latvijaspirts.lv |
No Mārtiņa līdz pat Metenim latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Izplatītākie ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Kurzemē, Vidzemē), kā arī nosaukumi pēc dienām: Mārtiņos - mārtiņbērni, Katrīnās - katrīnbērni u.tml. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u.c. Dažviet viepļu gājējiem bija dažādi nosaukumi dažādos svētkos, piem. Dobelē Ziemassvētkos - danča bērni, bet Meteņos - budēļi. Budēļos jen ķekatās iešana turpinājās arī Ziemassvētkos. Tas kalpoja svētības un auglības veicināšanai, ļaunuma aizdzīšanai ko ar savu rūkšanu veic tūļīgais lācis. Ar dejām budēļi centās mudināt būt priecīgiem arī garajos ziemas vakaros. Simboliska nozīme bija rotaļai vilks un kaza, kur kaza ir Saules simbols, bet vilks, būdams Dieva suns, cenšas ātrāk likt kaziņai (saulītei) iziet no tumsas un kāpt debesu kalnā. Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u.c.). Ja kāds mācēja kādu muzīku spēlēt, tad uzrāva uz tās, ja nē, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem - pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem u.c. Galvenais - jābūt lielam troksnim. Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u.c. gājieniem ir arī atšķirības - gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildus zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. Tomēr tik smalki mēs to būšanu neaplūkosim un atļausimies visus sabāzt vienā maisā. Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties. Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda, i vēl kulē kas jāieliek. Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus. Līdz ar bluķa vilkšanu neatņemama baltu Ziemassvētku tradīcija ir budēļi, saukti arī par čigāniem, ķekatniekiem, nūjiniekiem, preiļiem un kurciemiem. Latgalē, tāpat kā Lietuvā plaši lietots apzīmējums kaļedas vai kaladnieki. Ķekatās (no lietuviešu keketa pūlis, drūzma) maskotos gājienos no ciema uz ciemu gāja no Mārtiņiem līdz Meteņiem, taču pats nozīmīgākais budēļu (no lietuviešu budinti modināt, sacelt) laiks ir Ziemassvētki. Šodien, folkloras grupu rīkotajos Ziemassvētkos tie paši budēļi nereti ir arī bluķa vilcēji. Tomēr senāk bluķi vilka saimes ļaudis, bet budēļos nāca tuvāki un tālāki kaimiņi. Pazīstamākās budēļu maskas ir dzērve, siena vāls, āzis, vilks, čigāns, dzīvais mironis, nāve. Pēdējā no bērnībā piedzīvotā īpaši iespiedusies atmiņā J. Jaunsudrabiņam: Cits budēļu trokšņainās rīkošanās aspekts ir ļaunuma aizbaidīšana. Ziemassvētkos, kā jau laika un pasaules pārradīšanas brīdī zūd robežas, kas ikdienā atdala Šosauli no Viņsaules. Pa Viņsaules vārtiem pasaulē ienāk ne tikai svētību dāvājošie veļi, bet arī iznīcību nesoši spēki, kuri nereti ieguvuši vilkaču un raganu vārdu. Par to, kā šie spēki tika personificēti vēl 16. gadsimtā, varam spriest pēc katoļu baznīckunga, ģeogrāfa Olava Magnusa vēstījuma par Livonijas vilkačiem. Viņš raksta, ka Ziemassvētku naktī noteiktā vietā sapulcējoties liels pulks vilku, kas esot no dažādām vietām pārvērtušies cilvēki. Šie vilkači ar lielām dusmām pret cilvēkiem, kā arī zvēriem, kam nav plēsīga daba, sagādājot apkārtējiem iedzīvotājiem lielāku postu nekā īstie vilki. Grūti gan spriest vai tie bijuši vairāk pašu livoņu zemnieku vai vietējo vāciešu uzskati. Katrā ziņā vilki viduslaikos nereti sagādāja lielas briesmas un gadījās, ka sapulcējušies baros tie ziemas spelgonī uzbruka vientuļiem ceļiniekiem un jātniekiem. Vasarās savukārt, ja nepaveicās, vilki varēja krietni paputināt ganāmpulkus, tāpēc Ziemassvētkos vajadzēja veikt īpašas darbības, kas mazinātu pelēču postošo spēku visa gada garumā.
|
|
Pārpublicējot un citējot materiālus, atsauce uz portālu obligāta. |
||