latvijaspirts.lv
      
2017. gada 15. decembris
Atgriezties uz sākuma lapu>>>
Melnā plūškoka produkti
Ābeļu un plūškoku dārzs
Meža skoliņa
Āboli
Dārzs, kas izceļas ar daudzveidību
Plūškoka izplatība Latvijā
Plūškoku vērts iepazīt tuvāk
Plūškoks labs arī acīm

Bioloģiskā dārzkopja Eglona Brūna saimniecība "Meldri E.B.

Eglons Brūns
T.:  29427174
"Meldri, Otaņķu pag., Liepājas raj., LV-3475

Piedāvā apskatei melnā plūškoka un ābeļu stādījumus
Konsultē ābeļu audzēšanā un šķirņu izvēlē

Plūškoku augļu sulu un ziedu produktus var iegādāties saimniecībā un "zaļajos" tirzdiņos, kur produkciju tirgo bioloģiski sertificēto saimniecību pārstāvji.

Piedāvā iegādāties biloģiski audzētus ābolus un ābolu sulu.

Melnais plūškoks
 Ziedi dzeltenīgi balti, plašās čemurveida skarās.
 Augļi melni violeti, ar 3 kauliņiem.
 Ievāc izplaukušus ziedus (jūn. sākumā) vai ziedkopas (tās žāvē, kuļ un atsijā ziedus no kātiem).
 Augļus ievāc pilnīgi ienākušos (aug.—okt.).
 Ziedi satur flavonoīdus, glikozīdu sambunigrīnu, kas žāvēšanas laikā izzūd.
 Augļos ir C vit., karotais, flavonoīdi, miecvielas, organiskās skābes, cukuri.
 No ziediem un augļiem gatavo tēju un uzlējumu.
 Lieto par sviedrējošu līdzekli saaukstēšanās gadījumā, dažreiz arī pret laringītu, bronhītu, gripu, neiralģiju un par diurētisku līdz. nieru un urīnpūšļa slimībās.
 Tautas medicīnā izmanto arī lapas, mizu un jaunos zarus par diurētisku un caurejas līdzekli.

Eglona Brūna saimniecība

Egons Brūns, agr. dārzk.
Publicēts: 2007.06.26. saimnieks.lv

Melnais plūškoks  

 Melnais plūškoks Sambucus nigra Linn. introducēts Latvijā apmēram pirms 300 gadiem. Tas izsenis pazīstams daudzu tautu (latviešu, vācu, ukraiņu, krievu u. c.) medicīnā. Veselības uzlabošanai tiek izmantotas ogas, ziedi, mizas, lapas un saknes. Melnais plūškoks Rietumeiropas literatūrā aprakstīts jau pirms 450 gadiem.

 Melnais plūškoks Sambucus nigra Linn. introducēts Latvijā apmēram pirms 300 gadiem. Tas izsenis pazīstams daudzu tautu (latviešu, vācu, ukraiņu, krievu u. c.) medicīnā. Veselības uzlabošanai tiek izmantotas ogas, ziedi, mizas, lapas un saknes.

 Melnais plūškoks Rietumeiropas literatūrā aprakstīts jau pirms 450 gadiem. Latvijā tas pazīstams 300 gadu. Ir versija, ka to ieveduši vācu kolonisti. Latvijas rietumu zonā pie vecām muižām, pilīm un arī pilsētās to var sastapt savvaļā kā 3–5 metrus augstu krūmu. Lapas ir nepāra, plūksnaini saliktām pretējām 3–7 lapiņām. Ziedi – plašās čemurveida skarās, balti dzeltenīgi, ar īpatnēju smaržu. Zari ir ar resnu serdi, jaunie gandrīz kaili. Miza – gaiši brūna vai pelēka. Lapām raksturīga nepatīkama smarža, kas atbaida odus un citus kukaiņus. Šīs īpašības dēļ muižu parkos plūškoka pavēnī novietoja soliņus atpūtai. Savukārt plūškoka saknes ar sev piemītošo smaku atbaida kurmjus un ūdensžurkas. Melnā plūškoka (Sambucus nigra L.) augļi ir melni violetas ogas. Latvijā melnais plūškoks pazīstams ar vairākiem nosaukumiem: svētais koks, pankūku plieders un suņu plieders. Mīļam bērnam daudz vārdu.

 Latvijā pirmais melnā plūškoka dārzs sākts stādīt 2000. gada rudenī un 2005. gada sākumā. Zemnieku saimniecībā „Meldri E.B.” ar šķirni ‘Haschberger’ apstādīti 13 ha. No svaigiem ziediem saimniecība iegūst garšīgu ziedu sīrupu, ziedus kaltē ārstnieciskajām tējām. Ogas tiek izmantotas garšīgu, veselīgu ievārījumu gatavošanai, sulu spiešanai. Sula, uzkarsēta līdz +80 °C, nezaudē bioloģisko aktivitāti, tā lietojama dzērienos, saldajiem ēdieniem, kā piedeva dabīgajiem mājas vīniem, kas tiek gatavoti no ābolu, jāņogu, vīnogu, kizila u. c. ogu sulas. Kaltētas ogas ziemas mēnešos lietojamas kā uztura bagātinātājs, veselību uzlabojoša tēja.

Kāpēc ieinteresējos par melno plūškoku?

 Bērnībā pamatskolā gāju uz 5–6 kilometru attālo Nīcu. Apavu lāgā nebija, bieži staigāju saaukstējies, ar slapjām kājām. Tad tante man sataisīja tēju ar melnā plūškoka ievārījumu. Tas labi palīdzēja!

 No 1992. gada bieži vajadzēja izbraukt uz ārzemēm. Līdzās Vācijas ķiršu un ābeļu dārziem redzēju melnā plūškoka plantācijas, kur plūškoki tika audzēti uz apmēram metru augsta stumbra. Plūškoku dārzi bija arī Austrijā, nelieli stādījumi – Holandē. Tad arī sāku interesēties, kur un kā izmanto melno plūškoku, ievācu informāciju un beigu beigās atradu gatavo produkciju. Saliekot bērnības atmiņas kopā ar iegūto informāciju, nolēmu iegādāties dažus stādiņus, pamēģināt tos introducēt Latvijā.

 Iegādātos stādus vedu pāri robežām uz sava „golfiņa” bagāžnieka. Vienīgi, izbraucot no Lietuvas, sanitārajai inspektorei bija pretenzijas, tomēr, paošņājusi manis atskrubināto mizas gabalu, uzklausījusi manus argumentus un nobaudījusi vācu konfektes, viņa atmaiga un pievēra acis.

 Četrus stādiņus iestādīju savā dārzā, piekto atdevu draugam. Pirmajā vasarā no četriem stādiem pēc pēkšņas lielu jauno dzinumu novīšanas divi gāja bojā. Atlikušie divi atauga un līdz ziemai nostiprinājās. Nolēmu plūškoku pavairot – vīstošos dzinumus sadalīju spraudeņos un iespraudu dēstu kastītēs. Dēsti izdzīvoja un apsakņojās. Tā pamazām izaudzēju vairāk kociņu. Gatavojos stādīt puspunduru augļu dārzu.

 Nolēmu, ka vietējam tirgum pilnīgi pietiks ar diviem hektāriem vecās, tradicionālās augļaugu kultūras – ābeles, bumbieres, plūmes un ķirši. Pārējo piemājas zemi nolēmu apstādīt ar melno plūškoku. Paldies Augļkopības asociācijas vadībai un zemkopības ministram, ka manu ideju atbalstīja ar nelielām subsīdijām.

 Plūškoku stādīju vējlauzēja līnijā pamīšus ar Kaukāza plūmītēm. Kad vējlauzēja līnija bija pabeigta, palika vēl nedaudz stādu, ar kuriem nolēmu apstādīt lauka neparocīgo šauro trijstūri. Vējlauzēja līnija un palikušie mātesaugi sāka ražot. Izvārīju pirmo ievārījumu no ogām – tas iegaršojās. Pavasarī no ziediem izgatavoju sīrupu pēc vācu receptes. Arī iznāca garšīgs!

 Augļkopības asociācijā divus gadus rosināju domu, ka jākooperējas un jāizveido plūškoka augļu pieņemšanas, šķirošanas, pārstrādes, uzglabāšanas un realizācijas punkti. Nejutu nekādu atsaucību. Rosināju domu caur asociāciju PVD un citām instancēm, ka jāierobežo par dempinga cenām bāzēs un tirgos ienākošie poļu un ķīniešu āboli – atkal saucēja balss tuksnesī!

 Pateicoties preses un radio interesei, melnais plūškoks pamazām ieņem vietu Latvijas augļaugu kultūru rindā. Arī atvērto durvju dienās z/s „Melderi E.B.” Otaņķu pagastā izdevies daudziem izraisīt interesi par „svēto koku” – melno plūškoku.

Kas melnajā plūškokā ir tik vērtīgs?

 Vācu un krievu literatūrā ir aprakstīts melnā plūškoka ļoti plašs lietojums medicīnā – kā ārstniecisku līdzekli izmanto tā lapas, ziedus, mizas un saknes. Krievu literatūrā ir daudz atsauču uz melnā plūškoka izmantošanu Bulgārijas un Ukrainas tautu medicīnā.

 No ziediem izgatavo garšīgu sīrupu – to pazīst Zviedrijā, Austrijā, Vācijā un citās zemēs. Puslitra pudeli ar ziedu sīrupu Vīnē, Austrijas galvaspilsētā, iegādājos par ekvivalentu naudu mūsu sešiem latiem. Atvedu arī divus ziedu sīrupa paraugus no Vācijas. Degustācijā manis gatavoto ziedu sīrupu bioloģiskie lauksaimnieki atzina par garšīgāko (diemžēl vēl nav izstrādāts mājražotāju likums).

 Ogas tiek izmantotas pārtikas rūpniecībā, kā krāsviela – tekstilrūpniecībā. Melnā plūškoka ogas, to sula darbojas kā antioksidants. Zviedrijā restorānos plūškoka sulu (apmēram 50 ml) lieto ēdienreizē kā antioksidantu. Raidījumā no Krievijas ieteica lietot pat 100 ml sulas. Ogu sula maksā gandrīz divtik dārgi kā citas sulas. Savu pirmo nopietnāko ogu ražu izlietoju, daļu izspiežot sulā, daļu izkaltējot. Sulu uzkarsēju tikai līdz +80 °C, lai tā nezaudētu savu bioloģisko aktivitāti, kā to prasa „Latvijas Ekoprodukts” ražošanas noteikumi.
Plūškoka ārstnieciskās īpašības

 Īsumā uzskaitīšu kaites, pret kurām melnais plūškoks palīdz, un tad arī būs skaidrs, kāpēc tas tiek saukts par svēto koku. Tā kā latviešu medicīnas literatūrā tas ir pamaz pieminēts, atsaukšos uz vācu un krievu literatūru. Tautas medicīna un zinātnieki atzīst, ka melnais plūškoks ārstē astmu, stiprina imunitāti, palīdz pret mainīgo gripas vīrusu, saaukstēšanos, bronhītu, reimatismu, veicina asinsriti, palīdz aterosklerozes slimniekiem, tam piemīt nervus nomierinoša darbība. Kā antioksidants tas novērš aptaukošanos, sakārto zarnu darbību, novērš zarnu spazmas, nefrītu, nierakmeņu rašanos, šķīdina esošos nierakmeņus. Ja jūs moka podagra – palīdz kaltētu ogu komprese, ja radikulīts – kaltētu ziedu komprese kopā ar kumelīšu ziediem. Pēdējo recepti nupat lietoju pret meža darbos pastieptās muguras sāpēm – palīdzēja.

 Vienkārša recepte melnā plūškoka ogu lietošanai minēta vācu literatūrā: 20 gramus kaltētu ogu iemērc uz 8–10 minūtēm aukstā ūdenī (apmēram 250 ml), tad ogas uzvāra un patur karstumā (uz plīts malas vai termosā) vēl kādas 12–15 minūtes.

 Ēdamkaroti ziedu aplej ar vārošu ūdeni (250 ml), izdzer dienas laikā. Es vienkārši apleju ziedu tēju un dzeru, jo tā ir garšīga. Pēc ogu tējas izdzeršanas ogas aplej vēlreiz ar verdošu ūdeni un dzer uzlējumu. Receptēs (literatūrā) melnais plūškoks iekļauts arī kā sastāvdaļa starp citām drogām. Vācijas firma „DHU” („Deutsche Homoopathie Union”) no melnā plūškoka ziediem izgatavo tabletes, kas palīdz pret vairākām slimībām.

 Arī citās formās melno plūškoku ciena un izmanto. Vācijā izdevās nopirkt melnā plūškoka džemu.

 Bieži man uzdod jautājumus, vai lietojams ir arī sarkanais plūškoks un melnais plūškoks, kas aug savvaļā. Savā vaļā augošajam kokam varētu būt spēcīgāka iedarbība nekā kultūršķirnei, bet par sarkano plūškoku varu teikt, ka to diez vai izdosies lietot vairāk par vienu reizi, jo iespējamas letālas sekas.

galerija