latvijaspirts.lv
      
2019. gada 24. augusts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
> Labas pašsajūtas pamati
> Miega skavās
> Austrumu masāžas
> Kā nosargāt mīlestību?
> Sāpes nav jācieš
> Vientulība
> Labrīt, vai grūti?
> Lins skaistumam
> Avenes skaistumam
> Ezera dūņas
> Zemenes skaistumam
> Cilvēka anatomija skaitļos
> Kas ir SPA?
> Kas ir zāles?
> Kas ir slimība?
> Asins organismā
> Neguli uz āderes!
> Augi un kosmetoloģija
> Afrodītes augi
> Lēds priekš smukum
> Ko darīt, ja pazūd balss
> Receptes veselības skaistuma atgūšanai
> Stounterapija
> Duša
> Saudzēsim rokas
> Garīgam līdzsvaram
> Kad bailes aizžņaudz elpu
> Augu vannu viedi
> Augu vannu iedarbība
> Ūdens tīrībai
> Vanna
> Saaukstēšanās
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Neguli uz āderes!


 Autors: 'LIJA BĒRZIŅA, ģeoloģijas doktore,
Dārzs un Drava jūlijs/augusts', 2009
www.saimnieks.lv

Interese par āderēm jau izsenis

Literatūrā latviešu valodā interese par āderes fenomenu parādās jau kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem. Tā 1933. gadā Rīgas dārzkopju biedrībā Friča Lasmaņa referātā Zemes stari un tautas veselība atrodam plašu sadzīvisku problēmu uzskaitījumu, kuru veiksmīgs risinājums ir saistīts ar āderu fenomena izvērtēšanu. Īpaši uzsvērta āderu ietekme uz veselību, dabu un atsevišķām saimnieciskās darbības nozarēm, kā arī aicināts aktīvi pievērsties āderu fenomena zinātniskā pamatojuma izstrādei. Tādi pētījumi Latvijā uzsākti pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Pētījumu rezultāti apkopoti J. Dolača, T. Kalniņa un J. Valdmaņa grāmatās Rīkstniecība – gadsimtu mīkla (krievu v.) un Rīkstniecība tuvplānā (latviešu v.). Neskatoties uz to, ka atbildi uz galveno jautājumu – kādi spēki ap mums izraisa āderes efektu un ar kādu aparatūru to varētu izmērīt, grāmata nesniedz, tomēr tā ir līdz šim labākais, objektīvākais un izsmeļošākais apkopojums par āderēm latviešu un, iespējams, arī krievu populārzinātniskajā literatūrā.

Deviņdesmito  gadu sākumā āderu fenomena popularizēšana pie mums iegūst otro elpu. Par āderu iedarbības aspektiem latviešu valodā izdod ap 10 grāmatu, presē, televīzijā un radio ik palaikam parādās diskusijas par āderēm.

Šķiet, ka pašreizējā sakāpinātā interese par āderes fenomenu sakņojas zemajā valsts medicīnas pakalpojumu nodrošinājuma līmenī un to pieaugošajā dārdzībā, kā arī cilvēku centienos pašu spēkiem vismaz sadzīvē izvairīties no āderu kaitīgās ietekmes.

Āderes pēta arī zinātnieki

Nu jau aizritējuši vairāk nekā 40 gadi, kopš Ģeoloģijas institūtā ģeoloģijas doktors, speciālists hidroloģijā Voldemārs Staprēns mums, jaunajiem speciālistiem kafijas pauzes laikā kā vienu no tautas gudrībām ierādīja ūdens āderes noteikšanu ar rīkstes palīdzību un tūlīt pat arī ļāva pašiem pārbaudīt savas spējas šajā jomā. Šo spēju attīstīšana un fenomena zinātniskā pamatojuma meklējumi un skaidrojumi profesionālā skatījumā kļuvuši par manu noturīgu aizraušanos.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad darbojos kā konsultante dinamiskā un inženierģeoloģijā arhitektūras un būvniecības firmā Pamats, man radās iespēja uzsākt mērķtiecīgus āderu sistēmas pētījumus. Izvērtēju āderu ietekmi 150–200 gadu vecu latviešu tradicionālo viensētu ēku būvniecībā un izvietojumā, pievēršot uzmanību deformācijām un citiem bojājumiem, kas radušies laika gaitā. Pētīju gan koka, gan mūra ēkas (dzīvojamā māja, klēts, kūts, rija, pirts, pagrabs), aku, augļu dārzu, ceļu un aleju izvietojumu, ēku izmēru un nesošo konstrukciju (pamatu, sienu) plānojumu. Šo pētījumu rezultātā tika izstrādāta detāla āderu kartēšanas metodika (mērogā 1:100, 1:200), kas deva iespēju no jebkuras BLA izdalīt un izsekot atsevišķi jebkura virziena, platuma un intensitātes āderi, izvērtējot tās piederību kādai no āderu sistēmām. Āderu piesaiste plānā notika instrumentāli, rīkstnieka jūtības salīdzināšanā periodiski iesaistījās dublētāji – vairāki rīkstnieki no arhitektu un ģeologu vides. Uzreiz jāatzīmē, ka pat pie vienādas rīkstnieku jūtības un līdzīgas āderes anomālijas zonas izpratnes tieši vienotas āderu kartēšanas metodikas trūkums ir galvenais iemesls dažādu rīkstnieku noteikto āderu plānu daļējai vai pilnīgai nesakritībai. Tas diskreditē biolokācijas metodi kā tādu.

Par nožēlu, finanšu krīzes dēļ 90. gadu vidū šie pētījumi tika pārtraukti.

Turpmākajos 10 gados līdz ar dažādu objektu restaurāciju un pārbūvi āderu aspektā tika pētītas arī muižas ēkas (pils, staļļi, klēts u.c.) un parki, gadsimtiem veci arhitektūras un vēstures pieminekļi – ordeņa pilsdrupas (Turaida, Sigulda), baznīcas, vecās pagastmājas, krogi, dzirnavas, skolu sienas, pamati u.c. nesošās konstrukcijas. Tāpat tika izvērtēta arī seno kulta vietu (svētozolu, svētavotu, upurakmeņu, seno apbedījumu), ainavas aizsargājamo objektu – ieleju stāvkrastu, gravu, avotu, kā arī pašreizējo ģeoloģisko procesu – kriteņu, sufozijas bedru, noslīdeņu u.c. veidošanās vietas. Āderu izpratnei svarīga ir iežu (kaļķakmeņu, dolomīta, merģeļa) atsegumos āderes robežās novērotā palielinātā iežu plaisainība un plaisainības galveno virzienu atbilstība atseguma vietā noteikto āderu virzieniem. Pamatiežu atsegtos rajonos ārpus Latvijas trauslos iežos, piemēram, kaļķakmeņi, merģeļi u.c., it sevišķi slāņu horizontāla saguluma apstākļos, plaisainība āderu robežās redzama ar neapbruņotu aci. Esmu novērojusi, ka āderes kā palielinātās plaisainības zonas šķērso 90° leņķī saceltās iežu slāņkopas. Priekšstatu par āderu izplatības likumsakarībām papildina daudzi āderu plāna uzmērījumi individuālās apbūves vietās visā valstī.

Enerģijas un sprieguma izlādes vietas  

Izvērtējot uzkrātos materiālus, var secināt, ka āderes kā biolokācijas anomālijas atbilst vertikālām enerģijas un sprieguma izlādes zonām zemes garozā un salīdzinājumā ar lūzumu zonām uzskatāmas par vismazākajām zemes dinamiski aktīvajām struktūrām, kas izcelsmes un dinamikas ziņā saistītas ar dziļajiem lūzumiem un to veidotajām lielu bloku struktūrām zemes garozā. Vertikālā griezumā sprieguma ietekme āderu zonās uz augšu redzama būvju pamatos un nesošajās konstrukcijās kā plaisu un deformāciju vietas vismaz piecu stāvu augstumā, kā BL anomālijas jūtamas pat līdz 20. stāvam un augstāk. (Foto.)

Katru āderi kā neviendabības zonu zemes garozā raksturo platums, malu izvērsums, virziens, iekšējā struktūra, polaritāte, intensitāte un izpausmes dinamika. Pēdējie divi parametri vērtējami pēc āderes nozīmīguma atsevišķi reljefa elementu veidošanā, sākot ar ieplakām, nogāzēm, upju ielejām, terasēm, gravām un beidzot ar sīkām dēdēšanas formām.

Iežos āderes kā neviendabības raksturo izmaiņas iežu struktūrā un to fiziski mehāniskās īpašībās. Proti, palielināta iežu plaisainība, pamazināts blīvums, palielināta vai, retāk, pamazināta (atkarībā no sprieguma – stiepes vai spiedes) iežu ūdens un gāzu (metāna, purva gāzes, radona) caurlaidība. Šo īpašību izmaiņas kā anomālijas virs āderēm atspoguļojas arī fizikālos laukos ap mums. Iespējamo anomāliju spektrs, izrādās, virs dažām āderēm ir atšķirīgs un var būt pietiekami plašs. Kāda viena konkrēta parametra izmaiņu mērījumi (gravitācijas, magnētiskā, elektromagnētiskā, radiācijas) visu veidu āderu noteikšanai līdz šim rezultātus nav devuši. Šķiet, pagaidām vienīgais visām āderēm kopīgais raksturlielums varētu būt spriegums un ar to saistītā enerģijas plūsma. To nodrošina milzīgais zemes dzīļu enerģijas potenciāls – 4,2x1013 W.

Ir zināms, ka liela daļa šīs zemes dzīļu enerģijas izdalās zemes garozas lielajos lūzumos, kontinentālo plātņu un lielu bloku struktūru saskarsmes zonās. Domāju, ka ievērojama šīs enerģijas daļa izlādējas arī pa sīkākus blokus veidojošiem lūzumiem un palielinātas plaisainības veidotām mikrostruktūrām, tādām kā āderes.

Kur mājo skudras? 

Esmu novērojusi – jo zemāk organizētas dzīvnieku pasaules sugas pārstāvji, jo vairāk tiem tīk savu darbību koncentrēt biolokācijas anomāliju zonās, it īpaši to krustojumos, kur to intensitāte divas, trīs vai pat četras reizes palielināta.

Intensīvos krustojumos bagātīgi attīstās pūšanas, rūgšanas, kā arī slimības izraisošas baktērijas – pneimokoki, stafilokoki u.c. Āderu krustojumi labvēlīgi iedarbojas uz kukaiņiem – odiem, bitēm, sarkanajām skudrām. Kā liecina novērojumi Laumu dabas parkā Tiņģeres pagastā, milzīgi skudru pūžņi pa diviem trim rindā novietojušies uz divus trīs metrus platas diagonālās sistēmas āderes tās intensīvajos krustojumos ar trīs citu sistēmu āderēm. Pa šīm āderēm uz visām debess pusēm pa mežu stiepjas platāki vai šaurāki skudru ceļi. Āderu krustojums šajā gadījumā veido anomāliju, kas pārklāj 10–15 m2 platību. Vai vēlaties tādā vietā savu dārzu vai sētu? Uz citas – šaurākas, bet intensīvākas anomālijas (2 m) ar mazākām šķērsojošām āderēm 5 m attālumā cits no cita iekārtojušies trīs skudru pūžņi.

Arī odi vakaros griež savus virpuļus (odu dejas) virs lieliem vairāku āderu krustojumiem.

Bišu stropos uz āderēm un to krustojumiem, pēc dažādu bitenieku novērojumiem, medus pienesums palielinoties divas līdz septiņas reizes. Literatūrā sastopamas norādes, ka uz āderu krustpunktiem lielā skaitā mēdzot pulcēties čūskas.

Putni un āderes

Ūdensputni un stārķi āderu krustpunktus izvēlas ligzdošanai. Tā Ventspils šosejas labajā pusē pirms Talsiem stārķu ligzdas redzamas uz katra otrā telefona staba – vietās, kur tie atrodas ceļam paralēlas intensīvas āderes krustojumos ar vēl trīs citu sistēmu āderēm.  Analoģiski āderu krustojumi ar vairākām stārķu ligzdām stabos ceļmalās konstatēti uz dienvidiem no Zaubes tuvu Cēsu un Ogres rajonu robežai.

Cilvēki bieži savās lauku sētās taisa sagataves stārķu ligzdām, bet putni tās ignorē un paši
iekārto ligzdu tuvējā elektrības vai telefona staba galā. Kāpēc? Varbūt vajadzētu pārbaudīt āderu esamību?

Sīļi savas krātuves – barotavas ierīko vecos kokos un lielos celmos trīs četru āderu krustojumos un ziemās atrod tās pat zem dziļas sniega kārtas.

Zīdītāji, meža dzīvnieki pārsvarā izmanto āderes, lai orientētos mežā vai laukā, ieminot takas gar tektonisko reģionālo vai lokālo āderu intensīvāko malu. Reiz Daugmalē ziemā novēroju, kā no krūmāja iztraucēts zaķis aizļekatā pāri plašam apsnigušam klajumam. Atstātās pēdas visā klajuma platumā (aptuveni 100 m) stiepās cieši blakus maniem diagonālās sistēmas āderes intensīvo malu iezīmējošiem mietiņiem.

Jūrmalā aiz Rīgas dzelzceļa pārvada ceļā uz jūru cauri mežam ar mellenājiem apaugušiem zemūdens krasta vaļņiem vietām vairākus simtus metru gar diagonālās sistēmas āderu intensīvajām malām stiepjas cilvēku iemītas takas.

Vai āderes tiešām palīdz orientēties vai arī dod kādu enerģētisku impulsu, kas vajadzīgs kā bēgošiem zaķiem, tā nogurušiem cilvēkiem?

Varbūt tieši tāpēc muižu parkos, atjaunotajā Rundāles parkā, senos Velsas un Īrijas parkos, arī kapos alejām un ceļiem atvēlēta vai nu viena, vai vairākas platas paralēlas āderes.  

Kur celt māju

Āderu daudzveidība, mijiedarbība un izplatības likumsakarības uzskatāmi ieraugāmas konkrēta apbūves gabala āderu plānā, piemēram, apbūves gabalā Ķekavā (zīm.). Šeit āderu kopstruktūras veidošanā piedalās divi āderu tipi, kas, apvienojoties sistēmās, veido vismaz divus savstarpēji pārklājošos un laika secībā dažādos periodos veidojušos āderu tīklus. Samērā šauras (līdz 1,5–2 m), ar subparalēlām malām un pie taisna leņķa savstarpēji krustojošās āderes veido gandrīz regulāru āderu tīklu ar 1–5 m platām mikrobloku struktūrām starp tām. Šis samērā viendabīgais tīkls vērojams visos kontinentos. Tas norāda, ka sprieguma maiņai, kas radījusi šīs anomālijas, ģeoloģiskajā pagātnē (vismaz pirms 500 milj. gadu) bijis globāls raksturs (planētas ass leņķa vai griešanās ātruma izmaiņas). Šo globālo pamattīklu pārklāj attiecībā pret pamattīklu dažādi orientētas āderu sistēmas – diagonālā sistēma (zīm. a, b, c, d) un ortogonālā sistēma, kas sakrīt ar pamattīkla āderu virzienu (zīm. A, F, D). Šīs āderes raksturo mainīgs platums (no 0,5 līdz 8,0–10,0 m), līdz 90° liels malu veidotais leņķis, atšķirības polaritātē un iekšējās struktūras asimetrija. Vietumis intensīvā mala AA, it kā nogriežot, maina kādas planetārā pamattīkla noteiktas orientācijas un tīkla biezuma izplatības laukumu. Tas ievērojami sarežģī āderu struktūras plānu laukumā un apgrūtina tīkla uzmērīšanu šādās vietās. Ortogonālās sistēmas āderes bieži ir ļoti platas (vairāk par 10 m) un pilnībā pārklāj tā paša virziena pamattīkla āderes. Rezultātā vietām tām raksturīga sarežģīta iekšējā struktūra un lielāka intensitāte. Abu šo sistēmu zem dažādiem leņķiem krustojošās āderes veido tīklu, kas norobežo dažāda izmēra rombu, taisnstūru vai trapeces formas blokveida struktūras. Tās ir divas trīs reizes lielākas par pamattīkla mikrobloku struktūrām. Šo bloku forma un izmēri atkarīgi no konkrētās vietas ģeoloģiskās struktūras – tuvākas vai tālākas saistības ar lūzumu un citām zemes garozas lielākām un mazākām tektoniski aktīvām struktūrām un zonām. Izdalīt reģionālo un lokālo komponenti abu sistēmu āderēs pagaidām nav iespējams kartējamo platību mazo izmēru un lielo attālumu dēļ starp tām. Bez jau minētajām – pamattīkla, reģionālā un lokālā tīkla tektoniskās izcelsmes āderēm vietumis konstatēts trešais āderu tīkls. Tas pārstāvēts ar retām viena virziena ļoti šaurām (0,25–0,5 m) āderēm (zīm. α, β, γ), kas šķērso abus iepriekš aprakstītos tīklus un tādējādi uzskatāms par visjaunāko un visaktīvāko. Interesanta ir šo āderu ietekme uz augu valsti un cilvēku veselību (pagaidām šādu novērojumu vēl ir maz).

Abu sistēmu kāda viena virziena āderēm satuvojoties un zem šaura leņķa savstarpēji krustojoties, plānā veidojas lineāri izstieptas āderu kopas vai kūļi – zonas, kam reljefā visā to garumā atbilst nogāzes, gravas, lielāku vai mazāku upju ielejas. Abu sistēmu āderu kopām krustojoties, veidojas gan mazākas, gan lielākas dažāda ranga reljefa formas. Ar redzīgām acīm āderu ietekme uz reljefu un ainavu ir labi pamanāma arī bez rīkstnieka iejaukšanās.

Āderu noteikšanā dabā jau gadu tūkstošiem lieto t.s. biolokācijas metodi (BL). Tā pamatojas uz bioloģiska objekta, t.i., rīkstnieka tīri individuālām – subjektīvām izkopta refleksa sajūtām (siltuma/vēsuma, tirpšanas, kņudēšanas, mirguļošanas u.c.) vai kāda instrumenta – indikatora (žākļveida rīkstītes, metāla cilpas, L-veida rāmīša vai svārsta) kustībām rīkstnieka rokās. To var uzskatīt par organisma reakciju uz apkārtējās vides neviendabību – fizikālo lauku izmaiņām vietā, ko pieņemts dēvēt par biolokācijas anomāliju (BLA) – pie mums tautā sauktu par āderi vai dzīslu. Līdztekus šai tiešajai BL metodei pēdējā laikā dažādos avotos minēta BLA, t.i., āderu (un ne tikai āderu) prognoze no attāluma (t.s. distanciālā metode), ko veic uz plāna vai topogrāfiskajām kartēm. Tiesa, šī metode der tikai reģionāla rakstura vides neviendabību izsekošanai. Konkrētos liela mēroga (1:100–1:500) objektos, kādi ir individuālās mājas, dārzi ap tām, lauku sētas, akas, dīķi u.c., rezultāti ir aptuveni un subjektīvi, atkarīgi no katra rīkstnieka izpratnes par BLA sistēmām, to struktūru un saistību ar apkārtējo vidi – reljefu, upju tīklu, augsni, augu segu u.c.

Ar BL metodi rīkstnieki nosaka gan dabiskās zemes garozā, tās virspusē un atmosfērā ap mums pastāvošās, gan tehnisku objektu (kabeļu, siltumtrašu, ūdens, naftas un gāzes vadu, augstsprieguma līniju u.c.) radītās fizikālo lauku izmaiņas (anomālijas).

Šajā rakstā runāsim tikai par zemes garozas sastāva, uzbūves un dinamiskās struktūras mijiedarbībā izveidotajām anomāliju zonām. Tās, grupējoties sistēmās, veido vairākus neregulārus savstarpēji pārklājošos BLA zonu –
 āderu tīklus. Metodiski svarīgi katram rīkstniekam spēt šīs neregulārās zemes garozas struktūras atpazīt un nošķirt no zemes magnētiskā lauka elektromagnētiskās komponentes veidotajām regulārajām struktūrām ap mums un atmosfērā, tādām kā Hartmaņa un Karri tīkli, kā arī tehnisku objektu (elektrokabeļi, siltumtrases, augstsprieguma līnijas u.c.) radītām lokālām anomālijām.

No literatūras zināms, ka regulāro tīklu (anomāliju) noteikšanai izstrādāta un sekmīgi tiek lietota aparatūra, kas Hartmaņa un Karri tīklu noteikšanai darbojas 5–10 kHz diapazonā. Pēc autores domām, šo divu pēdējo BL anomāliju tipu gadījumā termina ādere lietošana ir nepamatota. Termina ādere vai dzīsla (krievu v. – жила, angļu v. – vein) saknes latviešu valodā, šķiet, meklējamas viduslaikos vai vēl senāk.

Pavēro kurmjus!

Izrādās, īsti āderu speciālisti ir kurmji. Meklējot barību, tie pa skrejām zem augsnes virsējās kārtas virzās precīzi gar āderu intensīvākajām malām, asi mainot skrejas virzienu gar citu, intensīvākas un laikam arī ar barību bagātākas āderes malu. Arī rakumi dziļumā ar virszemē uzdzītām augsnes kaudzēm grupējas īsākās vai garākās rindās gar dažādu virzienu āderu malām. Platu diagonālās un ortogonālās āderu sistēmas krustojumu vietās kurmju rakumi izveido veselu rakumu poligonu, zem kura tad atrodas kurmja dzīvojamie apartamenti. Kurmju rakumu izplatība ļauj jau no pirmā acu uzmetiena novērtēt āderu blīvumu mājas, dārza vai sētas vietā. Tāpēc, izvēloties vietu mājai vai augļu dārzam, noskatiet vietas, kur mazāk kurmju rakumu. Pļavu vai lauku var nolīdzināt, kurmjus var aizbaidīt vai iznīcināt, bet āderes kā zemes garozas dinamiskas struktūras paliks. Āderu zonā ir vairāk mitruma, zeme rakšanai mīkstāka, barības – tārpu, vaboļu un citu kukaiņu vairāk, tāpēc kurmji periodiski atgriezīsies. Mans padoms – pērkot zemi individuālai apbūvei, neiepērcieties ciņainās, pat ne sevišķi mitrās pļavās!

Vizītkarte 
 
Lija Bērziņa dzimusi 1935. gadā Rīgā. Beigusi Maskavas Valsts universitātes Ģeoloģijas fakultāti (1957). Specializējusies struktūrģeoloģijā ZA ekspedīcijās Turkmēnijā, Kazahstānā un Dagestānā. No 1960. gada Latvijā nodarbojusies ar naftas un kvartārģeoloģiju. Par jaunākās tektonikas un pamatiežu struktūru saistības likumsakarībām 1969. gadā MVU ieguvusi zinātnisko grādu dinamiskajā ģeoloģijā. Nodarbojusies ar jūras ģeoloģisko un ģeofizisko materiālu interpretāciju Baltijas, Barenca, Karas un Bēringa jūras akvatorijos Vissavienības Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas institūtā. 
 Kopš 1991. gada pensijā. Par biolokāciju un āderēm kā dinamiskām zemes garozas struktūrām profesionāli interesējas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Savākusi bagātīgu materiālu lielākam darbam.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties