latvijaspirts.lv
      
2014. gada 21. septembris
JAUNUMI
LASI JAUNĀKO!
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
> J. Noviks par pirts celtniecību
> Pirts celtniecība
> Laba grīda kalpos visu mūžu
> Mucinieku dzimta
> Kā izveidot pirti?
> Projekts - Melnā pirts
> Nazarova pirts krāsnis
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
R. Kacara Fitopreparāti
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Балтийская Гильдия СПА - biedrības pārstāvis Krievijā
Русская банная школа СТАЛЕВАР
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Barrel
Pirts Liene
Pirts Nāras
Pirts Grīziņš
Pirts Azote
Pirts Urala
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Aronijas
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Pirts Spārītes
Pirts SPA Hotel Ezeri
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Krogs Azerbaidžāna
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
FORUMS
GALERIJAS
Pirts sienu būvniecība


Informācijas avots: žurnāls "Praktiskā būvniecība".
Juris Noviks, sertificēts būvinženieris,
inženierzinātņu doktors, RTU profesors. 

 Pēc tam, kad ir izveidoti pamati, var ķerties pie pirts sienu būvniecības. Lai arī kādu sienu materiālu esat izvēlējis, pirms sienu būvniecības sākuma jāpārliecinās par pamatu horizontālās hidroizolācijas esamību un tās kvalitāti – vai tai nav mehānisku bojājumu, vai tā kārtīgi pielīmēta, un vajadzības gadījumā jāveic tās remonts. Ja pamatu hidroizolācijas nav vispār, tad tā jāierīko pamatu un sienas vai koka pārsedzes saskarvietā. Parasti pie izolējamās pamatu virsmas (ja ir dzelzsbetona pārsedzes virs stabveida pamatiem, tad virs tām) ar bitumena vai kādu citu tamlīdzīgu mastiku pielīmē hidroizolācijas ruļļmateriālu (parasti ruberoīdu).

Hidroizolācijas ruļļmateriāla
pielīmēšana,  salaiduma vietā
veidojot pārlaidumu:
1 – hidroizolācijas materiāla rullis;
2 – virspamats;
3 – bitumena vai cita
tamlīdzīga mastika
Ārējais horizontālais parasto apzāģēto dēļu
apšuvums  ar pārlaidumu
Ārējā horizontālā dēļu apšuvuma 
ar pārlaidumu
izveidojums pirts guļbūves sienai:
1 – virspamats;
2 – pamatu hidroizolācija;
3 – apšuvuma dēļi;
4 – naglas;
5 – koka latas ar siltumizolācijas
aizpildījumu starp tām;
6 – guļbūves baļķis;
7 – siltumizolācijas drīvējums;
8 – iekšējā apdare;
9 – grīda;
10 – vējaizsardzības plēve
Horizontālā dēļu apšuvuma
ar pārlaidumu stūra izveidojums
Horizontālā dēļu apšuvuma stūru
izveidošana bez precīzas dēļu
piezāģēšanas :
a – izmantojot vertikālus stūra
apdares dēļus;
b – 90° leņķī izbūvētu sienu
iekšējā stūra apšuvuma
veidošana;
1 – horizontālie apšuvuma dēļi;
2 – vertikālie stūra apdares dēļi;
3 – stūra brusa
Vertikālais guļbūves sienu apšuvums:
1 – pamati;
2 – pamatu hidroizolācija;
3 – latas ar siltumizolācijas
aizpildījumu starp tām;
4 – guļbūves siena;
5 – siltumizolācija;
6 – apšuvuma dēļi;
7 – nosedzošās līstes
Vertikālais parasto apzāģēto dēļu
apšuvums, kam salaiduma vietas
vai nu nosegtas  ar līstēm (a),
vai tie nagloti pamīšus (b)
Pirts stāvbūves sienas konstrukcija:
1 – pamati;
2 – pamatu hidroizolācija;
3 – apakšējais vainags;
4 – vertikālās brusas;
5 – skavas;
6 – augšējais vainags;
7 – loga pārsedze;
8 – palodze;
9 – siltumizolācijas drīvējums
Pirts koka karkasa sienas konstrukcija:
1 – apakšējais vainags;
2 – starpstatņi;
3 – augšējais vainags;
4 – pārseguma sija;
5 – spāres; 6 – mūrlata;
7 – loga aploda;
8 – pamatu hidroizolācija;
9 – stabveida pamats;
10 – virspamats;
11 – spraislis;
12 – īsais apakšējais starpstatnis;
13 – atgāznis;
14 – stūra statnis
Pirts koka karkasa ārsiena:
1 – karkasa statnis;
2 – siltumizolācija;
3 – siltumizolācijas apšuvums
(vēlams – veidots no lapkoku dēļiem);
4 – tvaikizolācija (alumīnija folija);
5 – gaisa šķīrējslānis un koka latas
ik pēc 600 mm;
6 – pirts sienas iekšēja apdare
(lapkoku dēļi);
7 – pirts sienas ārējā apdare
Pirts sienas un grīdas savienojuma mezgls:
1 – statnis;
2 – siltumizolācija;
3 – siltumizolācijas dēļu apšuvums;
4 – tvaikizolācija (alumīnija folija);
5 – gaisa šķīrēj­slānis un koka latas;
6 – pirts sienas iekšējā apdare (lapkoku dēļi);
7 – ar metāla sietu stiegrota cementa java;
8 – hidroizolācija;
9 – elastīga starplika;
10 – cementa javas izlīdzinošā kārta;
11 – keramikas flīzes
Pirts guļbūves sienas ķieģeļu apšuvums:
1 – virspamats;
2 – pamatu hidroizolācija;
3 – pusķieģeli biezs apšuvums;
4 – ugunsdrošības latas;
5 – guļbūves siena;
6 – nagla ķieģeļu apšuvuma
sastiprināšanai ar sienu;
7 – gaisa šķīrējslānis
Esošās pirts sienas siltināšana no
iekšpuses:
1 – ārējā apdare;
2 – ķieģeļu vai vieglbetona bloku siena;
3 – siltumizolācijas materiāls ar
folijas pārklājumu (ja nav folijas pārklājuma,
tad jāierīko tvaikizolācijas kārta);
4 – hidroizolācijas ruļļmateriāla strēmeles
zem koka latām; 5 – koka latas;
6 – lapkoku apdares dēļi;
7 – gaisa šķīrējslānis
 Ja pamatu (vai dzelzsbetona pārsedžu) virsma ir nelīdzena, tad pirms hidroizolācijas darbu sākuma tā jāizlīdzina ar 2–3 cm biezu cementa javas kārtu. Hidroizolācija jāierīko 5–10 cm zemāk par grīdas līmeni. Pamatu horizontālo hidroizolāciju drīkst ierīkot tikai tad, kad cementa javas izlīdzinošā kārta ir sacietējusi un izžuvusi, jo pie mitras virsmas bitumena mastika līp klāt ļoti slikti.

 Sevišķi rūpīgi katrā kārtā jāveido ruļļmateriāla salaiduma vietas, atsevišķo sleju galus 10–20 cm pārlaižot vienu pāri otram, turklāt salaiduma vietas otrajā hidroizolācijas kārtā nedrīkst sakrist ar pirmās kārtas salaiduma vietām.

 Veidojot pamatu horizontālo hidroizolāciju, jāņem vērā, ka ruļļmateriāla mala no sienas nedrīkst būt izvirzīta uz ārpusi, jo tad tā var uztvert un ievadīt sienā lietusūdeni. Sevišķi nevēlams tas ir koka sienām, kādas parasti pirtīm arī tiek veidotas. Ruļļmateriāls jāapgriež vienā plaknē līdz ar virspamata vertikālo virsmu.

 Kā jau aprakstīts iepriekšējos žurnāla numuros, Latvijā pirtīm visizplatītākās ir guļ­būves sienas. Par labāko pirts sienu materiālu uzskata labi izžāvētus lapkoku baļķus vai brusas (izņemot bērza). Tomēr pirts sienas var veidot arī no priedes baļķiem vai brusām, tikai jāņem vērā, ka tad pirmos divus, trīs gadus, ja pirts tiks regulāri kurinā­ta, nāksies nokasīt sveķu notecējumus. Tā nav pārāk liela nelaime, jo sveķi palielina koksnes ilgizturību un rada pirtī patīkamu aromātu, turklāt no telpu iekšpuses guļbūves sienas parasti ir apšūtas ar lapkoku dēļiem, kas sveķus neizdala.

 Iestrādājamajam materiālam jābūt sausam, bez plaisām un trupes pazīmēm un tīri nomizotam. Sienas veido no baļķiem vai brusām (vainagiem), kas novietoti cits uz cita un veido guļbūvi. Krustojuma vietās brusas savieno ar iecirtumiem. Starp baļķiem vai brusām ievieto siltumizolācijas materiālus: stikla vai akmens vati, sūnas, pakulas. Vainagus savā starpā sastiprina ar tapām, ko liek 1–1,5 m atstatumā citu no citas, bet augstuma virzienā izvieto šahveidā. Ailstarpās jābūt vismaz divām tapām katrā rindā. Savienojumu ar tapām var uzskatīt par klasisko guļbaļķu savienošanas variantu guļbūvē. Pēdējos gados tapu vietā bieži izmanto savienojumus ar skrūvēm.

 Koksnei žūstot (ja tā nav pilnīgi izžāvēta) un siltumizolācijas materiālam sablī­vējoties, guļbūves sienas pēc izveidošanas pusotra gada laikā nosēdīsies par apmēram 1/20–1/30 no sava sākotnējā augstuma. Tas jāņem vērā, nosakot galīgo telpas un ailu augstumu. Arī caurumi tapu ievietošanai jāurbj nedaudz dziļāki. Virs ailu statņiem ieteicams atstāt spraugas (to platums – apmēram 1/20 no ailas aug­stuma), ko aizpilda ar siltumizolācijas materiālu, ņemot vērā sienu paredzamo sēšanos.

 Ja guļbūve tiek veidota no baļķiem, vispirms pa ēkas perimetru novieto ar bitumenu pārklātu vai labi antiseptētu 50–60 mm biezu dēli (paliktni). Pēc tam noklāj siltumizo­lācijas materiālu, uz tā liek pirmo vainagu, atkal noklāj siltumizolāciju, liek otro vai­nagu, utt. Lai uzlabotu šuvju siltumizolācijas īpašības, tās jādrīvē divas reizes. Pirmo reizi drīvē, veidojot guļbūves sienas, bet otro – pēc pilnīgas sienu nosēšanās (pēc viena, pusotra gada). Otrreiz drīvē ļoti rūpīgi, lai novērstu gaisa cirkulāciju šuvēs, jo aukstā laikā no šāda gaisa var izkrist kondensāts, kas uz sienām var veidot pelējumu un izraisīt koksnes trupēšanu.

 Tikai pēc otrreizējās drīvēšanas guļbūves sienas drīkst apšūt ar dēļiem. Sīkāk ar guļbūves sienu veidošanas tehnoloģiju var iepazīties J. Novika grāmatās «Būvdarbi I», 191.–205. lpp., un «Ģimeners māja I», 181.–188. lpp.

 Jāatzīmē, ka pat 20 cm biezas guļbūves sienas neapmierina pašreizējās pastāvīgi ekspluatējamu ēku norobežojošajām konstrukcijām izvirzītās siltumtehniskās prasības. Tomēr pirtis var pieņemt ekspluatācijā kā sezonāli ekspluatējams būves. Vajadzības gadījumā, lai uzlabotu guļbūves sienu siltumtehniskās īpašības, sienas no ārpuses vai iekšpuses var siltināt ar efektīvu siltumizolācijas materiālu (minerālvati) un pēc tam apšūt. Tomēr no estētiskā un arhitektoniskā viedokļa priekšroka noteikti dodama neapšūtām guļbūves sienām. Tāpēc praksē visbiežāk guļbūves sienas nesiltina un neapšuj, bet nepieciešamās temperatūras uzturēšanai pieļauj kurināmā pārtēriņu, jo parasti pirtis lieto tikai epizodiski un līdz ar to kopējais kurināmā pār­tēriņš nav liels. Ja tomēr izšķiraties par pirts sienu siltināšanu (tas jādara bieži vai gandrīz pastāvīgi ekspluatējamām pirtīm) no ārpuses, tad apšuvumam ieteicams izvēlēties koka dēļus.

 Pats par sevi arī tikai dēļu apšuvums, pat bez siltumizolācijas aizpildījuma, jau uzlabo sienu siltumtehniskās īpašības (pateicoties dēļu, kā arī gaisa šķirkārtas siltumpretes­tībai).
Ja guļbūves ārējam apšuvumam izmanto parastos apzāģētos (apmalotos) dēļus, tos ieteicams pienaglot vertikālā virzienā, jo parastajās horizontālo dēļu sadurvietās var sūkties mitrums, kas veicina koksnes uzbriešanu un trupēšanu. Tomēr praksē iecienītāks ir horizontālais dēļu apšuvums. Lai novērstu ūdens caursūkšanos caur horizontālā apšuvuma parasto dēļu sadurvietām, tos pienaglo ar pārlaidumu (49. att.), bet, lai novērstu koksnes rozīšanos, dēļu aizmugurē šķiedru virzienā ieteicams izveidot iezāģējumu, kura dziļums būtu apmēram puse no dēļa biezuma. Sevišķi tas attiecas uz platiem dēļiem. Pārlaidumam jābūt tik lielam, lai tas būtu pietiekams arī pēc dēļu saraušanās, tiem žūstot. Parasti to veido aptuveni 10 mm lielu.

 Ar pārlaidumu veidots apšuvums ir dekoratīvs, un to pie guļbūves sienām ieteicams piestiprināt nevis tieši, bet vispirms piestiprināt vertikālas koka latas un apšuvuma dēļus piestiprināt pie tām. No rievdēļiem vai gropētajiem dēļiem ārējo horizontālo apšuvumu var veidot bez pārlaiduma. Starp latām var ievietot akmens vai stikla vates siltumizolācijas pildījumu (parasti – 50 mm biezu).

 Ierīkojot horizontālo dēļu apšuvumu, dēļu pienaglošanu sāk no virspamata dēļa, kurš apmēram 5 cm platumā nosedz virspamata augšdaļu. Lai nodrošinātu vajadzīgo slīpumu, pirmo apšuvuma dēli balsta pret virspamata izvirzījumu, bet, ja tāda nav, zem pirmā dēļa pienaglo koka latu, kas ir tikpat bieza kā pienaglojamie apšuvuma dēļi.

 Grūtības parasti sagādā apšuvuma dēļu salaiduma izveidošana stūros. Stūros dēļi jānozāģē 45° leņķī attiecībā pret dēļa platumu un nedaudz slīpi attiecībā pret dēļa biezumu.

 Lai nebūtu jāveido šie precīzie piezāģējumi, stūros apšuvuma dēļus var pienaglot vertikāli, bet sienu sadurvietās, kas veido 90° leņķa iekšējo stūri, piestiprināt atbilstoša šķērsgriezuma brusas.

 Pirts vertikālajam ārējam dēļu apšuvumam var izmantot gan gropētos dēļus un rievdēļus, gan parastos apzāģētos dēļus, dēļu salaiduma vietas nosedzot ar līstēm, jo tās netraucē notecēt atmosfēras nokrišņiem.

 Ja dēļu salaiduma vietas nosedz ar līstēm, tad platuma virzienā katru dēli piestiprina ar vienu naglu, bet dēļa malas piespiež ar līstēm, kuras tāpat platuma virzienā pienaglo ar vienu naglu.

 Ja vertikālo apšuvumu veido, vienāda platuma dēļus pienaglojot pamīšus divās kārtās, tad apakšējos dēļus platuma virzienā naglo ar vienu naglu, bet virsējos – ar divām, lai tie piespiestu apakšējo dēļu abas malas. Ja gaisa šķīrējslānis starp līstēm netiek aizpildīts ar siltumizolācijas materiālu, tad, lai ugunsgrēka gadīju­mā novērstu ātru uguns izplatīšanos caur spraugu starp apšuvumu un sienu, ik pēc 100–150 cm ieteicams pienaglot ugunsdrošības latas, kam jābūt tikpat biezām kā latām, pie kurām naglo apšuvuma dēļus. Ja apšuvuma dēļi novietoti vertikāli, tad arī ugunsdrošības latām jābūt vertikālām, bet, ja horizontāli, tad arī ugunsdrošības la­tām jābūt horizontālām.

 Vertikālā apšuvuma dēļus ieteicams izvietot tā, lai tie virspamata augšdaļu nosegtu 5–10 cm platumā. Tāpēc guļbūves sienas novietojums uz pamatiem jāpārdomā jau iepriekš, guļbūves sienu no virsmapata ārējās virsmas atvirzot par latu biezuma tiesu, pie kurām piestiprina vertikālo apšuvumu.

 Veidojot dēļu apšuvumu no iekšpuses, dēļus var pienaglot tieši pie guļbūves baļķiem vai brusām (vajadzības gadījumā ievietojot paliktņus vertikalitātes nodrošināšanai), bet labāk pie sienas vispirms pienaglot latas un pie tām – apšuvuma dēļus. Apšuvumam vislabāk izmantot 16–19 mm biezus ēvelētos apdares dēļus. No iekšpuses apšuvumam nav ieteicams izmantot skujkoku dēļus, jo karstumā tie izdala sveķus. Atstatumu starp latām var izvēlēties 60–80 cm lielu.

Zem iekšējā dēļu apšuvuma jāievieto tvaikizolācijas kārta. Šim nolūkam var iz­mantot gan speciālo tvaikizolācijas plēvi, gan ar laku piesūcinātu stiklaudumu, bet par vislabāko tiek uzskatīta alumīnija folija. Folija ir ne tikai labs tvaikizolācijas materiāls, bet tā arī labi atstaro siltumu. Ar alumīnija foliju, ievietotu zem iekšējā dēļu apšuvuma, pirtī (sevišķi – karsētavā) ilgāku laiku var uzturēt augstu temperatūru.

 Pirts karsētavas siltumizolācijai un tvaikizolācijai vispiemērotākā ir minerālvate, kurai siltumizolācijas slānis no vienas puses ir nosegts ar alumīnija foliju (tā saucamā pirts vate). Šādu materiālu izmantot pirts siltināšanai ir ļoti izdevīgi, jo:

1. ar minimāla biezuma siltumizolācijas slāni var nodrošināt augstu siltumpretestību;
2. vienlaikus ar siltumizolāciju tiek iestrādāta arī efektīva tvaikizolācija;
3. alumīnija folija siltumu atstaro uz karsētavas iekšpusi, tādējādi dodot iespēju optimālu temperatūras režīmu karsētavā nodrošināt ar minimālu kurināmā patēriņu;
4. salīdzinājumā ar gadījumu, ja pirts siltināšanai tiek izmantoti mazefektīvi siltumizolācijas materiāli (izdedži, koka skaidas, keramzīts u. c.), stipri mazāks var būt ne tikai sienu, bet arī pamatu biezums;
5. palielinātas ugunsizturības apstākļos tiek iestrādāts pilnīgi nedegošs siltumizolācijas materiāls;
6. siltumizolācijas ierīkošana ir vienkārša un relatīvi lēta;
7. siltināšanai lietojot minerālvati, stipri uzlabojas arī pirts skaņizolācija.

 Veidojot dēļu apšuvumu pa latām, starp apšuvumu un guļbūves sienu veidojas gaisa sprauga latas biezumā, kas ne tikai uzlabo sienas siltumtehniskās īpašības, bet arī sekmē sienas žūšanu. Mazgātavā un dušas telpā sienas var apšūt ar plastikātu, keramikas vai plastmasas flīzēm un citiem materiāliem, kas nelaiž cauri mitrumu.

 Pirts sienas var veidot ne tikai guļbūves, bet arī stāvbūves konstrukcijā. Brusu savienošanai savā starpā un siltumizolācijas iestrādāšanai brusās izveido rievas. Tāpat kā guļbūvei, arī stāvbūves sienu siltumizolācijai izmanto stikla vai ak­mens vati, pakulas, sūnas. Salīdzinājumā ar guļbūves sienām stāvbūves sienu galvenā priekšrocība ir tā, ka var izmantot daudz īsākas brusas (2–2,2 m), ne­veidojot savienojuma mezglus. Stāvbūves sienām var izmantot arī savu laiku nokalpojušus dzelzceļa gulšņus, tomēr jārēķinās ar to, ka ilgāku laiku pirtī tad var būt nepatīkama darvas smaka, kas augstākā temperatūrā kļūst spēcīgāka. Stāv­būves sienu apšuvumu veido tāpat kā guļbūves sienu apšuvumu.

 Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti iegūst koka karkasa sienas ar abpusēju dēļu apšuvumu un siltumizolācijas pildījumu. Šādām sienām vajag daudz mazāk kokmate­riālu nekā guļbūves un stāvbūves sienām, siltumizolācijas īpašības koka karkasa sienām parasti ir labākas, un tām ir labas arī skaņizolācijas īpašības. Koka karkasa konstrukcijas sienās karkass uzņem visas pašsvara un ekspluatācijas slodzes, bet sil­tumizolācija nodrošina minimālus siltuma zudumus. Turklāt koka karkasa sienas daudz vieglāk uzbūvēt pašu spēkiem, jo to izveidošanai nav nepieciešama tik augsta kvalifikācija, kā guļbūves vai stāvbūves sienu izveidošanai.

 Koka karkass sastāv no apakšējā un augšējā vainaga, stūra statņiem, starpstatņiem, atgāžņiem un spraišļiem. Veidojot karkasu, jāņem vērā, ka ģeometriski nemainīga konstrukcija tiek nodrošināta ar atgāžņiem. Ja koka karkass sastāv tikai no statņiem un horizontāliem spraišļiem, tad horizontālas (vēja) slodzes iedarbībā tas var deformēties. Ievietojot atgāžņus, šāda deformācija vairs nav iespējama. Tāpēc stūros starp statņiem jāievieto atgāžņi – kā garenvirzienā, tā arī šķērsvirzienā. Uz katru sienu jābūt diviem atgāžņiem, kam obligāti jābūt vērstiem pretējos virzienos. Tas nodrošinās karkasa noturību pret vēja iedarbību no abām pusēm.

 Parasti atgāžņa augšgalu stūrī virza pret augšējo vainagu. Atgāžņus var neievietot, ja dēļu apšuvumu veido 45° leņķī. Pie ēkas karkasa pieder arī pārseguma sijas, mūrlatas un spāres, jo arī šie elementi palīdz veidot telpiski noturīgu, ģeometriski nemainīgu sistēmu.

 Karkasa nesošos statņus atkarībā no apšuvuma dēļu biezuma vispārīgā gadījumā var novietot 50–150 cm attālumā citu no cita. Tomēr praksē parasti galvenais noteicošais faktors ir siltumizolācijas plākšņu izmēri, vai arī otrādi – siltumizolācijas plākšņu platums ir pieskaņots noteiktam statņu solim un šķērsgriezuma izmēriem. Tā, piemēram, ja siltumizolācijai izmanto mīkstās (elastīgās) minerālvates plāksnes, kuru platums ir 560 mm, statņu solim (atstatumam starp statņu viduslīnijām) jābūt 600 mm, ja statņu biezums ir 50 mm. Brīvais atstatums starp statņiem tad ir 550 mm un, tā kā minerālvates plāksnes platums ir par 10 mm lielāks, starp statņiem tā atrodas nedaudz saspiestā stāvoklī un nekāds papildu stiprinājums nav nepieciešams.

 Sienu koka karkasu var izgatavot no 50×100 mm šķērsgriezuma izmēru dēļiem. Karkasa dēļu platums ir atkarīgs no minerālvates slāņa biezuma. Mūsu klimatiskajos apstākļos pirts sienām pietiek ar 100 mm biezu minerālvates kārtu. Ja izmanto mazāk efektīvus siltumizolācijas materiālus, statņu platums jāpalielina. Karkasa stūra statņus veido no dubultdēļiem vai pat no trim kopā sanaglotiem dēļiem. Ja atstatums starp statņiem ir mazāks par loga platumu (praktiski logs var būt tikai pirts atpūtas istabā), jāizmanto īsie starpstatņi, kurus novieto uz apakšējā vainaga un spraišļa virs logu ailas.

 Apakšējā vainaga piestiprināšanai pie pamatiem ik pēc 200–300 cm lentveida pa­matos un katrā otrajā stabveida pamatā vismaz 20 cm dziļi iebetonē enkuru, veidotu no plakandzelzs vai stiegru atgriezumiem. Enkurojuma izveidojums var būt ļoti dažāds. Ja šim nolūkam izmanto stiegru atgriezumus ar vītni galā, tad pret šiem iebe­tonētajiem enkuriem apakšējā vainagā izurbj caurumus un vainagu novieto uz stiegru atgriezumu enkuriem. Uz apakšējā vainaga uz enkuriem uzliek metāla paplāksnes un ar uzgriežņiem vainagu pievelk pie pamatiem. Dažreiz pamatos atstāj caurumus un vainagsijas piestiprināšanas elementus iebetonē vēlāk.

 Apakšējais vainags, ko novieto uz pamatu hidroizolācijas, vienlaikus ir arī karkasa pamats. Senāk karkasa elementus sastiprināja ar iecirtumiem, tomēr pēdējā laikā to parasti vairs nedara lielās darbietilpības un sarežģītības dēļ. Tagad karkasa elementus sastiprina ar naglām, skrūvēm, skavām un metāla uzliktņiem.

 Pirts karkasa izveidošanu sāk ar stūra statņu uzstādīšanu. Stūra statņus vertikālā stāvoklī fiksē ar diviem dēļiem perpendikulāros virzienos, vienu dēļa galu pienaglojot pie statņa augšgala, bet otru – pie kādas nekustīgas konstrukcijas. Šādus stūra statņu pagaidu stiprinājumus var noņemt tikai pēc augšējā vainaga uzlikšanas un atgāžņu ievietošanas, kad karkass jau veido ģeometriski nemainīgu sistēmu. Statņu savienojumu ar augšējo vainagu ieteicams veidot ar skavām. Pārseguma sijas balsta uz augšējā vainaga.

 No iekšpuses koka karkasu tāpat kā guļbūves un stāvbūves sienas apšuj ar ēvelētiem lapkoku dēļiem (tikai nav jāveido latojums), neaizmirstot starp apšuvumu un siltumizolāciju ierīkot tvaikizolācijas kārtu (vislabāk – veidotu no alumīnija folijas). Arī ārējo apšuvumu veido līdzīgi kā guļbūves sienām, piestiprinot to pie statņiem vai latojuma.

 Efektīva ir ārējā apšuvuma izveidošana ekrāna veidā. Šajā gadījumā veidojas it kā dubultapšuvums. Koka karkasu var apšūt ar minerālvates pretvēja plāksnēm vai kokšķiedru plātnēm, ko piestiprina, statņu vietās uz tām pienaglojot 25–40 mm biezas līstes. Pie šīm līstēm pienaglo ekrānu, veidojot to kā dēļu vai cita veida apšuvumu. Starp ekrānu un koka karkasa plātņveida apšuvumu veidojas gaisa šķīrējslānis, pa kuru notiek starpekrāna telpas vēdināšanās. Protams, šāda ekrāna ierīkošana sadārdzina apšuvuma izveidošanu, toties tā novērš siltumizolācijas materiāla un koka elementu samitrināšanos un trupes rašanos.

 Lai koksnei nodrošinātu labvēlīgus ekspluatācijas apstākļus, kā arī uzlabotu pirts sienas siltumtehniskās īpašības, gaisa šķīrējslāni vēlams veidot ne tikai no pirts ārpu­ses, bet arī no iekšpuses, jo katrs šāds gaisa šķīrējslānis pirts sienas siltum­pretestību paaugstina apmēram par 0,2 m²×K/W. Gaisa šķīrējslānis vienlaikus nodrošina arī sienas vēdināšanos, uzreiz izvadot radušos kondensātu un koka konstrukcijām saglabājot normālus ekspluatācijas apstākļus. Šādi gaisa šķīrējslāņi (gaisa šķirkārtas, vēdināšanas spraugas) noteikti jāierīko slapjajās pirtīs, kur izdalās ļoti liels mitruma daudzums. Šis mitrums pēc iespējas ātrāk jāizvada ārā.

 Gaisa šķīrējslānis tiek veidots, pie statņiem virs siltumizolācijas apšuvuma dēļiem ik pēc 600 mm piestiprinot 25 mm biezas latas (dēļus) un pie tām ierīkojot pirts iekšējo apdari – lapkoku dēļu horizontālo apšuvumu. Gaisa ieplūdei pie grīdas jāizveido atvere.

 Esošās ķieģeļu, vieglbetona vai koka ārsienas ieteicams siltināt no iekšpuses, pirms apdares apšuvuma un gaisa šķīrējslāņa veidojot tvaika barjeru. Tas dod iespēju mitro un karsto gaisu izvadīt pa gaisa šķīrējslāni, nesamitrinot pašu sienas konstrukciju (kā zināms, vispārīgā gadījumā, siltinot dzīvojamās ēkas, priekšroka dodama siltumizolācijas ierīkošanai ārsienas ārpusē).

 Pirts koka karkasa un guļbūves vai stāvbūves sienas no ārpuses var apšūt arī ar pusķieģeli biezu mūri. Starp koka karkasa apšuvumu vai guļbūvi (stāvbūvi) un mūri atstāj 3–4 cm platu gaisa šķīrējslāni. Apšuvumu ar koka sienu sastiprina ar skārda strēmelēm vai naglām, kuras piestiprina pie koka sienas un mūrēšanas laikā ievieto ķieģeļu mūra šuvēs. Ķieģeļu apšuvumu parasti neveido līdz pašam jumtam, bet vēdināšanai atstāj neuzmūrētu vienu ķieģeļu kārtu. Apšuvuma apakšējā daļā arī ieteicams atstāt 15×15 cm lielus ventilācijas caurumus, ko nosedz ar metāla sietu. Vēlams pienaglot arī ugunsdrošības latas, lai gan tās pasliktina ventilāciju gaisa šķīrējslānī starp ķieģeļu apšuvumu un sienu. Ugunsdrošības latas jāpienaglo kā horizontālā, tā vertikālā virzienā.

 Virs ailām parasti veido taisnās stiegrotās pārsedzes, 2–4 cm biezā javas kārtā iestrādājot divas 6 mm diametra tērauda stiegras.

 Kā jau atzīmēts iepriekš, pirts sienas nav ieteicams veidot no ķieģeļiem un viegl­betona gan no ekonomiskā viedokļa, gan arī tāpēc, ka tie nevar pirtī radīt tādu auru, kādu pirtī rada koks. Ja tomēr veido mūra sienas, tad tām jābūt divslāņainām – plāns mūris, kas ir pietiekami izturīgs, lai uzņemtu pašsvara un ekspluatācijas slodzes, un siltumizolācijas slānis, kas nodrošina sienām izvirzīto siltumtehnisko prasību apmierināšanu. Iekšējais apšuvums šādai pirtij vienalga jāveido no koka, un ieteicams atstāt arī, kaut vai nelielu, gaisa šķīrējslāni.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties