latvijaspirts.lv
      
2019. gada 12. novembris
Atgriezties uz sākuma lapu >>>
Novadu tradīcijas pirts celtniecībā
Kokorovīšu pirts
Spirēnu pirts
Ķoderu pirts ar vārāmo namiņu
Zīdeņu pirts
Kalna Kundziņu pirts
Mauru sētas dūmu pirts
Jaunrūnu pirts ar dzīvojamo kambari
Ilgupju pirts
Latgales sīkzemnieka sētas pirts
Krievu zemnieka sētas pirts

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Brīvības gatve 440, LV - 1056, Rīga
T.: 67994106 (ekskursiju pieteikšana)
T.: 67994515 (kase/inform. par apskatei atvērtajām ēkām)
T. 67994510 (administrācija)
Fakss: 67994178
E-pasts: info@brivdabas-muzejs.lv

http://virmus.ri.lv/

www.brivdabasmuzejs.lv

Ķoderu pirts ar vārāmo namiņu

Informācijas avots: www.tournet.lv un www.muzejs.lv
Jaunzems J. Latvijas PSR ITK Valsts vēsturiskā muzeja Brīvdabas muzejs. - R., 1941.

Muzejā kopš 1933.g.
Ēkā zem viena jumta apvienotas divas
telpas. Kreisajā pusē namiņš-vasaras
virtuve ar pavardu, virs kura kāsī
pakārts katls, kaktā "apaļās" rokas
dzirnavas, piestas, velētava,
labajā pusē - dūmu pirts.
Dziedniecības ierīce pirtī.
Zemnieku sētās bija trīs iecienīti līdzekļi,
lai neslimotu - "pirts, rutks un
brandavīns". "Ķoderu" dūmu pirtī ir sena
ārstniecības ierīce. Uz krāsns karstajiem
akmeņiem zem koka piramīdas salika
ārstniecības zāles un aplēja ar ūdeni.
Zāļu aromāts un tvaiki pa koka cauruli
nokļuva ar audeklu pārsegtā kublā, kur
uz "ķeblīša" sēdēja sirdzējs un "elpinājās".
Pavards vasaras virtuvē.
 Celta 1840-tos gados Madonas apr. Tirzas pagastā ,,Ķoderu" mājās. Uz muzeju pārvesta un tur atkaluzstatīta 1933. gada vasarā. Šo celtni ar saviem spēkiem un līdzekļiem pārcēluši, atkaluzstatījuši un Brīvdabas muzejam dāvinājuši Valsts universitātes arhitektūras fakultātes studentu biedrības locekļi.
 Apaļkoku guļbūve ar divslīpju lubu jumtu. Zem ,,pamatnīcas" zems laukakmeņu pamats sakrauts pilnīgi bez javas. Četri apaļkoku spāru pāri ar dabīgu sakņu kāšiem - ,,kabāmi" tur jumta segumu un neļauj tam slīdēt uz leju. Apaļkārtis pie spārēm piesaistītas ievas koka klūdziņām. Virs kārtīm divām kārtām liktas plēstas priedes koka lubas, virs tām ,,slogi" - horizontāli un vertikāli savā starpā saistīti koki, kas noslodzē un satur segumu. Lai ..kalni" gali no mitruma nebojātos, tie vairākkārtīgi aptīti bērza tāsīm.
 Visā būvē, izņemot durvju viras un kloķus, nav lietota neviena dzelzs nagla. Ēkas priekšējā sienā divas blakus stāvošas, zemas durvis. Vienas namiņam, otras pirtij. Namiņam nav ne grīdas, ne griestu. Vidū akmeņiem izkrauts ligzdas veida pavards, virs kura kāsī pakārts vārāmais katls. Šeit, īpaši vasaras laikā, kad istabā bija par karstu, vārīja ēdienu, bieži vien arī turpat ēda. Namiņa kaktā iekārtotas ,,apaļās" rokas dzirnavas, ko lietoja vēl 20. g. s. sakuma. Sienmala četrkāju velētava ar velējamam vateni, daži ūdensspriņi. nēši, grūžamā piesta ar stampu, neliels galdiņš, ķeblīši un bluķīši sēdēšanai. Namiņā strādāti parasti tādi mājas darbi, kas bija saistīti ar slapjumu un netīrumiem, piem., te mazgājuši un velējuši veļu, karsējuši ūdeni, ģērējuši ādas, darījuši alu, ar smirdošo trānu un degutu smērējuši zābakus un zirgu lietas. Zināmi gadījumi, ka namiņu kāvuši arī aitas,teļus. Pirtij apaļkoku cieši salikti griesti un dēļu grīda. Pirts sienās - divas vietās - guļkoku baļķu saduru vietās ierīkoti mazi aizšaujamie lodziņi, ..(filmu un gara izlaišanai". Pa kreisi no ieejas pirts kaktā krauta laukakmeņu krāsns. Šī krāsns ar savu primitīvo uzbūvi stāv ļoti tuvu tiem sen-vēstures krāsns veidiem, kādi konstatēti pēdējā laikā senvēsturiskos pētījumos Raunas ,,Tanīsa" pilskalnā, Kauguru ,,Pekas" pilskalnā, Daugmales pilskalnā u. c.
 Pie pirts sienas blakus krāsnij ierīkota dēļu lāva, kur kāpa pērties. Pie pretējās sienas zems soliņš - kur sēdēt mazgājoties. Pirtī nolikta baļļiņu karstajam un sile aukstajam ūdenim. turpat arī mazs ķipītis ,,gara uzmešanai". Berza pirtsslotas glabājas, pa pāriem kopa sasietas, vai nu uz pirts augšas, namā, klēti vai uz istabas augšas. Sestdienas vakaros uz pirti ejot tās paņēma līdz, pirms lietošanas mērcēja ūdenī un sautēja uz krāsns ,,ceriem". Pirti kurināja sestdienas pievakarēs, kā ziemu, tā vasaru. Mazgāties gāja papriekš vīrieši, tad sievietes. Tīro veļu glītā sainītī satītu pa mazgāšanās laiku nolika vai nu pirts ārpusē, piem., vasaras laikā, vai arī uz soliņa ,,pirts tumšajā kaktā". Mazgāšanās norisinājās tā, ka vispirms ,,sameta garu" un uz lāvas pērās ar pirtsslotām, laiku pa laikam noskalojoties ar ūdeni. Pēc pēršanās nedaudz atvēra aizšaujamo lodziņu, ,,ielaida gaisu" un mazgājās ziepēm, sēžot uz soliņa, katrs savā spainī, ķipī vai īpašā mazgājamā vanniņā. Piemazgāto ūdeni izlēja uz grīdas, kur tas caur platajām šķirbām ātri aiztecēja. Vecais ,,Ķoderu māju" iemītnieks Francis atcerējās, ka bieži vien pirtī pa mazgāšanās laiku vīrieši dzinuši arī bārdas, vienkārši ar roku ieziepējot vaigus. Vasaras laikā mazgājoties gaismas dēļ bieži vien turētas vaļā pirts durvis - ziemā iedegta maza pie sienas piestiprināta petrolejas lampiņa.
 Pirts tika kurināta arī gaļas žāvēšanai. Šim nolūkam pie pirts griestiem redzamas tur ierīkotas apaļkoku ārdiņas, pie kurām piekārta sālīta gaļa. To žāvējot, pirts krāsnī kurināta, piem., zaļa alkšņa malka - kas lēni degot devusi ,,labus dūmus" un krāsojusi gaļu patīkami brūnā krāsā. Senos laikos pirts kurināta arī mājas ļaužu slimību gadījumos, kur tad pirts ,,mīkstajā siltumā" ārstētas ,,visādas vainas", cirstas āderes, likti ragi, ,,vārdota roze" u. c. Tāpat ievērojama loma pirtij bija ,,nedēļnieču" gaitās.
 Ziemeļvidzemē īpaši 19. g. s. sākumā visai bieži sastopams paņēmiens apvienot pirti un vārāmo namiņu zem kopēja jumta un kā uguns nedrošu celtni novietot tālāk ārpus parasto ēku komplekta, visbiežāk kāda dīķa, avota vai pļavas malā.
 Lubu jumts vispār raksturo mežiem bagātus apvidus ar vājāk izkoptu graudkopību, kas neļāva atlicināt salmus jumtu jumšanas vajadzībām. Lubu segumam ļoti piemēroti tieši divslīpju jumti. Techniskā ziņā lubu jumti diezgan nepilnīgi. Lai tie labāk aizturētu lietus ūdeni, zem lubām mēdza klāt egles mizas, ,,kamiena" loksnes vai bērza tāsi. Daudzi nostāsti liecina, ka lubu jumti senāk likti vārāmajiem namiņiem arī tieši uguns drošības labad, jo no vaļēja pavarda dzirksteles skrējušas jumtā, un tur salmu jumts nebūtu varējis ilgi pastāvēt. Ja arī lubu jumts, to salīdzinot, piemēram, ar labi uzjumtu, biezu salmu jumtu, nav sevišķi izturīgs un ūdens caurlaišanas ziņā drošs, jo ūdens ātru un pilnīgu novadīšanu lubu jumtam stipri kavē masīvais slogu režģis, sevišķi sniegam uz jumta kūstot ziemās un pavasaros, tad tomēr jāsaka, ka šie jumti sniedz ļoti dekoratīvu ārējo izskatu un piešķir visai guļkoku celtnei nopietni monumentālu raksturu. Lubas senāk izplēsa no apmēram 1-2,5 m gariem taisniem, bezzarainiem priedes stumbriem, no tā saucamajām ,,skala" vai ,,lubu priedēm". Plēšanu izdarīja pavasaros ,,gremzdu laikā".

Pirts tautas ticējumos bieži pieminēta vieta.

 Pirtī daudz ko nedrīkst darīt, piemēram: kas pirtī nolaiž ūdeni, tam rokas svīst; kas pirtī blusas kauj, tas pats savu laimi nomaitā. Ja kāds uz ,,ceriem" met sniegu - karstumam vai ,,garam", tad augoņi aug, ja lej uz ,,ceriem" karstu ūdeni - to apstāj utis, ja pirtī svilpo - atsauc velnus.
 Pirti nekad nevar kurināt ar vecām pirtsslotām, jo tad pēc pēršanās kašķis tiekot un āda niezot. Lāva jānoskalo pēc pēršanās, jo tad nepiemetīsies nekāds ļaunums tam, kas pirmais nāks pērties nākamo reizi.
 Auglības aktiem pieskaitāma senu senā paraža pavasara laikā stādīt gurķus un sīpolus, kā arī sēt burkānus un citus dārzājus tieši pa to laiku, kamēr vīrieši pirtī peras.
 Tautas dziedniecībā pirts labi noderējusi arī vēl jaunākos laikos (20. g. s. sākumā). Tā, ja kāds ,,saraustījies", izkurinājuši pirti, likuši slimo uz lāvas; ,,braucītāja" viņu krietni izpērusi un izbraucījusi, sākot no kakla it visus locekļus, beidzot vēderu, pēc kam nosējusi vidu ar jostu. ,,Braukot" vārdoja ar t. s. ,,vidus vārdiem". Tas vienmēr labi līdzējis. Pirtī notika arī ,,ragu likšana", ,,ādeŗu ciršana", visvairāk veciem cilvēkiem. Bērniem pirtī pēra ,,sarus" un ārstēja ..pineklus".
 Ja bērns nedabūja dienu un nakti mātes pienu, viņš varēja saslimt ar ,,nelabām acīm"; tad 3 reizes rītā un vakarā 3 dienas pirms un pēc saules bija jālej ūdens caur pirts krāsni un šai ūdenī jāmazgā slimās acis. Pirtī var dabūt dažādas slimības. Lai no tām izsargātos, pēc mazgāšanās vienmēr jāaplejas ar aukstu ūdeni, pēc tam jāapgāž mazgājamais trauks uz mutes un 3 reizes traukam ar roku jāpiesit. Tāpat pirtī ejot, katram pašam uz krāsns jāuzmet nedaudz ,,gara", sakot: ..Vilks, kašķis, mežā, mīļā veselība mājā."
 Pirtīžas - senos laikos piekopta pirtī iešana nedēļu pēc dzemdībām, kad jaunā māte iet mazgāties kopā ar bērnu.
 Kājas noaudama, māte atsperas ,,divu" vai ,,triju" baļķu augstumā no zemes, lai pa 2 vai 3 gadi viņai būtu atkal bērns.
 Pirtī ieejot, uzsviež uz krāsns ,,ziedam" kādu sīknaudiņu un pakar kārtiņā pie griestiem prievīti vai cimdu pāri.
 Līdzatnākušā sieva nomazgāja nedēļnieci un apvilka tai tīru kreklu. Viņa mazgāja un pēra arī bērnu. Ja bērns bija meitene, slotā ielika liepas zaru un piesēja pie slotas kāta dzīparus, ja puisēns, tad ozola zariņu. Citiem pērties tādu slotu nedeva, to nesa paglabāt kambarī, bet pēc trešās reizes izārdīja un izkaisīja zarus - meitenei aitu kūtī, puisēnam zirgu stallī.
 Tāpat ,,pirtīžām" pirti kurinot, uzbāza malkai allaž virsū ozola vai liepas zariņus, lai aug vīrs kā ozols, meita kā liepa.
 Pirti nekurināja ar egles malku: tā daudz sprēgā un bērns tad izaugot kašķīgs, nesaticīgs - kurināja ar ozola vai liepas malku.
 Pirti nedrīkstēja dzert ne bērns, ne mate, lai tas neizaugtu dzērājs. Lāvu atstāja tīri nomazgātu. Slotu, ar kuru pērās māte, izrisināja un izkaisīja ,,palāvē", lai tā turpat sapūst.

 

galerija