošana ir iespējama, bet jārēķinās, ka pārmērīgas slāpekļa devas izraisa pārāk spēcīgu augšanu un zarošanos un mazina auga spēju pretoties slimībām un kaitēkļiem. Taču tieši slāpeklis kabačiem ir sevišķi nepieciešams visās attīstības fāzēs.

    Papildmēslošana caur lapām veģetācijas periodā palielina augļu realizācijas laiku un mazina to vīšanu;
  • izstādīšana atklātā laukā -
    atkarīga no konkrētā gada laika apstākļiem un audzēšanas paņēmiena. Pašu agrīnāko ražu iegūst zem plēves segumiem, nedaudz vēlāk ienākas raža zem agrotīkla un paši pēdējie sāk ražot ar tiešo sēju sētie kabači atklātā laukā bez segumiem.

    Kā jau teikts, kabačus zem segumiem laukā var stādīt relatīvi agri - maija pirmajā pusē, savukārt bez segumiem tos var sēt vai stādīt tikai tad, kad vairs nedraud salnas.

    Latvijā un ārzemēs ir izplatīta augu rindu mulčēšana ar melno plēvi. Tā ne tikai paātrina augsnes iesilšanu, bet arī ierobežo nezāļu augšanu augu tuvumā, tās paliek tikai rindstarpās. Ukrainā, Vācijā, Holandē, Izraēlā, Itālijā un vairākās citās valstīs zem melnās plēves novieto arī pilienlaistīšanas šļūtenītes, kas ne tikai ļauj taupīgi un precīzi laistīt augus, bet arī lietot fertigāciju - laistīt ar minerālmēslu šķīdumu.

    Optimālais augu skaits ir 12-14 tūkst augu/ha (1,2-1,4 augi/m2). Kabačus audzē vienrindās. Rindstarpu attālums atkarīgs no darba organizācijas - vācot nelielas platības ar rokām, tas var būt mazāks, vācot lielus laukus un izmantojot tehniku ražas izvešanai, rindstarpām jābūt pietiekami platām lietotās tehnikas riteņiem vai jāparedz ceļi. Holandē un Vācijā ir izplatīta ražas vākšana ar transportieri - līdzīgi tam, kā Latvijā vāc kāpostus un ziedkāpostus.

Dārzenis no Jaunās pasaules
Ilze Zonne, NRA pielikums "Māja"
07:09, 21. septembrī, 2006

Un tomēr kabačiem ir sava nenoliedzama pievilcība. Vai gan citādi senie Amerikas iedzīvotāji būtu centušies tos kultivēt, lai padarītu ēdamus? Pirmatnējie savvaļas kabači esot bijuši rūgti un praktiski bez mīkstuma, gandrīz tikai miza un sēklas vien. Pētnieki domā, ka sākumā cilvēki ēda tieši kabaču sēklas, bet vēlāk pavairošanai ņēma sēklas no tiem kabačiem, kas ir gaļīgāki un ne tik rūgti. Pirmais zināmais kabaču nosaukums, kas lietots to dzimtenē, ir askutasquash, burtiskā nozīmē: zaļā lieta, kas ēdama jēla. Indiāņiem bijusi tradīcija vienā laukā audzēt trīs māsas: kukurūzu, pupas un kabačus. Ļoti izdevīgi: pupas var vīties ap kukurūzas stiebriem, kukurūza nodrošina kabačiem ēnu un aizvēju, bet kabaču lapas pārklāj zemi, labāk saglabājot augsnē mitrumu un neļaujot attīstīties nezālēm. Uz Eiropu kabači atceļoja Kolumba laikos un līdzīgi daudziem citiem Jaunās pasaules kultūraugiem sāka savu tālāko izplatību no Spānijas un Portugāles.

Viens no ķirbjaugiem

Latīniski kabačus sauc Cucurbita pepo. Vietumis kabačus dēvē par krūmu ķirbjiem, jo tie ir ķirbjaugi, bet atšķirībā no īstajiem ķirbjiem nestīgo. Kabačos ir mazāk ogļhidrātu, aromātvielu un karotīna, bet vairāk ūdens, C vitamīna un balastvielu nekā ķirbjos. Tomēr daudz ir arī kopīgā, piemēram, kabači, tāpat kā ķirbji, labi aug uz kūtsmēslu kaudzes.
  Cukini ir kabaču paveids, kas radies Itālijā, savukārt patisoniem piedēvē franču izcelsmi – nosaukumu esot radījusi augļu formas līdzība ar kūciņām, kas sauktas par patisoniem. Ir arī ziemas kabači Cucurbita maxima, kurus novāc vasaras beigās. Cietā miza un blīvais mīkstums ļauj tos uzglabāt gandrīz tikpat ilgi kā ķirbjus. Kabači mēdz būt gaišzaļi, dzelteni, tumšzaļi, arī gandrīz balti. Jo košāks dzeltenais mīkstums, jo tajos vairāk karotīna. 
 Audzēt kabačus ir ļoti viegli, tikai jāatceras laikus novākt visus tos, kas sasnieguši 20 centimetru garumu. Tas sekmē arvien jaunu augļu aizmešanos. Ja kabaci atstāj nobriest, tad augs atdod visus spēkus tam un jaunus aizmetņus vairs neveido. Pēdējā laikā ir modē ēst arī kabaču ziedus vai pavisam sīkus aizmetnīšus ar ziediem galā. Arī ziedu noplūkšana augam nekaitē, bet, tieši otrādi, veicina jaunu ziedu rašanos.

Nemetiet tūlīt pannā. Daudzas Latvijas namamātes joprojām pārāk tiecas visus dārzeņus termiski apstrādāt. Arī runājot par kabačiem, pirmā nāk prātā cepšana un sautēšana. Veikalos kabači bieži vien nonāk jau paprāvi, tā ka nekas cits neatliek, kā likt tos uz pannas. Taču arī dārzkopim, kurš kabačus audzē pats, reizēm ir grūti saņemties un noplūkt tos 5–10 centimentru garus. Bet tieši tādi ir ļoti gardi, kraukšķīgi un ļauj pārliecināties, ka arī kabacim piemīt savs aromāts. To atklājuši, daži pat grauž svaigus kabačus gluži kā gurķus vai burkānus. Citi labāk atzīst vienkāršus salātus: plānās ripiņās sagriež kabacīšus, pieliek mazliet sāls, piparu, citronu sulas un augu eļļas, ļauj pusstundu ievilkties un – neko vairāk nevajag. Arī tad, ja kabaču garša nešķiet pārliecinoša un tomēr vajag kaut ko vairāk, paveras plašas iespējas. Kabači draudzējas praktiski ar jebkuriem citiem dārzeņiem un salātos pieņem savu izteiksmīgāko kaimiņu garšu, paši paliekot gandrīz nemanāmi.

Sāļos un saldos ēdienos. Pie mums vairāk ierasts uzlūkot kabačus par sāļo ēdienu sastāvdaļu, jo tie patiešām labi garšo cepti, pildīti, sautēti kopā ar citiem dārzeņiem, gaļu, sēnēm. Pildītus jaunus kabačus var arī grilēt, tāpat labi iet pie sirds cepeškrāsnī gatavoti kabaču medaljoni ar sieru un garšvielām, tie var slēpties zem siera kārtas arī picā. Beidzamajā laikā, modē nākot biezeņzupām, ēdienu gatavotāji arī tām labprāt izmanto kabačus, kas ēdienu padara mazāk barojošu. Ar kabaču masu daļēji var aizstāt miltus maizes, smalkmaizīšu un pankūku mīklā, tāpat arī gaļu – kotlešu, tefteļu vai viltotā zaķa masā. Dažās receptēs izmanto rīvētus kabačus, citās – savārītu un caur sietu izberztu kabaču biezeni. Cep arī saldus kabaču pudiņus, kabaču maizi, kabaču un šokolādes kūkas. Kādreiz ar vienu lielu kabaci var izlīdzēties, ja nepietiek izejvielu debesmannai: kabaci nomizo, izņem sēklotni, sagriež kubiņos, izvāra mazā ūdens daudzumā, izberž caur sietu, aromatizē ar dažām cidonijām vai kādu sīrupu, pievieno cukuru un tālāk vāra kā parasti.

  • • Vislabākie ir nepārauguši kabači, kuru garums nepārsniedz 20 cm, to mīkstums ir blīvs, sēklu aizmetnīši tikko samanāmi. Nevajag pārspīlēt arī uz otru pusi, jo pavisam sīkiem, nenobriedušiem kabačiem trūkst aromāta.
  • • Izvēloties kabačus, pievērsiet uzmanību miziņai – tai jābūt spīdīgai, nebojātai un ne pārāk cietai.
  • • Pilnīgi svaigam kabacim ir sulīgs, gaļīgs kātiņš.
  • • Kabači jāpārvadā un jāuzglabā uzmanīgi; saspiesti vai iedauzīti tie sāk bojāties.
  • • Kabačus var uzglabāt ledusskapī nemazgātus ne ilgāk par 5 dienām.
  • • Kabaču ziedus pievieno salātiem, un tos var arī cept, iepriekš uzkaisot garšvielas, apviļājot olā un miltos.
  • • Kabaču ziedi nav piemēroti glabāšanai, tie ātri savīst un zaudē kvalitāti. Ja tomēr nepieciešams ziedus dažas stundas uzglabāt, tos ietin papīra salvetē, ko viegli apsmidzina ar ūdeni.
  • • Ja kabači dārzā izauguši lielāki par ideālo izmēru, tos mizo, iztīra sēklotni un sagriež kubiņos, pēc tam izmanto karsto ēdienu pagatavošanai – sautējumiem, biezeņzupām u. c.
  • • Kubiņos vai šķēlītēs sagrieztu pāraugušu kabaču mīkstumu var izmantot interesantu ievārījumu gatavošanai, pievienojot cidonijas, ābolus, ananasus, citronus, apelsīnus, kivi u. c.
  • • Lielus kabačus gluži labi var pildīt un cept cepeškrāsnī.
  • • Kabači tiek uzskatīti par ūdeņainiem dārzeņiem, tos nereti pirms lietošanas sagriež, apkaisa ar sāli un patur 20–30 minūšu, lai izdalās liekais šķidrums.
  • • Ja kabačus vēlas sasaldēt atsevišķi vai iekļaut saldētu dārzeņu maisījumā, tos sagriež ripiņās un vispirms blanšē divas minūtes, pēc tam noskalo aukstā ūdenī un rūpīgi notecina. Saldētus kabačus var glabāt 12 mēnešu.
  • • Sasaldēt var arī rīvētu kabaču masu, ko izmanto zupām, pankūkām u. c.
  • • Kabačus var marinēt tāpat kā gurķus, tos iespējams pat likt vienā burkā kopā ar gurķiem.
  • • Patisoni noteikti jāizmanto pavisam nelieli, nepārauguši. Vispopulārākais sagatavošanas veids ir konservēšana; tos var pievienot arī dārzeņu salātiem ar vieglu marinādi.
  • • Jauniem, maigiem patisoniem izdobj vidiņu, sasmalcina, masu sajauc ar ķiplokiem, pievieno mazliet sāls un pilda atpakaļ vidiņā.
  • • Pārauguši patisoni ir ļoti dekoratīvi, tāpēc tos reizēm izmanto galda rotāšanai un iekļauj floristikas kompozīcijās. No patisoniem var pagatavot improvizētus svečturīšus, tajos var saspraust iesmiņus ar uzkodām, var arī patisonus izdobt un izmantot par trauciņiem salātu un citu ēdienu pasniegšanai.
Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties