Lai garšaugi saturētu vairāk ēterisko eļļu, būtu smaržīgāki un garšīgāki, tiem audzēšanas vieta jāizraugās iespējami saulaināka un mēreni mitra.

Badjans ir neliels, mūžzaļš koks, kas aug Ķīnas dienviddaļā. Īpatnējo augļu dēļ, kas atgādina astoņstūru zvaigzni, un anīsam līdzīgās smaržas dēļ to sauc arī par zvaigžņu anīsu vai Ķīnas anīsu.

Saldās mandeles var lietot arī bez iepriekšējas termiskās apstrādes. Sevišķi populāras tās ir ķīniešu virtuvē, kur tās izmanto pie gaļas un zivju ēdieniem.

Garšaugu dekorativitāte ir neapstrīdama vērtība – atliek tikai dobē iestādīt ko neredzētu, un efektīgs dārza akcents nodrošināts!

Pupumētra ir aukstumizturīga, tāpēc to var audzēt, sējot aprīlī tieši uz lauka, saulainā vietā aizvējā.

Katram garšaugam ir sava īpatnēja smarža un garša, atšķirīgs bioķīmiskais sastāvs.

Papriku (Capsicum) – gan sīvo, gan saldo – sauc arī par dārzeņpipariem (tautā vienkārši par pipariem).

 Īstie halapeņjo pipari ar aso garšu dedzina ne pa jokam, spēcīgā pēcgarša vēl ilgi paliek mutē.

Svarīgi izvēlēties labas kvalitātes produktus un timiānu nevārīt kopā ar ēdienu, bet pievienot jau gatavam.

Interesantu ārstniecības un garšaugu dārziņu var izveidot par pamatu ņemot daudzgadīgus augus, kas nav izvēlīgi, ir salcietīg.

Cilvēka smadzenes informāciju – esmu paēdis – saņem tikai tad, kad cilvēks ir baudījis sešas ēdiena garšas: saldu, skābu, sāļu, asu, rūgtu un sīvu.

Kardamona sēklas košļāšana palīdzēs pret sliktu elpu, īpaši ja iepriekš ir ēsts ķiploks. Šo tehniku zobu tīrīšanai un elpas uzlabošanai izmantoja jau senajā Romā. 

Tikai 20. gadsimta 90. gadu sākumā arugulu sāka kultivēt, bet pirms tam lielāko daļu arugulas lasīja savvaļā.

Zaļumi satur vairākas specifiskas vielas, kas ātri noārdās, tāpēc atsevišķi tās ir grūti izdalāmas. To vērtība slēpjas tieši unikālajā dabas radītajā kombinācijā – visā zaļā auga kopējā struktūrā.

Svaigas dažādu augu lapas (rozmarīns, salvija vai timiāns) augļu želeju bagātina ar īpašu aromātu.

Garšaugu maisījuma nosaukums aizgūts no Francijas reģiona nosaukuma – Provansa.

Safrāns sen zināms Indijā un Ēģiptē, jau 4 gs. p.m. ēras. Senie romieši safrāna uzlējumu izmatoja teātros gaisa aromatizēšanai kvēpinot.

Akmensdārzu skaisti papildinās timiāns – mūžzaļš puspundurkrūms.

Garšaugus, piemēram, bazilika vai estragona stiebrus kopā ar lapām, nomazgā, nosusina, liek saldēšanai paredzētos maisiņos, tos aizver, liek saldētavā no -18 līdz -22 oC temperatūrā.

Nelieli māla podi izžūst daudz ātrāk nekā lielāka tilpuma trauki. Ērtāk būs kopt garšaugus, kas aug lielākā traukā. Neliela kārtiņa grants poda apakšā palīdzēs labāk regulēt mitrumu augsnē.

Interesanti, ka svaigām vaniļas pogaļām nav ne garšas, ne smaržas.