latvijaspirts.lv
      
2014. gada 25. aprīlis
JAUNUMI
LASI JAUNĀKO!
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Ārstniecisko augu dobe
> Greznie ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
R. Kacara Fitopreparāti
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Балтийская Гильдия СПА - biedrības pārstāvis Krievijā
Русская банная школа СТАЛЕВАР
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Barrel
Pirts Liene
Pirts Nāras
Pirts Grīziņš
Pirts Azote
Pirts Urala
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Aronijas
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Pirts Spārītes
Pirts SPA Hotel Ezeri
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Krogs Azerbaidžāna
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
FORUMS
GALERIJAS
Rabarbers - skābs, bet gaidīts


 Informācijas avots www.saimnieks.lv
Autors: 'Līga Lepse, Pūres DIS pētniece 2008-03-10

Rabarberi Latvijā tiek audzēti kopš XIX gs. Arī citviet pasaulē kā dārzeņus tos sāka audzēt salīdzinoši nesen, pirms 200–250 gadiem. Tomēr kā ārstniecības augi tie pazīstami ļoti sen – pirms 5000 gadiem Ķīnā rabarberu saknes tika lietotas zarnu trakta darbības traucējumu gadījumos, jo satur antraglikozīdus un tannoglikozīdus.

Rabarberi Latvijā tiek audzēti kopš XIX gs. Arī citviet pasaulē kā dārzeņus tos sāka audzēt salīdzinoši nesen, pirms 200–250 gadiem. Tomēr kā ārstniecības augi tie pazīstami ļoti sen – pirms 5000 gadiem Ķīnā rabarberu saknes tika lietotas zarnu trakta darbības traucējumu gadījumos, jo satur antraglikozīdus un tannoglikozīdus.

Uzturā rabarberus sāka lietot, kad atklāja, ka to kāti satur cilvēkam noderīgus fizioloģiski aktīvus savienojumus un barības vielas. Rabarberi ir īpaši bagāti ar ābolskābi un citronskābi, kas tiem dod patīkami skābeno un atspirdzinošo garšu, kā arī veicina gremošanas orgānu un nieru darbību, uzlabo asins sastāvu. No uzturvērtības viedokļa rabarberi ir nozīmīgs P vitamīna avots – tā saturs ir apmēram 80 mg %. C vitamīnu rabarberu kāti satur nedaudz, tikai 10–15 mg %. Tādu minerālvielu kā kālijs, fosfors, magnijs un alumīnijs rabarberos ir salīdzinoši daudz. Rabarberu kātu bioķīmiskais sastāvs nosaka to, ka tie ir visnotaļ nozīmīgi pirmie pavasara dārzeņi mūsu uzturā. Tādēļ arī ļoti gaidīti.

Tomēr rabarberos ir arī cilvēka uzturam nevēlamas vielas, kā skābeņskābe un daži antrahinona savienojumi (emodīns, reīns, rabarberons, tanīns). Šie savienojumi atrodas galvenokārt lapās un saknēs, ko uzturā nelieto. Nelielos daudzumos šīs vielas lieto ārstniecībā, bet, kā jau visas zāles, lielā koncentrācijā tās ir kaitīgas cilvēka organismam. Ļoti nedaudz šie savienojumi uzkrājas arī kātos, bet tas galvenokārt notiek vasaras otrajā pusē.

Pēc botāniskās klasifikācijas, rabarberi pieder pie sūreņu dzimtas (Polygonaceae). Plašākā uzturā lietotā rabarberu suga ir Rheum rhaponticum L. Bioloģiski rabarberi ir daudzgadīgi augi. Vienā vietā tie aug 10–15 gadus, ražas maksimumu sasniedzot 5. vai 6. gadā. Saknenis ir ļoti spēcīgi veidots, liels. Veģetācijas periodā tas uzkrāj pietiekami daudz barības vielu, lai lapas spētu strauji attīstīties jau pavasarī, kad ir salīdzinoši zema temperatūra.

Lapu plātnes ir lielas, bet tām pārtikā nav būtiskas nozīmes. Lielāka nozīme tām ir kuplā cera veidošanā, kas blīvi un lielā rādiusā nosedz zemes virsmu, kavējot nezāļu attīstību. Uzturā lietojamā daļa – kāts – ir 30–70 cm garš. Kāts ir zaļš ar sarkanu pigmentējumu vai bez tā. Pigmentējums genotipiem ir dažāds – tikai kāta lejasdaļā, līdz pusei vai pat kāta lielākajā daļa. Kāti var būt gludi vai rievoti, tas atkarīgs no šķirnes.

Ziedneši veidojas spēcīgi, sasniedzot pat 1,5 m augstumu. Ražošanā labākas ir formas, kas nezied. Veidojot ziednešus, augs vairāk spēka (barības un fizioloģiski aktīvās vielas) dod ziedu attīstībai, nevis veģetatīvās daļas veidošanai. Ziednešu veidošanās ir noteikta ģenētiski, citām formām tā ir spēcīga katru gadu, citām – kā kuro gadu, bet ir arī formas, kas zied ļoti reti vai nemaz. Labums no ziedēšanas tomēr ir – veidojas sēklas, ģeneratīvās pavairošanas orgāns. Sēklu ir daudz, un tās ir lielas. Ja tās laikus novāc, sēklas neizsējas pašas. Jāatceras, ka rabarberi ir svešapputes augi, līdz ar to sēklas ne vienmēr un ne visas ir identiskas mātesaugam (augam, no kura tās ir ievāktas). Līdz ar to it kā labs augs ne vienmēr dod ražīgus un pēc morfoloģiskajām pazīmēm vērtīgus pēcnācējus.

Rabarberi ir ziemcietīgi augi, īpaši, ja tie aug piemērotā vietā un tiek atbilstoši kopti. Arī pavasarī pirms pumpuru plaukšanas rabarberi iztur pat –7 oC. Zemākas temperatūras gan tie var neizturēt.

Rabarberu audzēšanas apstākļi

Rabarberu stādījuma ierīkošanai ir īsti piemērota smilšmāla augsne vai labi iekopta, trūdvielām bagāta māla augsne.

Ja augsne ir viegla, raža ienākas agrāk pavasarī, jo augsne ātrāk iesilst, bet ražošanas periods ir īsāks. Līdz ar to kopējā raža ir zemāka. Te gan der parēķināt: varbūt ieņēmumi ir līdzvērtīgi, jo cenu starpība var kompensēt apjoma samazinājumu. Vieglām augsnēm ir lielākas vietas sagatavošanas izmaksas – stādīšanas bedre jāpiepilda ar kompostu.

Laukam jābūt ar ūdenscaurlaidīgu augsni, kur gruntsūdens nav augstāk par 1,2–1,5 m. Optimālais augsnes skābums ir ap pH 5. Neliels lauka slīpums uz dienvidiem nodrošinās agrāku ražu. Pirms rabarberu stādījuma ierīkošanas nepieciešama lauka attīrīšana no nezālēm. Labākie priekšaugi ir rušināmaugi, daudzgadīgās zāles vai zaļbarībai audzētie augi.

Augsne rabarberu stādīšanai jāsagatavo iepriekšējā gada rudenī. Tā jāsastrādā 30–40 cm dziļumā. Organiskais mēslojums jāiestrādā 100–120 t/ha, auglīgās un labi iekoptās augsnēs deva var būt mazāka. Nepieciešamie makroelementi pirmajā gadā ir 70–100 kg N, 80–100 kg P un 200 kg K – tas atkarīgs no augsnes auglības, ko nosaka ar augsnes analīzēm, tā noskaidrojot nepieciešamās mēslojuma devas. Trešo daļu P un K mēslojuma iestrādā rudenī, pārējo – pavasarī. 3–5 t/ha kaļķa uzlabos kātu kvalitāti – kaļķa deva atkarīga no augsnes pH.

Dēstu ieguve

Dēsti iegūstami trejādi. Visizplatītākais rabarberu pavairošanas veids nelielos apjomos ir dalīt ceru, tādējādi iegūstot veģetatīvi pavairotu stādāmo materiālu. Šādi dēsti ātrāk un labāk ieaugas, agrāk sāk ražot, un pirmā raža ir lielāka nekā no augiem, kas ir pavairoti ģeneratīvi (no sēklām). Veģetatīvi pavairots dēsts pilnībā līdzinās mātesaugam, no kura tas atdalīts. Ģeneratīvi pavairots dēsts, iespējams, skaldīsies, un pat 30% jauno dēstu var nelīdzināties mātesauga (no kura ievāktas sēklas) pazīmēm. Ģeneratīvi pavairoti dēsti pēc izstādīšanas sliktāk ieaugas un vēlāk sāk ražot. BET ar sēklām iespējams iegūt lielu dēstu daudzumu salīdzinoši īsā laikā. Ja pavasarī laikus iesēj sēklas (apmēram 2 kg/ha), jau augustā dēsti ir sasnieguši pietiekamu izmēru, lai tos stādītu paliekošā vietā. Tomēr, lai maksimāli samazinātu nederīgo augu īpatsvaru, iesaka dēstus pirmajā gadā vēl nestādīt paliekošā vietā, bet pārziemināt dobē, tos piesedzot, un izstādīt nākamā gada pavasarī.

Veģetatīvi pavairojot dēstus, īpaši rūpīgi jāizvēlas mātesaugi, no kuriem atdala cera malējos dzinumus. Vajadzētu izvēlēties augus, kas nezied vai zied reti, ir ražīgi, veselīgi, kuru kāti ir kvalitatīvi, sarkani, ar labu garšu. Vislabāk par mātesaugiem izvēlēties četrus līdz piecus gadus vecus cerus. Atdalītajam saknenim jābūt pietiekami lielam, ar vairākiem pumpuriem. Izmantojot šādu pavairošanas veidu regulāri, gadu no gada, ieteicama 8–10 lauku sistēma, kurā ik gadu vienu lauku stāda no jauna, vecāko lauku izmanto dēstu ieguvei un lielākos, dēstiem nederīgos sakneņus – rabarberu steidzināšanai.

Pašlaik Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā tiek izstrādāta rabarberu mikroklonālās pavairošanas tehnoloģija, kas ir veģetatīvās pavairošanas veids. In vitro pavairotiem rabarberiem ir vairākas priekšrocības, salīdzinot ar pārējiem pavairošanas veidiem:

  • 1)   tie ir kvalitatīvu, augstražīgu augu kloni, identiski mātesaugam;
  • 2)   tie neskaldās pēc morfoloģiskajām pazīmēm;
  • 3)   pavairošana iespējama ātri un lielā apjomā;
  • 4)   pavairotais materiāls ir pilnīgi vai daļēji vīrusbrīvs.

Rabarberu dēsti stādāmi gan pavasarī, gan laikus vasaras otrajā pusē, lai dēsti paspēj iesakņoties. Pavasara stādījums labāk iesakņojas, stādot ģeneratīvi un veģetatīvi pavairotus dēstus. Piemērotākais laiks stādīšanai ir maija sākums, kad augsne jau ir viegli iesilusi un vēl nav izžuvusi. Pavasara stādījuma augi ne vien labāk iesakņojas, bet arī ātrāk sāk ražot.

Rabarberu stādīšana un kopšana

Rabarberu stādīšanas sistēmas iespējamas dažādas, tas atkarīgs no saimniecības tehniskajām un organizatoriskajām iespējām.

 Galvenais nosacījums ir izmantojamās tehnikas platums. Jārēķinās, ka starp augiem jāatstāj 1,3–1,5 m, stādot gan rindās, gan kvadrātos. Vienā virzienā attālumu var samazināt līdz 0,7–1,2 m. Katram augam vajadzētu rēķināt 1,7–2 m2. Saspiestā un blīvā stādījumā iespējama lielāka un postošāka slimību izplatība. Pēc ārzemju pieredzes, rabarberus var stādīt uz melnās plēves, lietojot pilienveida apūdeņošanas sistēmu. Tad rabarberi agrāk ražot, un , izmantojot intensīvas tehnoloģijas, iespējams ievākt augstāku ražu. Šajā gadījumā, izvēloties attālumu, jāņem vērā plēves ieklāšanas tehniskās iespējas.

Stādot rabarberus, izrok 30–40 cm dziļu bedrīti, tajā līdz pusei ieber sadalījušos organisko mēslojumu, ja augsne nav auglīga, papildus vēl ieber 20–30 g komplekso minerālmēslu. Dēstam jābūt ar vāji attīstītām lapām, lai pēc iestādīšanas dēsts labāk iesakņotos. Spēcīgās lapas patērēs barības vielas, kas nepieciešamas pumpuru un sakņu attīstībai. Nozīmīgs ir pareizs stādīšanas dziļums – pumpuri nedrīkst atrasties zem augsnes dziļāk par 0,5–1,0 cm. Stādot ieteicams augus apliet.

Nozīmīga ir rabarberu kopšana pirmajos gados pēc iestādīšanas, kad tie vēl neražo. Pirmajā gadā jāapkaro nezāles, ieteicama sekla irdināšana, īpaši uzmanīgi tas jādara dēsta sakņu zonā. Jāseko mitruma režīmam augsnē – ja nepieciešams, rabarberi jālaista.

Kad augiem atmirst lapas, pirms pastāvīgām salnām rabarberus piesedz ar salmiem, lapām, salmainiem kūtsmēsliem. Tas pasargās no kailsala un, sadaloties nākamajā sezonā, dos nedaudz organisko barības vielu.

Otrajā audzēšanas gadā pēc iespējas agrāk pavasarī piesegums saudzīgi jānoņem no cera un jāizkliedē ap to. Stādījums kritiski jānovērtē, vai tas ir pietiekami spēcīgs ražas vākšanai. Biežāk gan rabarberu ražu vāc trešajā gadā. Otrajā gadā pēc iestādīšanas rabarberiem ļoti nozīmīgs ir papildmēslojums, tas ietekmē arī turpmāko ražību. Papildmēslojums nepieciešams divas reizes sezonā. Pirmo reizi mēslo pēc sniega nokušanas, kompleksā mēslojuma deva ir 300–350 kg/ha, barības elementu attiecība ir 1:1:1,5. Rudenī deva ir 400–450 kg/ha, barības elementu attiecība 1:1,5:3. Ja ražu vāc jau otrajā gadā, pavasara mēslojums jādod lielākā devā. Īpaši nozīmīgs ir slāpekļa papildmēslojums.

Trešajā gadā pēc iestādīšanas (un arī turpmākajos gados) ziedošajiem ceriem jāizlauž ziedneši, lai tie neatņem barības vielas veģetatīvo daļu attīstībai un masas pieaugumam. Turpmākajos intensīvas ražošanas gados kopšana daudz neatšķiras no otrā gada. Pavasarī ceri jāatbrīvo no sniega un jārušina mulča, ja tāda bijusi, lai zeme ātrāk iesilst un varētu agrāk iegūt pirmo ražu. Ražas pasteidzināšanai stādījumu var piesegt ar plēves tuneli (zems karkass, kas pārvilkts ar plēvi). Tādējādi raža ienāksies 2–3 nedēļas agrāk. Papildmēslojumā regulāri jādod devas, kas norādītas iepriekš, pievēršot uzmanību slāpekļa mēslojumam. Ik pēc 3–4 gadiem rindstarpās vēlams iestrādāt organisko mēslojumu 30–40 t/ha.

Ražas novākšana

Ražas maksimums rabarberiem ir 5.–7. gadā. Rabarberu kātus svaigam patēriņam vāc pavasarī, kad tie sasnieguši 20–30 cm garumu. Ja rabarberi novākti līdz 1. jūnijam, tā ir agrā raža. Vēlāk tos var izaudzēt garākus – 50–60 cm. Rabarberu kātus vāc, tos saudzīgi izraujot, nevis nogriežot. Pirmajos ražas gados no katra auga noņem tikai 2–3 kātus, lai paliek vairāk lapu asimilācijai un barības vielu uzkrāšanai. Ja agroekoloģiskie un meteoroloģiskie apstākļi veicina strauju rabarberu augšanu, ražu var vākt ik nedēļu. Ja augšana ir lēna, tad reizi 2–3 nedēļās. Ražu beidz vākt jūlija vidū, lai augs varētu uzkrāt spēkus nākamajai sezonai. Turpinot vākt ražu vēlāk, augs nākamajā pavasarī vēlāk atsāks veģetāciju, līdz ar to arī raža būs vēlāk, produkcijas cena – zemāka. Turklāt vasaras otrajā pusē rabarberos ir paaugstināts skābeņskābes saturs, kas samazina to uzturvērtību. Realizācijai sagatavotiem 1. šķiras rabarberiem jāatbilst šādiem kritērijiem: agrajai ražai minimālais kātu garums ir 20 cm, diametrs – 2 cm, vēlāk vāktiem rabarberiem kātu garumam jābūt vismaz 25 cm, diametram – 2 cm. Steidzināto rabarberu kātu garumam jābūt vismaz 25 cm, diametram – 1,5 cm. Ražas novākšana ir darbietilpīgs process un ir 40–50% visu ražošanas izmaksu. Labi koptā stādījumā rabarberu raža ir 30–40 t/ha.

Rabarberu slimības un to ierobežošana

Rabarberu ražas kvalitāti var ietekmēt slimības.

Lapu plankumainību būs pamanījis katrs. To ierosina sēne Ramularia rhei vai Phyllosticta rhei. Uz lapām parādās ieapaļi, uzbrieduši plankumi, kam ir norobežotas malas un gaišāks vidus. Vasaras otrajā pusē var parādīties pelēkā puve (ierosinātājs Botrytis cinerea) – lieli, pelēki plankumi.

Apkarot sēņu ierosinātās slimības pavasarī pirms plaukšanas vai rudenī pēc ražas novākšanas palīdzēs Bordo šķidrums 1–1,5% koncentrācijā vai arī „Čempions” 0,10–0,15% koncentrācijā 3–4 l/ha. Augsta gruntsūdens un palielināta augsnes skābuma ietekmē augi var inficēties ar violeto puvi (ierosinātājs Rhizoctonia violoacea). Šīs infekcijas rezultātā augi strauji novīst. Viens no slimības profilakses paņēmieniem ir skābu augšņu kaļķošana. Slimību izplatību iespējams ierobežot, katru rudeni savācot un sadedzinot vecās lapas.

Literatūrā ir minēti rabarberu vīrusi, kuri samazina augu ražību un vispārējo veselības stāvokli. Inficētu materiālu nedrīkst pavairot, inficētais augs jāsadedzina. No vīrusu infekcijas iespējams atbrīvoties, augus pavairojot in vitro no meristēmām.

Kaitēkļi, kas reizumis apdraud rabarberus, ir stublāju pūcītes, biešu spradzis un pupu laputs. Rabarberu stādījumus, kuros ievēroti visi fitosanitārie un pareizas agrotehnikas nosacījumi (augsnes irdināšana, mēslošana, nezāļu iznīcināšana, augu atlieku savlaikus aizvākšana un sadedzināšana, papildmēslošana), šie kaitēkļi apmeklē nelabprāt.

Rabarberu šķirnes

Latvijā ir reģistrētas divas rabarberu šķirnes 'Tukuma 5' un 'Ogres 13'. Abas šķirnes ir izveidotas izlases ceļā no senām Anglijas šķirnēm. Mazdārziņos tiek audzēti dažādi kloni, bet vairākumā gadījumu tie pēc morfoloģiskajām pazīmēm daudz neatšķiras. Veikalos iespējams iegādāties dažādas, reizēm nenosakāmu šķirņu sēklas.

 

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties