Autors: Gatis Zariņš, speciāli «Jaunajai Avīzei»
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2002. gada 25. oktobris.
Smiltenes mucinieks, viens no retajiem šī aroda pratējiem Valdis Mednis taisa mucas, baļļas, ķipīšus un citus izstrādājumus jau ceturtajā paaudzē. Viņa dzimta pārdzīvojusi kara un komunisma laikus.
Amatniekiem ir dota svētība ar savām rokām pārvērst dabas materiālu cilvēkam lietojamās un baudāmās formās vai tā būtu liela koka karote, glīts ķipītis vai omulīga muciņa. Smiltenes mucinieks Valdis Mednis strādā senču simtgadīgajā namā pie tā paša skrūvbeņķa, pie kura darbojies vēl vecvectēvs.
Tēvu Albertu Medni amata prasme paglāba gulagā, kur viņš no patronkastēm taisīja mucas un par to saņēma cukuru. Valda tēvs stīpojis mucas nopakotā pagrabā, lai no malas neko ne redz, ne dzird. Vēlāk gan īrējis māju divus kilometrus attālu no pilsētas robežas. Arī dēliem bija jāslēpj, ka tie palīdz tēvam.
Kam ozols, kam egle, kam apse
Ziemas mēneši ir laiks, kad jāgatavo kokmateriāli nākamajiem gadiem un jāpieražo pilna māja ar preci pavasara un vasaras tirgiem.
Kokmateriālu gādāšana ir ilga staigāšana pa mežu, līdz atrasti derīgie koki. Rūpīgāk jāizraugās apses, jo tām bieži ir bojāti vidi, kas neder. Jācērt atbilstošās mēness fāzēs, sazāģēts materiāls gadu jāžāvē nojumē, bet nedēļu pirms lietošanas intensīvi jāžāvē uz siltas krāsns.
Ar slīmesta palīdzību plēst stīpas no lazdas koka nāk talkā puikas, tā kaut ko nopelnīdami. Tas jādara pavasarī sulu laikā. Apļos satītas, tās žūst istabās. Gaļas baļļām, kāpostu un citām mucām jāizmanto egles koks. Ozola mucas taisa alum, vīnam un viskijam. Visas pirts lietas baļļas, vannas, ķipīši noteikti jāgatavo no apses, kuru no sentēvu laikiem uzskata par ļoti attīrošu koku ar dziedinošu auru. Meistars stāsta, ka pasūta gan apses vannas bērniem, gan tādas, kurās turīgāki ļaudis var uz beņķīša sēdēt un plunčāties. «Arī mani bērnībā mazgāja lielā koka baļļā uz trim kājām. Nu jau maiznieki atzīst, ka apses koka abrā mīcīta maize svaigumu saglabā vismaz nedēļu. Bet strādāt ar apsi ir pasmagi, jo tā stipri spurojas,» stāsta mucinieks.
Taisa ne plauktam, bet lietošanai
Dēlīšu vidusdaļu ar speciālu cirvīti iztēš tā, lai tā būtu par trešdaļu plānāka kā gali. Ar pusloka skrubīti noēvelē lokveida formas, un stīpām savilkto dēļu virsmu nolīdzina ar speciālu grebli un smilšpapīru. Gludā virsma īpaši svarīga ir ķipjiem un vannām, kurām pieskaras kailie augumi. Lielākā muca armijas vajadzībām taisīta ar rekordtilpumu un paredzēta trim tonnām kāpostu. To gatavoja no 45 centimetrus bieziem dēļiem, kurus, zaldātiem piepalīdzot, lieca pagalmā, jo darbnīcā pietrūka rūmes.
Ozolkoka sagataves pirms liekšanas un stīpošanas vismaz pusstundu pamatīgi jāvāra. Alum domāto mucu iekšpusi izklāj ar speciālu alus piķi, kas veido glazūru, lai saskarē ar alu nerastos pelējums.
«Agrāk mēs ar tēvu taisījām ap 400 mucu gadā. Lielākā daļa gāja uz «Lāčplēsi»,» atceras meistars. «Par vienu tilpuma litru maksāja vienu rubli. Cilvēki bija naudīgi. Kad kaut kur tālāk aizvedām pilnu kravas mašīnu ar apmēram 150 mucām, tad trijās četrās stundās tās izpārdevām.
Taču šodien neatmaksājas 50 litru mucu atdot par 50 latiem. Tādēļ priekšroka dota mazākām, omulīgām un skaistām muciņām.»
Pāris stundas pirms lietošanas stīpas jāmērcē ūdenī, lai stīpošanas laikā tās nelūstu. Meistara noslēpums ir lazdas stīpu savienošana tā, lai, dzenot ar spēcīgiem āmura sitieniem, tās neizjuktu. Bet, kad viss sastīpots, nolīdzināts un nopulēts, tad cilvēki prasa, vai dēlīši nav salīmēti.
Jāmīl koks
«Es netaisu plauktam, bet lietošanai lai mani ķipji noder gan ūdens smelšanai, gan slotiņu mērcēšanai, gan mazgāšanai,» stāsta mucinieks.
«Man ir svarīgi, lai muciņas un ķipīši būtu bez šķirbām. Lai kļūtu par mucinieku, ir jāiemīl koks. Ar to esmu draugos kopš bērnības, kad redzēju un dzirdēju, kā darbojās tēvs. Mucas un ķipjus taisu tik tad, ja tas man sagādā prieku. Ja tā nav, tad labāk skaldu malku.» Lielās mucas stīpo ar dzelzs stīpām, kuras ir viegli sakniedējamas.
Strādājot ar koka stīpām, ir lielāks darbs, taču tās ir patīkamākas. Meistars nevarot iedomāties, kā varētu automatizēt stīpošanu ar koka stīpām.
Smiltene mucinieku galvaspilsēta
Savulaik mazā pilsēta Smiltene bijusi mucinieku galvaspilsēta, jo varēja lepoties ar apmēram 30 baļļu, mucu un ķipju gatavotājiem.
Kādreiz Ulmaņlaikos, kad sviesta muciņas lielos daudzumos ceļoja uz Angliju, mucinieki bijuši samērā turīgi. Valda tēvs bijis pirmais Smiltenē, kurš iegādājies «Husqvarn» motociklu. Diemžēl lielākā daļa no viņiem neizturēja kara un komunisma laiku. Visspēcīgākā izrādījusies Medņu dzimta.