latvijaspirts.lv
      
2019. gada 19. novembris
Atgriezties uz sākuma lapu >>>
Novadu tradīcijas pirts celtniecībā
Kokorovīšu pirts
Spirēnu pirts
Ķoderu pirts ar vārāmo namiņu
Zīdeņu pirts
Kalna Kundziņu pirts
Mauru sētas dūmu pirts
Jaunrūnu pirts ar dzīvojamo kambari
Ilgupju pirts
Latgales sīkzemnieka sētas pirts
Krievu zemnieka sētas pirts

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Brīvības gatve 440, LV - 1056, Rīga
T.: 67994106 (ekskursiju pieteikšana)
T.: 67994515 (kase/inform. par apskatei atvērtajām ēkām)
T. 67994510 (administrācija)
Fakss: 67994178
E-pasts: info@brivdabas-muzejs.lv

http://virmus.ri.lv/

www.brivdabasmuzejs.lv

Novadu tradīcijas pirts celtniecībā

Autors: Mārtiņš Kuplais (Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs)
Foto:  – Agris Dzilna
Raksts publicēts žurnālā "Saimnieks LV"

 Tas, ka katrai tautai  jādzīvo iespējamā saskaņā ar vides apstākļiem ir aksioma, klimatu nepārveidosi un Alpus neievietosi Austrumeiropas līdzenumā. Mazliet sarežģītāks ir jautājums par cilvēku pašu radīto: tikai laiks parāda to, kas no reiz atrastā ir īsti piemērots, un, kas izrādījies kā kļūdains eksperiments. Kas ir vērtība visai tautai vai tās daļai? Vai vērtības izpausmes vienmēr ir identiskas? Vai  vērtības dažādās izpausmes nav bagātība par sevi ? Un vai reiz atrastais un par tradīciju kļuvušais nav viens no stabilākajiem emocionālā komforta veidotājiem ?  Tādus un līdzīgus jautājumus mēs varam uzdot sev un citiem par daudzām dzīves sfērām.
 Par sutas pirts atklājējiem sevi uzskata gandrīz visas Ziemeļaustrumeiropas tautas, jo pēc būtības  somu  “sauna”, krievu “baņja” un latviešu pirts ir līdzīgas uzbūvē, tā arī pēc lietošanas paņēmieniem. Bet tikai latviešu “pērt” saistās ar vienu no galvenajām darbībām pirtī.
 Latvieši, gadsimtiem dzīvodami diezgan atšķirīgos kultūrvēsturiskajos apstākļos, izveidoja dažādus ēku tipus un to variantus. Celtniecības materiālu apstrādes paņēmieni un telpu plānojums bija tas kopums, kas ēkām piešķīra  novada  neatkārtojamos vaibstus. Jo latviešiem nebija cita materiāla kā tikai tas, ko varēja iegūt mežā.

 Latgalieši parasti izvēlējās vienmērīgi noaugušus priedes vai egles baļķēnus, kurus tādejādi bija vienkārši stūros savienot krusta pakšos. Bļodiņas veida pakša robs – tajā iegūlās nākošā baļķa apaļums. Protams, katra baļķa apakšpusi vēl kaķēja – izcirta lēzenu gropi visā garumā. Plāna balto sūnu kārta izlīdzināja cirvja atstātos negludumus, it kā apaļie koki piekļāvās bez spraugām  un sienas mazliet pāri pieauguša vīra augumam tika uzcirstas dažās dienās. Jo tradicionālā latgaliešu pirts bija patiešām  maza ēciņa – nereti 2,5 - 3 m plata un 3,5 m gara. No laukakmeņiem krauta krāsns parasti durvīm tuvākajā kaktā un tās kurtuve vērsta pret lodziņu vai dūmlūku pretējā sienā. Ēciņu mazliet garāku  vērta vaļējs, stabots lievenis, kas 20.gs. parasti izbūvēts par slēgtu priekštelpu un ieeju no sānu fasādes. To visu pārsedza divslīpju jumta salmu klājums ko 20.gs. nomainīja skaidas vai viļņotā “šīfera” plāksnes.

 Vidzemes tautas celtniecībā nereti sastopams būvpaņēmiens ir samērā nevienmērīgi augušu baļķu izmantošana. Liekot resgali pret tievgali sienas cēlās vienmērīgi, bet to vizuālais tēls atšķīrās arī tādēļ, ka baļķus aptēsa stūra savienojumos – pakšos vai jaunākos laikos arī visā garumā, tomēr neveidojot pilnīgi gludas sienas.  

 Ziemeļaustrumvidzemē nereti bija sastopamas pirtis, kas veidoja vienu lineāru būvmasu ar namiņu jeb vasaras virtuvi. Ieeja šādā celtnē bija vai nu caur namiņu, kur mazgāšanās dienās varēja uzsildīt ūdeni un arī izmantot to kā ģērbtuvi, vai arī ēkai bija divas atsevišķas ieejas vienā no sānu fasādēm. Ievērības cienīgs ir arī kāds retāk sastopams plānojuma variants – starp diviem nelieliem vientelpas cirtņiem , pirti un namiņu, ir tikai ar kopējo jumtu segta nojume. Tā bija ērta vieta dažādiem saimnieciskiem darbiem , jo abu telpu durvis  vērstas viena pret otru. Jumta forma, kā tas vispār raksturīgs šim apvidum, parasti divslīpju, senākos laikos ar lubu segumu, bet jaunākos  ar plēstu skaidu naglojumu.

 Vidzemes vidienē līdz pat 20.gs. beigām varēja sastapt vissenākā tipa pirtis, kas varētu atspoguļot viduslaikus, vai pat vēl agrāku posmu. Tā kā dažviet tās jau krietni iegrimušas zemē, šķiet, ka pamatu tām vispār nebūtu bijis. Tikai krietni papūloties, kaut kur zem pakšiem var sataustīt pa lielākam akmenim, starp kuriem krauti un ar māla javu sastiprināti  mazāki akmeņi. Ēciņas veidotas kā taisnstūri ar ieeju īsākajā sienā, t.i. galā. Parasti to aizsargā jumta pārkare, kuras risinājumam ir divi varianti: vai nu pakāpēs pagarināti sānu sienu tikai 2 – 4 augšējie vainagi, vai arī sānsienu pakšu gali izvirzīti visā sienu augstumā. Šādas pārkares dziļums 60 – 130 cm, bet visai reti tās sastopamas vairs nepārvērstas par dažādā kvalitātē būvētām priekštelpām, kā liecība tam, ka ģērbšanās pašā pirts telpā vai ārā, vaļējā lievenī 20.gadsimta cilvēkiem jau bijusi apgrūtinoša. Atverot uz ārpusi vienkārtas dēļu durvis, ne augstākas par 140 cm, un pārkāpjot slieksnim, cilvēks nokļūst krietnā pustumsā, ko nespēj kliedēt gaisma no mazā lodziņa – dūmlūkas gala vai sānu sienā. Grīdu parasti veidoja klons ar dažiem dēļiem uz tā, bet griesti ko balsta viena vai divas sijas, ir no apaļām vai uz pusi plēstām kārtīm. Bēniņos to spraugas aizziestas ar māliem un pārbērtas ar smilšu kārtu. Krāsns atrodas telpas centrā vai tuvināta gala sienai, ar muti pret durvīm. Tā krauta no prāviem, stūros tikai diviem vīriem kustināiem laukakmeņiem, izoderēta un velvēta ar plakaniem laukakmeņiem vai akmens plākšņu gabaliem – “baltajiem spraišļakmeņiem” virs kuriem vairākās kārtās sakrauti dūres lieluma akmeņi – “ceri”.(Spraišļameņu plāksnes, kas klājušas arī daudzu vidzemnieku dzīvojamo māju siltos mūrīšus vestas no jau aizmirstās akmeņlauztuves Cēsu stacijas tuvumā.) Krāsns izskatās pēc garenas, retāk apaļas, līdz 1m augstas akmeņu kaudzes ar 10 – 20 cm iedziļinātu kurtuvi.

 Lai krāsns ievietotos telpas vidū un atrastos vieta lāvām gar abām sānu sienām, cirtnim jābūt diezgan lielam – ap 20 kv.m. Jumts – atbilstoši Vidzemes vidienes iepriekšējo gadsimtu gaumei – četrslīpju jeb, ka saka, “apaļais” ar salmu segumu, kas tikai 20. gadsimta pirmajā pusē nomainīts ar skaidām.

 Vidzemes rietumdaļā savulaik bija arī ēciņas, kuru guļbaļķu sienas ietvēra sevī nelielu priekštelpu, pirti un istabiņu jeb kambarīti. Tas bija trūcīgo ļaužu miteklis un “pirtnieks” toreiz nozīmēja nevis nodarbi, bet sava veida sociālo slāni. Kaut arī, kā visas pirtis, tā parasti atradās tālāk no pārējām sētas ēkām, pirtskambaris savā izskatā tuvojās nelielai vidzemnieka dzīvojamai mājai ar tradicionālo četrslīpju jumtu un varbūt pat skursteni no istabiņas krāsns.

 

 Kāds samērā rets celtniecības paņēmiens – mūra ugunsdrošās sienas iebūvēšana pirts aizmugurējā sienas daļā baļķu vietā, uzskatāms par raksturīgu Zemgalei. Abpusēji aptēstie baļķi  stūros savienoti kā krusta tā arī gludajos pakšos un visbiežāk ietver divas vai pat trīs telpas – vējtveri, ģērbtuvi un pašu pirti. Tikai divas pirmās par telpām var saukt visai nosacīti, katrai atvēlēts 2 –3 kv.m. Gala sienas parasti turpinās zelmiņos un divslīpju jumtu varēja segt gan salmi, gan skaidas, gan māla kārniņi – atkarībā no saimnieka rocības. Iespējams, ka zināma turība bija par iemeslu jau pieminētajam būvpaņēmienam un jau pierastajam skursteņgalam jumta korē.

 Skurstenis izmainīja arī līdz šim tik vienkāršo krāsns konstrukciju jo cerakmeņi bija jāpārsedz ar ugunsdrošu velvi, kas palīdzēja savākt dūmus. Bet lai karstais gaiss no ceriem iekļūtu pirtī, atstāja spelti, parasti noslēdzamu ar metāla durtiņām, kas labi pazīstamas tiem, kuri mīl uzmest garu.

 Tāpat kā citviet Latvijā, arī Kurzemē senākajās pirtīs krāsnīm nebija skursteņa. To nevar apgalvot, bet šķiet , ka tieši Kurzemē pirts būvniecībā sākts lietot kāds dzīvojamās mājās jau izsenis pierasts paņēmiens. Pirts priekštelpu nodalīja ar ugunsdrošu ķieģeļu vai pat tikai māla kleķa sienu un krāsns muti ierīkoja priekštelpā – neapšaubāmi daudz ērtāk un tīrāk nekā tradicionāli kurināt no pašas mazgāšanās telpas. Tomēr visbūtiskāk kurzemnieku celtnes, un protams arī pirtis, no citu novadu celtnēm atšķīra gadsimtos nostiprinājusies baļķu apstrādes tradīcija. Būvkokus aptēsa no visām četrām pusēm – izveidojās šķautņi ko stūros savienoja gan pakšos, gan ar statņu palīdzību – plānāk par sienas biezumu notēstos šķautņu galus  ielaida statņu vertikālajās gropēs. Un iecienītāks par krusta paksi te “vācu” jeb “zviedru” jeb gludais paksis, kas bija daudz piemērotāks aptēstajiem baļķiem. Kurzemē, tāpat kā Vidzemē sastopams pirts un namiņa apvienojums lineārā celtnē, ko pārsedz divslīpju, mežainajos apvidos, lubu jumts.

 Savukārt Kurzemes dienvidrietumos sastopamas plānā gandrīz kvadrātiskas celtnes, ko sargāja četrslīpju salmu vai niedru cepures.

 Bet ja kādā Kurzemes rietumu mazapdzīvotā pagastā mēs vēl ieraugām mazu  pirtiņu ar krusta pakšos savienotu apaļbaļķu sienām, tad gandrīz droši var teikt, ka tā ir liecība par jau tālajiem 20.gs. 20.gadiem, kad agrārreforma te atnesusi latgalieti, kuram pārapdzīvotajā dzimtajā novadā nebija iespējams uzsākt patstāvīgu saimniekošanu.

galerija