Info avots profundis.christian.net
Guntis Zemītis (1993)

Mūsu arheoloģiskie novadi
Mēs pirms savas sākotnes

Vēsturiski ilga laikaposmā Latvijas teritorija veidojušies kā baltu un Baltijas somugru saskarsmes zona. Te norisinājušies abu etnosu konsolidācijas un sarežģīti iekšējās migrācijas procesi. Epizodiski bijusi arī skandināvu klātbūtne – 950.-750 gada p.m.ē. Kurzemes piekrastē un 650.-800. gadā Grobiņas tuvumā. Baltu un Baltijas somugru savstarpējā saskarsmē raksturīga tendence ir baltu pakāpeniska pārvietošanās ziemeļu virzienā, iekarojot somugru teritorijas un asimilējot iedzīvotājus, kā arī (īpaši no 7. gs.) pieaugošā slāvu spiediena dēļ baltu izceļošana no to sākotnējām dzīvesvietām austrumos un dienvidaustrumos no Latvijas.
12.gs. Otrās puses un 13. gs. etnisko un politisko situāciju raksturo tā laika rakstītie avoti, īpaši Latviešu Indriķa hronika un Vecākā Livonijas atskaņu hronika. Tomēr precizēt hronikās minēto tautību etniskās, kā arī agro valstu robežu iespējams, tikai saistot rakstīto avotu ziņas ar arheoloģiskajām liecībām.

Kurši. Kurzemes dienviddaļa un Lietuvas ziemeļrietumos 10-12 gs. Dzīvoja kurši. Pirmās ziņas par kuršiem atrodamas Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta aprakstā “Sv. Anskrava dzīve” un attiecināmas uz laiku ap 854.-855. gadu. Rimberta minētie kurši (cori) apdzīvoja piecas valstis (civitates), cīņu aprakstā tiek minētas divas pilis – Jūrpils (Soeborg) un Apūle (Apulia). Par Jūrpili uzskata Grobiņu, bet Apūle atrodas Lietuvā,  Bārtas upes augštecē Telšu apkārtnē. 13. gs rakstītajos avotos – 1230-1253. g. Līgumos minētas šādas zemes: Ventava (Wynda), Bandava (Bandowe), Piemare (Bihavelanc), Duvzare (Dovsare), Ceklis (Ceclis). Kuršus un zemgaļus nodalījusi mazapdzīvota teritorija, kas saukta par zemi starp Skrundu un Zemgali (“terra inter Scrunden et Simugallian”). Kuršu teritorija lokalizējama pēc ugunskapu izplatības. To skaits Kurzemē pieauga, sākot ar 10. gs ugunskapu izplatības areāls aptver Ventas vidusteces rajonu, austrumu virzienā aizsniedzot Saldu un Pūri, bet ziemeļu virzienā Dundagu (Ē.Mugurēvičs, 1985). Lietuvas teritorijā kuršiem kaimiņos dzīvoja zemaiši un skalvji. Mūsdienu Lietuvā atrodas kuršu zemes Mengava (Mengowe), Pilsāts (Pilsaten) un Ceklis. “Zemē starp Skrundu un Zemgali” ir maz arheoloģisko pieminekļu, pēc sava veida tie daļēji ir kuršu, daļēji zemgaļu. Pēc atsevišķu valodnieku domām (E.Blese, 1929), kuršu valoda pieder pie rietumbaltu valodu grupas.

Lībieši. Kuršu ziemeļu kaimiņi bija lībieši. Vēstures avotos lībieši minēti jau 11. gadsimtā. Latviešu Indriķa hronikā un Atskaņu hronikā tie saukti par lyvones vai liven. Hronikas tieši nemin lībiešus Kurzemē. Ir minētas divas zemes Kurzemes ziemeļdaļā – Vanema (Wannema) un Vinda (Winda). Abām šīm zemēm ir somugru cilmes nosaukums. Vanema tulkojumā nozīmē Vecā zeme. Tās centrs ir bijis Abavas baseinā starp Rendu un Kandavu (E.Mugurēvičs, 1981). Te koncentrēts daudz akmeņkrāvumu kapu, kas raksturīgi Baltijas somiem 1. g.t.m.ē. Te sastopami arī divu veidu uzkalniņkapi  - akmeņiem klāti uzkalniņi Valgales tuvumā un smilšu uzkalniņi Sabiles tuvumā. Tiek uzskatīts, ka tieši smilšu uzkalniņi ir raksturīgi Kurzemes lībiešiem, jo tie ir līdzīgi Gaujas baseina uzkalniņkapiem, kuru etniskā piederība lībiešiem šaubas neizraisa (E.Štrums, 1936) Sākot ar 1.gs., akmeņkrāvuma kapus nomaina līdzenie skeletkapi. Acīmredzot kopš 12.gs Ziemelkurzemē sākusi veidoties jaukta kuršu un lībiešu kultūra: pēc lībiešu paražas mirušos apbedīja nesadedzinātus, bet kapa inventārs gan ir kuršiem raksturīgs (E.Mugurēvičs, A.Zariņa, E.Tenisons, 1990).
13.gs rakstītajos avotos minēts, ka lībieši dzīvo Daugavas baseinā; viņi tiek saukti arī par Veinaliem (Veinalenses). Daugavas lībiešu apgabals sniedzas no Rīgas līča rietumos līdz Aizkrauklei, ar centriem Lielvārde, Aizkrauklē un perioda beigās arī Daugmalē. Lielākā lībiešu koncentrācija bijusi starp Ikšķili un Salaspili. Rīgā pirms vācu iebrukuma iedzīvotāju sastāvs bijis jaukts – lībieši, kurši, zemgaļi, vendi. Lībiešu teritorijas cieši piekļaujas Daugavas labajam krastam – tikai daži kapulauki atrodas Mazās Juglas (Tīnūži) un Ogres malā. Daugavas lībiešiem raksturīgi līdzenie un uzkalniņkapi. Lībiešiem kapulauki konstatēti arī Daugavas kreisajā krasta – Tomes Nauriņos (M.Atgāzis, 1969).
Daugavas lībiešu iespiešanās sākotnējā baltu (zemgaļu) teritorijā Daugavas kreisajā krasta iezīmē pretēju tendenci baltu virzībai uz ziemeļiem. Tālāk dienvidu virzienā lībiešus no zemgaļiem norobežo mežiem un purviem klāta josla Baldones – Olaines  –  Garozas  apkārtnē. Lībiešu apdzīvota bijusi arī Doles sala, kur pētīts Vampeniešu I un II kapulauks (E.Šnore) Raušu apmetne (E.Šnore).
Viens no lielākiem lībiešu centriem atradies Gaujas baseinā ar centru Turaida (Thoreida, Thoreyda). Lībiešu teritoriju te iezīmē uzkalniņu kapu areāls. Rīgas līča ziemeļaustrumu piekrastē atradās lībiešu zeme Metsepole (tulkojumā – Meža puse). Tālāko ziemeļu robežu iezīmē Umurgas Krastiņu un Vainižu Zviedrukalna kapulauki. Uz ziemeļiem no Turaidas, Straupes apkārtnē, atrodas Idumeja (Ydumea), kas aptvēra nelielu teritoriju Braslas baseina. Iespējams, ka šā apgabala lībieši atšķīrās no pārējiem netikai ar savu materiālo kultūru, bet arī etniski (Ē.Mugurēvičs, A.Zariņa, E.Tenisons, 1990)  Bez lībiešiem te dzīvoja arī latgaļi.

Vendi. Starp Latvijas dzīvojošajām somugru tautībām 13. gs. Sākumā minēti arī Vendi (Wenden), tiesa, tieši nenorādot to etnisko piederību. Pēc latviešu Indriķa hronikas ziņām, vendi pēc padzīšanas no Ventas dzīvoja Rīgā pie senā kalna, bet no turienes, kuršu padzīti, pārbēga pie latgaļiem. Cēsu kapulauka materiāls līdzīgs 11.-13. gs. Ziemeļkurzemes lībiešu kapulauku materiālam, tādēļ to var uzskatīt par vendu kapu pieminekļi un pieņemt, ka to atstājuši atnācēji no Ventavas (Ē.Mugurēvičs, A.Zariņa, E.Tenisosns, 1990). Atskaņu hronika, aprakstot notikumus 13. gadsimta beigas, vendus etniskā nozīmē vairs nemin. Tas varētu liecināt, ka šī tautiņa 13. gadsimta beigās beigusi pastāvēt (V.Ginters, 1968).

Latgaļi. Vidzemes un atgales iedzīvotāji 10-12. gs bija latgaļi. Latviešu Indriķis hronikā raksta par “letiem, kas īpaši saucas par letgaļiem” (Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli). Ir uzskats, ka Vidzemē un Latgalē varētu būt dzīvojušas divas tautības – letgaļi un latgaļi (K.Ancītis, A.Jansons, 1962), vairums pētnieku tomēr domā, ka Vidzemes un Latgales iedzīvotāji pieder pie vienas tautības. Latgaļu teritoriju iezīmē līdzenie kapulauki, bet, sākot ar 11. gs., arī uzkalniņkapi. Lielākā  skaita tie koncentrēti gar austrumu robežu, kas visumā sakrīt ar latviešu etnisko robežu. Taču Ludzas apriņķa austrumdaļā ir arī iegarenie kapu uzkalniņi. Par etniski jauktu iedzīvotāju sastāvu liecina ari kapu pieminekļi Balvu novada austrumdaļā. Garie uzkalniņi tiek saistīti ar slāvu vai precīzāk, kriviču kapu pieminekļiem, tomēr te iespējama arī baltu un somugru etnosa klātbūtne. Savukārt, Polockas un Pleskavas teritorijā apbedījumos, vērojamas latgaļiem raksturīga piedevas, apbedīšanas virziens, kas liek domāt, ka te apbedīti pārslāvoti latgaļi. Latvijas ziemeļaustrumu robeža, kas nodalīja latgaļus no austrumu kaimiņiem, stiepjas pa Balvu apriņķa austrumdaļu līdz Zilupei, tad pa šīs upes baseinu līdz Pasienei, tālāk, pavirzoties uz dienvidiem, pāri Krāslavas apriņķa pašai austrumdaļai ieejot Ziemeļrietumbaltkrievijā (V.Urtāns, 1968). Dienvidos un dienvidrietumos latgaļu etniskā robeža bijusi Daugava.
12.gs. beigās latgaļi bija apvienojušies valstiskos veidojumos. Viens no lielākajiem bija Tālava (Tolowa) ar centru Beverīnas pili. Tālava aptvērusi latgaļu novadus Gaujas baseina augšgalā. Latgaļu Atzeles (Agzele) zeme atradās apgabala starp Tālavu rietumos un krievu Polockas kņazisti austrumos. Otrs, lielākais valstiskais veidojums Jersika (Gercike, Gerzika, Gerceke) aptvēra Autīnes (Sārumkalns), Cesvaines, lpenes, Asotes, Bebernīnes, Alenes (Oliņkalns), Gerdenes, Negestes un Mārcienas pilis ar attiecīgam zemēm ne vien Daugavas, bet ari Gaujas baseinā. Uz rietumiem no Jersikas atradās Kokneses (Kukonouyes, Kukonois) valsts (regnum). Aizkraukles – Lielvārdes apgabals bijis etniski jaukts – to apdzīvojuši latgaļi un lībieši. Jautājums par krievu klātbūtni Jersikā, kas vairakkārt izvirzīts, balstoties uz Latviešu Indriķa hronikas datiem, tomēr nav arheoloģiski pierādīts, jo Jersikas kapulauka, kur atsegti 32 kapi, krievu apbedījumi nav konstatēti (F.Balodis, 1940).
Kopumā vērojuma latgaļu pārvietošanās rietumu virzienā. Daugavas labajā krasta tie, šķiet asimilējuši sēļus, bet Gaujas baseinā arī zemgaļus. Savukārt latgaļu zemēs  iespiežas slāvi vai pārslāvoti balti.

Sēļi. Spriežot pēc rakstītajām ziņām, sēļi (Latviešu Indriķa un Atskaņu hronika – Selones) dzīvojuši Augšzeme, arī Kokneses apkārtnē kopā ar latgaļiem. Vairākos 1226. g. Dokumentos minēts, ka sēļi dzīvo Rīgas apkārtnē. šķiet ka Sēļi iespiedušies vāji apdzīvotā joslā gar Daugavas kreiso krastu Rīgas virzienā. Austrumos kā sēļu zemes robeža tiek saukta vecā Daugavpils (Novene; A.Bīlenšteins, 1892), bet, pēc jaunākiem datiem, tā atvirzāma tālāk uz austrumiem līdz Skrudalienas Vitanišķiem. Sēļu dienvidu robeža meklējama mūsdienu Lietuvas teritorijā.  
1.g.t. 1 pusē sēļi acīmredzot apdzīvojuši arī Austrumvidzemē Daugavas labo krastu, bet sākot ar 6.-7.gs. viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi. Tikai Daugavas kreisajā krastā līdz 13.gs sēļi saglabāja savu etnisko pašapziņu (E.Štrums, 1937).
Apbedīšanas paražas un materiālā kultūra latgaļiem un sēļiem 10-12 gs. Ir līdzīga, bet viņi atšķīrās pēc antropoloģiskā tipa. Sēļu zemes nav bagātas ar pilskalniem, Augšzemē šai laikā bija Sēlpils, Rites Stupeļu kalns un Dignājas pilskalns.

Zemgaļi. Skandināvu rakstītajos avotos Zemgale (Simakala) minēta jau 9 gs. Zemgaļu teritorija 10-12.gs atradās galvenokārt Lielupes baseinā. No 10.-12.gs Daugavas lejtece parādījās lībieši, zemgaļu teritorija sašaurinājās (M.Atgāzis, 1980). Zemgaļu apdzīvotās zemes sašaurinājās arī Lietuvas teritorijā, kur tās aptvēra Mūšas upes baseinu. Rietumos no kuršiem zemgaļus nodalīja “Zeme starp Skrundu un Zemgali”. 10-12 gs. Zemgalē bija apdzīvoti vismaz 9 pilskalni. Pēc 13.gs avotiem, Zemgalē konstatējami 6 apgabali – Silene (Sillene) ar centru Augstkalnes Silakalna, Žagare (Sagera) ar centru Rakte (Rackten, Racken) -Žagarē, Dobe (Dubene, Dobene) ar centru Lielauces Incēnos, Spārnene (Sparnene) ar centru Īles Spārnu kalnā, Tērvete (Teruetene, Therwetene, Terweten) ar centru Tērvetē un Upmale (Upemolle) ar centru Mežotnē. Upmales robežas ziemeļaustrumos parasti tiek meklētas pie Daugavas kreisa krasta. Tomēr 11-12.gs Daugavas piekrastes iedzīvotāju sastāvs bijis etniski jaukts, to apdzīvojuši lībieši un acīmredzot arī sēļi. Tādēļ visai pamatota šķiet doma, ka Upmales teritorija sniegusies tikai līdz Misas upes kreisajam krastam (V.Biļkins, 1973). iegūtās arheoloģiskās liecības ļauj konstatēt zemgaļus arī starp pirmsvācu Rīgas iedzīvotājiem (A.Caune, 1985).