latvijaspirts.lv
      
2024. gada 29. marts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
> Ziemas Saulgrieži - Ziemassvētki 21. decembris
> Pavasara Saulgrieži - Lieldienas
> Vasaras saulgrieži Līgo Jāņi 21. jūnijs
> Rudens saulgrieži - Miķeļi (Apjumības) 29.septembrī
> Veļu laiks
> Advente
> Budēļi
> Pūpolsvētdiena
> Klusā nedēļa
> Māras dienas
> Janvāris
> Februāris
> Marts
> Aprīlis
> Maijs
> Jūnijs
> Jūlijs
> Augusts
> Septembris
> Oktobris
> Novembris
> Decembris
> Kurzemes ēdieni
> Talku tradīcijas
> Bēru tradīcijas
> Kāzu tradīcijas
> Uguns ozols
> Krustības
> Kāzas: no sirds uz sirdi
> Laika apstākļi
> Kalendārs
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Budēļos jeb ķekatās iešana


  No Mārtiņa līdz pat Metenim latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Izplatītākie ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Kurzemē, Vidzemē), kā arī nosaukumi pēc dienām: Mārtiņos - mārtiņbērni, Katrīnās - katrīnbērni u.tml. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u.c. Dažviet viepļu gājējiem bija dažādi nosaukumi dažādos svētkos, piem. Dobelē Ziemassvētkos - danča bērni, bet Meteņos - budēļi.

Budēļos jen ķekatās iešana turpinājās arī Ziemassvētkos. Tas kalpoja svētības un auglības veicināšanai, ļaunuma aizdzīšanai ko ar savu rūkšanu veic tūļīgais lācis. Ar dejām budēļi centās mudināt būt priecīgiem arī garajos ziemas vakaros. Simboliska nozīme bija rotaļai „vilks un kaza”, kur kaza ir Saules simbols, bet vilks, būdams Dieva suns, cenšas ātrāk likt kaziņai (saulītei) iziet no tumsas un kāpt debesu kalnā.

 Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u.c.). Ja kāds mācēja kādu muzīku spēlēt, tad uzrāva uz tās, ja nē, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem - pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem u.c. Galvenais - jābūt lielam troksnim.

 Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u.c. gājieniem ir arī atšķirības - gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildus zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. Tomēr tik smalki mēs to būšanu neaplūkosim un atļausimies visus sabāzt vienā maisā.
    Nonākušas kādā sētā, ķekatas ar dziesmu prasījās istabā.
  Ja nelaida, tad drīkstēja kādu skādi padarīt.
 Bet galvenais - šādam namam netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība.

Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja budēļus istabā. Atnācējiem vienumēr bija barvedis - budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns. Tas tad ņēmās pārbaudīt istabas tīrību, saimes locekļu zināšanas un čaklumu.

Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties.
    Ja bija kādi zvēru viepļi, tad tiem bija jārāda, ko māk darīt, bieži vien dancojot.
Saimes locekļus iepēra žagariem - tas devis svētību, veselību, auglību.
Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni.
 Reizēm ķekatas arī kādu nieku "nozaga" - noslēpa, lai saiminieki dabūn pameklēt.

 Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda, i vēl kulē kas jāieliek.
Bet ne jau uzreizi, protams. Vispirms jāparauga, ko čigāni māk, jāapprasās kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kura viepļa noslēpies.

Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus.
    Nobeigumā nosaukšu pazīstamākos viepļus:
1. Ļaudis - puisis par meitu, meita par puisi, čigāns, žīds, ubags, zaldāts u.c.
2. Dzīvnieki - lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs u.c.
3. Priekšmeti - siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs u.c.
4. Pārdabiskas radības - Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana u.c.
5. Jauktie - spēlmanis uz siena kaudzes (1.+3.), jātnieks uz zirga (1.+2.) u.c.

Līdz ar bluķa vilkšanu neatņemama baltu Ziemassvētku tradīcija ir budēļi, saukti arī par čigāniem, ķekatniekiem, nūjiniekiem, preiļiem un kurciemiem. Latgalē, tāpat kā Lietuvā plaši lietots apzīmējums kaļedas vai kaladnieki. Ķekatās (no lietuviešu keketa “pūlis”, “drūzma”) – maskotos gājienos no ciema uz ciemu – gāja no Mārtiņiem līdz Meteņiem, taču pats nozīmīgākais budēļu (no lietuviešu budinti “modināt”, “sacelt”) laiks ir Ziemassvētki. Šodien, folkloras grupu rīkotajos Ziemassvētkos tie paši budēļi nereti ir arī bluķa vilcēji. Tomēr senāk bluķi vilka saimes ļaudis, bet budēļos nāca tuvāki un tālāki kaimiņi. Pazīstamākās budēļu maskas ir dzērve, siena vāls, āzis, vilks, čigāns, dzīvais mironis, nāve. Pēdējā no bērnībā piedzīvotā īpaši iespiedusies atmiņā J. Jaunsudrabiņam:

Te arī durvis jau vērās, un es manīju, ka pa tām klusām ielīdz kas briesmīgs. Istabā atskanēja kliedzieni un smiekli. Kā viņi varēja smieties - tik šausmīgā brīdī! Man galva bij zem deķa, un es biju cieši apķēries ap mātes roku; bet ausis man bij pārāk plānas, un es visu dzirdēju, kas tika runāts. Nāve, protams, bija klusa, bet citi cilvēki ar viņu gribēja vēl tomēr aprunāties, pirms krita. Es dzirdēju saimnieces balsi: "Mīļā nāvīt, saimnieku tak atstāj dzīvu, - ko tad mēs vairs bez mājas galvas darīsim?" Arī saimnieks pats lūdzās. "es tev došu jaunāku un mīkstāku vietā," viņš teica. "Ņem, raug še, Katri." Katre iespiedzās un bēga. - Nekas nelīdzēja - saimnieks tika nokauts. Es dzirdēju, ka beigās visi noteica: "Redzi, nav vis pielūdzama, kuru viņa iedomājas, to paņem, dzied vai raud."

Budēļu maskas simbolizē senču veļus un cilvēkam labvēlīgos dabas garus, kuru ierašanās var gan būt nedaudz biedējoša, taču līdzi nes svētību, auglību un veselību. Par to jo īpaši gādā budēļu tēvainis, kas ar izplaucētu zaru vai pātagu ieper visus mājiniekus. Lielā dienā šim pašam nolūkam kalpo pūpolu saišķis. Pērējs gan ir budēļu vadonis, bet ar viņa roku klātesošajiem pieskarās pati Mīļā Māra:

Budēlim, tēvainim smalka pīta pātadziņa;
Vairāk zelta, ne sudraba, mīļas Māras norakstīta.

Cits budēļu trokšņainās rīkošanās aspekts ir ļaunuma aizbaidīšana. Ziemassvētkos, kā jau laika un pasaules pārradīšanas brīdī zūd robežas, kas ikdienā atdala Šosauli no Viņsaules. Pa Viņsaules vārtiem pasaulē ienāk ne tikai svētību dāvājošie veļi, bet arī iznīcību nesoši spēki, kuri nereti ieguvuši vilkaču un raganu vārdu. Par to, kā šie spēki tika personificēti vēl 16. gadsimtā, varam spriest pēc katoļu baznīckunga, ģeogrāfa Olava Magnusa vēstījuma par Livonijas vilkačiem. Viņš raksta, ka Ziemassvētku naktī noteiktā vietā sapulcējoties liels pulks vilku, kas esot no dažādām vietām pārvērtušies cilvēki. Šie vilkači ar lielām dusmām pret cilvēkiem, kā arī zvēriem, kam nav plēsīga daba, sagādājot apkārtējiem iedzīvotājiem lielāku postu nekā īstie vilki. Grūti gan spriest vai tie bijuši vairāk pašu livoņu zemnieku vai vietējo vāciešu uzskati. Katrā ziņā vilki viduslaikos nereti sagādāja lielas briesmas un gadījās, ka sapulcējušies baros tie ziemas spelgonī uzbruka vientuļiem ceļiniekiem un jātniekiem. Vasarās savukārt, ja nepaveicās, vilki varēja krietni paputināt ganāmpulkus, tāpēc Ziemassvētkos vajadzēja veikt īpašas darbības, kas mazinātu pelēču postošo spēku visa gada garumā.

Vienu tādu paražu – atkal Kurzemē – aprakstījis U. Cimmermanis, kurš 1808. gadā izdotā grāmatā raksta, kā vēlā Ziemassvētku vakarā, braucot no Kuldīgas uz Ventspili, apstājies kādā Piltenes kroņmuižas krogā. Krodzinieks tur stāstījis, ka no tuvējiem Piltenes ciemiem salasīšoties jaunieši, lai priekš nākamās vasaras aizbaidītu vilkus. Ap pulksten astoņiem vakarā mājai garām devies latviešu jauniešu pulks, kas gājuši uz kādu kalnu tuvējā mežā. Ikvienam rokā bijis kāds sprungulis, ko svieduši uz visām pusēm mežā, runādami nesaprotamus vārdus. Atgriežoties skanējušas stabules un jaunavu dziesmas. Tā trokšņodami iegājuši krogā, kur visu nakti ēduši, dzēruši un dejojuši. Saulei lecot viss pulks devies atpakaļ uz kalnu, kur burbuļojošā avotā mazgājuši sejas, atkal metuši sprunguļus un izklīduši, atgriezdamies mājās. Ja šo paražu neievērojot, tad vilki saplosot jērus.

Līdzīga nozīme, gan savijoties meža vilka un tumsas tēlam bijusi Ziemassvētku rotaļām, kurās vilks ķer kazu – gaismas un Saules simbolu.

 

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties