![]() |
![]() |
![]() |
latvijaspirts.lv![]() |
![]() ![]() ![]() |
Info avots profundis.christian.net Mūsu arheoloģiskie novadi Vēsturiski ilga laikaposmā Latvijas teritorija veidojušies kā baltu un Baltijas somugru saskarsmes zona. Te norisinājušies abu etnosu konsolidācijas un sarežģīti iekšējās migrācijas procesi. Epizodiski bijusi arī skandināvu klātbūtne 950.-750 gada p.m.ē. Kurzemes piekrastē un 650.-800. gadā Grobiņas tuvumā. Baltu un Baltijas somugru savstarpējā saskarsmē raksturīga tendence ir baltu pakāpeniska pārvietošanās ziemeļu virzienā, iekarojot somugru teritorijas un asimilējot iedzīvotājus, kā arī (īpaši no 7. gs.) pieaugošā slāvu spiediena dēļ baltu izceļošana no to sākotnējām dzīvesvietām austrumos un dienvidaustrumos no Latvijas. Kurši. Kurzemes dienviddaļa un Lietuvas ziemeļrietumos 10-12 gs. Dzīvoja kurši. Pirmās ziņas par kuršiem atrodamas Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta aprakstā Sv. Anskrava dzīve un attiecināmas uz laiku ap 854.-855. gadu. Rimberta minētie kurši (cori) apdzīvoja piecas valstis (civitates), cīņu aprakstā tiek minētas divas pilis Jūrpils (Soeborg) un Apūle (Apulia). Par Jūrpili uzskata Grobiņu, bet Apūle atrodas Lietuvā, Bārtas upes augštecē Telšu apkārtnē. 13. gs rakstītajos avotos 1230-1253. g. Līgumos minētas šādas zemes: Ventava (Wynda), Bandava (Bandowe), Piemare (Bihavelanc), Duvzare (Dovsare), Ceklis (Ceclis). Kuršus un zemgaļus nodalījusi mazapdzīvota teritorija, kas saukta par zemi starp Skrundu un Zemgali (terra inter Scrunden et Simugallian). Kuršu teritorija lokalizējama pēc ugunskapu izplatības. To skaits Kurzemē pieauga, sākot ar 10. gs ugunskapu izplatības areāls aptver Ventas vidusteces rajonu, austrumu virzienā aizsniedzot Saldu un Pūri, bet ziemeļu virzienā Dundagu (Ē.Mugurēvičs, 1985). Lietuvas teritorijā kuršiem kaimiņos dzīvoja zemaiši un skalvji. Mūsdienu Lietuvā atrodas kuršu zemes Mengava (Mengowe), Pilsāts (Pilsaten) un Ceklis. Zemē starp Skrundu un Zemgali ir maz arheoloģisko pieminekļu, pēc sava veida tie daļēji ir kuršu, daļēji zemgaļu. Pēc atsevišķu valodnieku domām (E.Blese, 1929), kuršu valoda pieder pie rietumbaltu valodu grupas. Lībieši. Kuršu ziemeļu kaimiņi bija lībieši. Vēstures avotos lībieši minēti jau 11. gadsimtā. Latviešu Indriķa hronikā un Atskaņu hronikā tie saukti par lyvones vai liven. Hronikas tieši nemin lībiešus Kurzemē. Ir minētas divas zemes Kurzemes ziemeļdaļā Vanema (Wannema) un Vinda (Winda). Abām šīm zemēm ir somugru cilmes nosaukums. Vanema tulkojumā nozīmē Vecā zeme. Tās centrs ir bijis Abavas baseinā starp Rendu un Kandavu (E.Mugurēvičs, 1981). Te koncentrēts daudz akmeņkrāvumu kapu, kas raksturīgi Baltijas somiem 1. g.t.m.ē. Te sastopami arī divu veidu uzkalniņkapi - akmeņiem klāti uzkalniņi Valgales tuvumā un smilšu uzkalniņi Sabiles tuvumā. Tiek uzskatīts, ka tieši smilšu uzkalniņi ir raksturīgi Kurzemes lībiešiem, jo tie ir līdzīgi Gaujas baseina uzkalniņkapiem, kuru etniskā piederība lībiešiem šaubas neizraisa (E.Štrums, 1936) Sākot ar 1.gs., akmeņkrāvuma kapus nomaina līdzenie skeletkapi. Acīmredzot kopš 12.gs Ziemelkurzemē sākusi veidoties jaukta kuršu un lībiešu kultūra: pēc lībiešu paražas mirušos apbedīja nesadedzinātus, bet kapa inventārs gan ir kuršiem raksturīgs (E.Mugurēvičs, A.Zariņa, E.Tenisons, 1990). Vendi. Starp Latvijas dzīvojošajām somugru tautībām 13. gs. Sākumā minēti arī Vendi (Wenden), tiesa, tieši nenorādot to etnisko piederību. Pēc latviešu Indriķa hronikas ziņām, vendi pēc padzīšanas no Ventas dzīvoja Rīgā pie senā kalna, bet no turienes, kuršu padzīti, pārbēga pie latgaļiem. Cēsu kapulauka materiāls līdzīgs 11.-13. gs. Ziemeļkurzemes lībiešu kapulauku materiālam, tādēļ to var uzskatīt par vendu kapu pieminekļi un pieņemt, ka to atstājuši atnācēji no Ventavas (Ē.Mugurēvičs, A.Zariņa, E.Tenisosns, 1990). Atskaņu hronika, aprakstot notikumus 13. gadsimta beigas, vendus etniskā nozīmē vairs nemin. Tas varētu liecināt, ka šī tautiņa 13. gadsimta beigās beigusi pastāvēt (V.Ginters, 1968). Latgaļi. Vidzemes un atgales iedzīvotāji 10-12. gs bija latgaļi. Latviešu Indriķis hronikā raksta par letiem, kas īpaši saucas par letgaļiem (Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli). Ir uzskats, ka Vidzemē un Latgalē varētu būt dzīvojušas divas tautības letgaļi un latgaļi (K.Ancītis, A.Jansons, 1962), vairums pētnieku tomēr domā, ka Vidzemes un Latgales iedzīvotāji pieder pie vienas tautības. Latgaļu teritoriju iezīmē līdzenie kapulauki, bet, sākot ar 11. gs., arī uzkalniņkapi. Lielākā skaita tie koncentrēti gar austrumu robežu, kas visumā sakrīt ar latviešu etnisko robežu. Taču Ludzas apriņķa austrumdaļā ir arī iegarenie kapu uzkalniņi. Par etniski jauktu iedzīvotāju sastāvu liecina ari kapu pieminekļi Balvu novada austrumdaļā. Garie uzkalniņi tiek saistīti ar slāvu vai precīzāk, kriviču kapu pieminekļiem, tomēr te iespējama arī baltu un somugru etnosa klātbūtne. Savukārt, Polockas un Pleskavas teritorijā apbedījumos, vērojamas latgaļiem raksturīga piedevas, apbedīšanas virziens, kas liek domāt, ka te apbedīti pārslāvoti latgaļi. Latvijas ziemeļaustrumu robeža, kas nodalīja latgaļus no austrumu kaimiņiem, stiepjas pa Balvu apriņķa austrumdaļu līdz Zilupei, tad pa šīs upes baseinu līdz Pasienei, tālāk, pavirzoties uz dienvidiem, pāri Krāslavas apriņķa pašai austrumdaļai ieejot Ziemeļrietumbaltkrievijā (V.Urtāns, 1968). Dienvidos un dienvidrietumos latgaļu etniskā robeža bijusi Daugava. Sēļi. Spriežot pēc rakstītajām ziņām, sēļi (Latviešu Indriķa un Atskaņu hronika Selones) dzīvojuši Augšzeme, arī Kokneses apkārtnē kopā ar latgaļiem. Vairākos 1226. g. Dokumentos minēts, ka sēļi dzīvo Rīgas apkārtnē. šķiet ka Sēļi iespiedušies vāji apdzīvotā joslā gar Daugavas kreiso krastu Rīgas virzienā. Austrumos kā sēļu zemes robeža tiek saukta vecā Daugavpils (Novene; A.Bīlenšteins, 1892), bet, pēc jaunākiem datiem, tā atvirzāma tālāk uz austrumiem līdz Skrudalienas Vitanišķiem. Sēļu dienvidu robeža meklējama mūsdienu Lietuvas teritorijā. Zemgaļi. Skandināvu rakstītajos avotos Zemgale (Simakala) minēta jau 9 gs. Zemgaļu teritorija 10-12.gs atradās galvenokārt Lielupes baseinā. No 10.-12.gs Daugavas lejtece parādījās lībieši, zemgaļu teritorija sašaurinājās (M.Atgāzis, 1980). Zemgaļu apdzīvotās zemes sašaurinājās arī Lietuvas teritorijā, kur tās aptvēra Mūšas upes baseinu. Rietumos no kuršiem zemgaļus nodalīja Zeme starp Skrundu un Zemgali. 10-12 gs. Zemgalē bija apdzīvoti vismaz 9 pilskalni. Pēc 13.gs avotiem, Zemgalē konstatējami 6 apgabali Silene (Sillene) ar centru Augstkalnes Silakalna, Žagare (Sagera) ar centru Rakte (Rackten, Racken) -Žagarē, Dobe (Dubene, Dobene) ar centru Lielauces Incēnos, Spārnene (Sparnene) ar centru Īles Spārnu kalnā, Tērvete (Teruetene, Therwetene, Terweten) ar centru Tērvetē un Upmale (Upemolle) ar centru Mežotnē. Upmales robežas ziemeļaustrumos parasti tiek meklētas pie Daugavas kreisa krasta. Tomēr 11-12.gs Daugavas piekrastes iedzīvotāju sastāvs bijis etniski jaukts, to apdzīvojuši lībieši un acīmredzot arī sēļi. Tādēļ visai pamatota šķiet doma, ka Upmales teritorija sniegusies tikai līdz Misas upes kreisajam krastam (V.Biļkins, 1973). iegūtās arheoloģiskās liecības ļauj konstatēt zemgaļus arī starp pirmsvācu Rīgas iedzīvotājiem (A.Caune, 1985). |
|
Pārpublicējot un citējot materiālus, atsauce uz portālu obligāta. |
||