latvijaspirts.lv
      
2024. gada 29. marts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Eksotiskie augi A-B-C-D
> Eksotiskie augi E-F-G-H-I
> Eksotiskie augi J-K-L
> Eksotiskie augi M-N-O
> Eksotiskie augi P-R-S
> Eksotiskie augi T-U-V-Z
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Baklažāns


 Baklažāns - Solanum melongena L.

Ir nakteņu dzimtas daudzgadīgs augs, kas bioloģiski ir radniecīgs kartupelim un tomātam. Baklažāniem ir nepieciešams silts klimats, tādēļ tos galvenokārt audzē Austrumāzijā un Dienvidāzijā. Tieši Ķīna un Indija ir valstis, kurās visvairāk gada laikā izaudzē baklažānus. Trešajā vietā ir Āfrikas valsts Ēģipte. Austrumāzijā un Dienvidāzijā baklažāni ir audzēti jau tālā senatnē, jo cilvēki uzturā izmantoja tā mīkstos augļus. Šim nolūkam tos audzē tikai vienu gadu.





 
Uzskata, ka savvaļas baklažāni auguši Indijas tropiskajos reģinonos,kur arī izveidotas pirmās kultūršķirnes. Ķīniešu rakstu avotos baklažāni kā pārtikā lietojami dārzaugi pirmoreiz minēti 6.gs. pēc Kristus. Rietumu pasaulē tie izplatijās tikai no 13.gs.sākuma, kad Arābi ieveda tos Spānijā, bet Persieši - Āfrikā. 

Viengadīga dārzeņu kultūra. Par auga dzimteni uzskata Indiju, kur tas bijis zināms jau 1 tūkstošgadē pirms mūsu ēras. VIII gs. mūsu ērā tika atvests uz Eiropu (Itāliju, Spāniju, Franciju) un līdz 18 gs. to audzēja kā ārstniecības augu.
 Baklažāni ir tabakas, kartupeļu, tomātu, papriku un fizāļu radinieki. Mūsdienās savvaļas baklažāni sastopami Indijas, Birmas teritorijā.

 Savā dzimtenē tie ir daudzgadīgi augi, bet pie mums aug viengadīgā kultūrā. Saknes tiem ir spēcīgākas kā pipariem - sniedzas 30-40 cm dziļi. Stumbrs ir stingrs, pakāpeniski pārkoksnējas, 30-150 cm garš.

 Latvijā ir pazīstami apmēram simts gadus, tomēr nav tik populāri kā savā dzimtenē Indijā vai Eiropas dienvidos – Itālijā un Spānijā. Acīmredzot, tas ir izskaidrojams ar to, ka atklātā laukā baklažāni pie mums neaug, un, pat siltumnīcā audzējot, raža ir samērā zema.

 Augļu forma un krāsa ir atkarīga no šķirnes un variē no nelielām dzeltenīgi baltām „olām” (viens no baklažānu nosaukumiem angļu valodā – eggplant – nozīmē „olu augs”) līdz lieliem (vairāk par kilogramu smagiem) tumši violetiem, bumbierveida augļiem.

 Baklažānu zaļgani iedzeltenais mīkstums ir bagāts ar dažādiem minerālsāļiem, vitamīniem un bioloģiski aktīvām vielām, kas veicina sāļu nogulšņu šķīdināšanu organismā un dažādu kaitīgu vielu izvadīšanu no organisma. Vitamīnu saturs baklažānos nav augsts, sastopami B grupas, PP un C vitamīni.  Neizauguši vai pārauguši baklažāni satur solanīnu, veselībai kaitīgu vielu, uzturā nevajadzētu izmantot neizaugušus vai pāraugušus baklažānus.

Baklažāni satur dzelzi, kāliju, nātriju, fosforu, varu u. c. sāļus. Satur arī salīdzinoši daudz kobaltu, manganu, B1 vitamīnu, cukuru 3,2-4,6%, olbaltumu 0,6-1,4%, taukus 0,1-0,4%, šķiedrvielas 1,4%, nikotīnskābi.

Baklažānos vitamīnu saturs nav augsts – sastopami vien B grupas, PP un C vitamīni. Taču šie dārzeņi ir bagāti ar minerālsāļiem un bioloģiski aktīvām vielām, kas šķīdina sāļu nogulsnes un izvada no organisma dažādas kaitīgās vielas.

Baklažāni labvēlīgi ietekmē sirdsdarbību, palīdz pret mazasinību, normalizē ūdens līdzsvaru organismā, ievērojami samazina holesterīna līmeni asinīs, sekmē liekā šķidruma un urīnsāļu izvadīšanu, tāpēc īpaši ieteicami gados veciem cilvēkiem, kā arī diabētiķiem, nieru slimniekiem un cilvēkiem, kuri cieš no tūskas vai podagrai līdzīgām kaitēm.

Lai arī kaloriju skaits baklažānos ir niecīgs, tie satur daudz olbaltumvielu un pastiprināti uzsūc taukus, kuros tiek gatavoti, tāpēc uzskatāmi par ļoti barojošiem.

Nav ieteicams lietot uzturā negatavus un arī pārgatavojušos baklažānus, jo tie satur solanīnu, kas ir veselībai kaitīga viela.

  • Atšķirībā no tomātiem un pipariem , baklažānus neēd svaigā veidā, bet tikai ceptus vai sautētus. Uzturā izmanto izaugušus, bet ne pāraugušus dārzeņus tikai karsētā veidā, jo svaigi baklažāni ir sūri, negaršīgi.
  • Pirms ēdiena pagatavošanas noņem miziņu un sagriež gabalos, aplej ar vēsu sāls ūdeni un nostādina 2-3 stundas (kamēr ūdens nekļūst melns). Šādā veidā tiek mazināta kaitīgo vielu koncentrācija auglī, kuras var veicināt asinsvadu aizsprostojumu veidošanos. Pārgatavojušos un sacietējušus baklažānus uzturā nav vēlams lietot.
  • Baklažāni labi garšo kopā ar dažādiem dārzeņiem, putraimiem un makaroniem sautētos un ceptos ēdienos.
  • Baklažānus var cept arī bez taukvielām uz režģiem cepeškrāsnī.
  • Baklažānus mēdz saukt arī par olaugiem to augstā olbaltumvielu satura un garšas dēļ.
  • Baklažānus sautē krējumā ar tomātiem un ķiplokiem. Sacep ar sieru, olām, tomātiem, sīpoliem, rīsiem. Baklažānus sāla un marinē.
  • Diētisks produkts, jo 100 gr produkta satur tikai 18 Kcal, pavisam nedaudz ogļhidrātus, taukus, olbaltumvielas, cukurus (piemērots produkts diabēta slimniekiem un tiem, kas vēlas samazināt ķermeņa svaru);
  • satur ievērojamu daudzumu ūdens, A, B un C vitamīna, kālija, fosfora, kalcija, magnija, dzelzs, alumīnija, tanīnu.
  • veicina žults un holesterīna līmeņa samazināšanos (lielisks šķiedrvielu avots);
  • labvēlīgi iedarbojas uz aknām, aizkuņģa dziedzeri un kuņģa zarnu traktu;
  • veicina ūdens izdalīšanos (diurēzi) no organisma, tāpēc ir piemērots produkts tiem, kas cieš no podagras, celulīta, aterosklerozes;
  • piemīt antibakteriāla, organismu attīroša un no dažādām indēm un toksīniem atbrīvojoša iedarbība;
  • baklažāns labvēlīgi iedarbojas uz ādu, tāpēc, izmantojot tā mīkstumu, iespējams pagatavot dažādus sejas krēmus un maskas;
  • pārgatavojušies baklažāni satur indīgu vielu – solanīnu, tāpēc tādus dārzeņus nav vēlams izmantot uzturā.

 Baklažāniem piemīt ne tikai lieliskas garšas īpašības, bet arī dziednieciskas īpašības. Tos izmanto kā asinsradīšanas stimulatoru anēmijas gadījumā, holesterīna līmeņa samazinātāju asinīs aterosklerozes gadījumā. Ieteicams lietot cukura diabēta un nieru saslimšanu gadījumos, vecākiem cilvēkiem. Sirds – asinsvadu sistēmas saslimšanu gadījumos, lielais kālija daudzums pastiprina sirds darbību un veicina šķidruma izvadīšanu no organisma.

  Diētiskiem mērķiem baklažānu var ierindot vislabāko produktu sarakstā. Regulāra baklažānu lietošana uzturā veicina skābju – sārmu balansa normalizēšanos organismā, ūdens – sāļu apmaiņas procesus, šlaku izvadīšanu no organisma, holesterīna un cukura līmeņa pazemināšanos asinīs, sirds darbības nostiprināšanos, normālu zarnu trakta darbību. Zemā kaloritāte ļauj tos izmantot aptaukošanās gadījumā.

 Audzēšana

 Baklažānu šķirnes variē pēc augļa formas un krāsas, izplatītākas ir šķirnes ar gareni cilindriskiem vai cilindriski bumbierveida augļiem tumši violetā krāsā, tieši tos parasti redz veikalos. Šķirnes ar īpatnēju augļu krāsu – baltu, rozā vai svītrainu – biežāk audzē amatieri. Dažām šķirnēm augļi ir gareni un atgādina zobenu vai pat čūsku. Augļu krāsa mēdz būt arī rozā un pat oranža.

Eiropā visvairāk baklažānu tiek izaudzēts Itālijā (apmēram 12 000 ha), turklāt apmēram 30% no tās kopējā apjoma tieši Sicīlijā.

 Latvijā baklažānus ir iespējams izaudzēt tikai siltumnīcā. Vislabāk šīm mērķim der bagātinātas kūdras substrāts tomātiem vai vienkārši dārzeņiem. Var audzēt vienā siltumnīcā ar tomātiem un paprikām, kā arī ar gurķiem. Gurķu temperatūras prasības baklažāniem ir vairāk līdzīgas nekā tomātu.

 Baklažāni ir īsti siltummīļi – optimālā temperatūra to augšanai ir +25-30C. Optimālā substrāta temperatūra sēklu dīgšanai ir +25-28C, tad dīgsti parādās 5-7 dienas pēc sējas. Temperatūrā +15C un zemākā sēklas nedīgst nemaz. Minimālā augsnes temperatūra, pie kuras baklažānu dēstus drīkst izstādīt gruntī, ir +16-18C. 

Baklažānu ziedi bieži vien birst. Šai parādībai ir vairāki iemesli, piemēram, gaismas trūkums, zema temperatūra, neregulāra laistīšana, barības vielu trūkums, auksta augsne. Tāpat baklažāni ir gaismas prasīgi un ilgstoši apmākušā laikā aug slikti un veido sīkus augļus. Optimālais gaismas dienas garums ir 10-12 stundas, bet baklažāni labi pacieš arī garāku dienu.

Latvijas apstākļos baklažānus ir iespējams izaudzēt tikai no dēsta. Dēstu audzēšanas periods ilgst 56-70 dienas. Lai veicinātu sēklu dīgšanu, tās pirms sējas ir vērts 5-7 stundas paturēt saulē (vai zem lampas). Dēstu audzēšanas periods ilgst 8-10 nedēļas, bet augstas gaismas prasības dēļ baklažānus nav vērts iesēt ātrāk par marta pirmo nedēļu. Sēklas sēj kastītēs vai lēzenos traukos, un substrāta kārtai jābūt 5-6 cm. Sēklas var viegli apbērt ar perlītu vai vermikulītu (5-7 mm) un aplaistīt ar siltu ūdeni caur sietiņu vai apsmidzināt no pulverizatora. Kastīti ietin polietilēna plēvē un novieto uz apkures radiatoriem. Līdz uzdīgšanai seko substrāta mitrumam. Parādoties dīgstiem, kastīti novieto gaišā, bet siltā vietā, plēvi noņem un dīgstus apsmidzina ar ūdeni no pulverizatora, lai palielinātu gaisa mitrumu. Gaisa temperatūrai līdz piķēšanai jābūt +20-23C. Piķē pēc dīgļlapu pilnīgas atvēršanās 10-12 cm diametrā lielos podiņos, kas pildīti ar bagātinātas kūdras substrātu. Labāk izvēlēties universālo substrātu dārzeņu dēstiem. Podiņus novieto uz palodzes un tālāk dēstus audzē tāpat kā tomātus, uzturot gaisa temperatūru vismaz +18-20C. Parādoties īstajām lapām, katrā laistīšanas reizē laista ar vāju kompleksā mēslojuma šķīdumu.

Neapkurināmā siltumnīcā baklažānus droši var izstādīt maija vidū vai beigās. Ir svarīgi, lai augsnes temperatūra līdz šīm brīdim sasniegtu vismaz +16C, citādi tiks traucēta barības elementu uzņemšana, tāpat var sākties sakņu slimības. Baklažānus izstāda pēc sistēmas - 2,5 augi/m2, piemēram, 80 x 50 cm. Stāda tikpat dziļi kā tie auguši podiņā. Ja dīgļlapas līdz izstādīšanas brīdim vēl nav nokritušas, tās nedrīkst ievainot un tām jāpaliek virs augsnes (savainojumu vietās augā nonāk infekcijas).

Baklažānus uzsien pie 2-3 auklām, jo līdzīgi paprikām, tiem piemīt dihotomiskā zarošanās – virs 7.-8. lapas dzinuma augšana apstājas, bet veidojas divi vai trīs sāndzinumi, kas vēlāk atkal sadalās. Turpmākās sazarošanas vietās atstāj tikai vienu dzinumu, bet otru saīsina virs ziedpumpura. Katru dzinumu regulāri pietin pie auklas (vai piestiprina ar plastmasas gredzeniem). Kopšanas darbus drošāk ir veikt cimdos, lai aizsargātu rokas no dzelkšņiem.

Sevišķi karstā laikā ir nepieciešama siltumnīcas jumta balsināšana ar krītu, jo pārmērīgs karstums izraisa ziedu nobiršanu. Mitruma apgādei ir jābūt vienmērīgai - laista pa saknēm, lai nenobirtu ziedi un nesapūtu augļi.

Baklažānu ziediem ir nepieciešama apputeksnēšanās veicināšana, jo mūsu klimatiskajos apstākļos kukaiņi tos apputeksnē nepietiekami. Kad augi sasniedz 100 cm augstumu, var sākt to atlapošanu. Vienā reizē izņem ne vairāk par 2 lapām, šo paņēmienu veic ik pēc 7-10 dienām. Augu atlapo līdz pirmā sazarojuma vietai.

 Baklažānu augļi aug un briest ilgi, tāpat tie spēj ilgi palikt uz auga. Jāņem vērā, ka regulāri novācot ražu, tiek sekmēta nākamo augļu augšana un nobriešana. Baklažānus novāc, kad augļa miza ir ieguvusi šķirnei raksturīgu krāsu, bet paši augļi ir gludi un stingri.

Baklažānu augļus var uzglabāt līdz 2 nedēļām temperatūrā +15C un relatīvā gaisa mitrumā 90-95%, atsevišķi no āboliem, ogām, ziediem, tomēr labāk ir visus ražas pārpalikumus pārstrādāt dažādos konservos, piemēram, dārzeņu kaviārā.

Latvijā piemērotāki ir tie, kam ir violeti, violeti melni vai balti augļi.

__________________
Info avots:mysicily.wordpress.com

Vēsture: par baklažānu izcelsmes reģionu tiek uzskatīta Indijas un Burmas teritorija, kur tas ir audzis jau pirms vairāk kā 4000 gadiem. Vēlāk tas izplatījās uz Austrumiem, kur īpaši populārs kļuva Ķīnā (pirmās rakstiskās liecības par baklažānu esamību, taču tajā laikā baklažāns būtiski atšķīrās no mūsdienās sastopamā baklažāna, jo bija maziņš un baltā krāsā), Japānā, u.c.

Par baklažānu nogādāšanu uz Rietumiem ir jāpateicas arābiem, kas „zīda ceļa” ietvaros tos nogādāja sākotnēji Persijā, bet pēc tam līdz Marokai. Eiropā šis neparastais olas izmēra, baltā, violetā, dzeltenā vai pat brūnganā krāsā pieejamais un pēc garšas rūgtais dārzenis vispirms parādījās Dienvideiropas valstīs. Pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem, tas šeit ieaugās, taču tika izmantots tikai dekoratīvos vai ārstnieciskos nolūkos, piem., pret zobu sāpēm, podagru, u.c. 15. – 17. gadsimtā tālāk no Spānijas baklažāni nonāca ASV un 17. gadsimtā Brazīlijā.

Līdz brīdim, kad baklažānus novērtēja un sāka izmantot uzturā, pagāja vēl pāris gadsimti. Ilgu laiku to darīt atturēja dažādi mīti un leģendas, kas saistījās ar baklažānu izmantošanu. Piemēram, 16. gadsimtā to rūgtenās garšas dēļ baklažāni tika dēvēti par„neprāta āboliem” (to sastāvā esošā toksiskā viela, kas arī izraisa šo rūgteno garšu, izraisīja saindēšanos, vētrainu uzvedību un halucinācijas), lai gan vēlāk spāņi tos sāka dēvēt arī par „mīlas āboliem”, jo uzskatīja, ka tie labvēlīgi iedarbojas uz seksuālo potenci. Maldījās gan vieni, gan otri, taču šie aizspriedumi izrādījās tik spēcīgi, ka līdz pat 17. gadsimta sākumam baklažāni bija salīdzinoši maz izmantoti Eiropas gastronomijā. Pēc tam tie sāka iemantot popularitāti un atzinību.

Baklažāna augs pieder nakteņu augu dzimtai (Solanum Melongena), tieši tāpat kā tabaka, kartupeļi, tomāti, paprika un fizāļi. Āzijā tie ir daudzgadīgi augi, savukārt, Eiropā – viengadīgi augi, kuru stumbrs var būt apmēram 30 – 80 cm garš un saknes var sasniegt pat 30 – 40 cm dziļumu. Lapu virsma ir klāta ar matiņiem, savukārt, stublājs un augļkātiņš – ar dzelkšņiem. Ziedi ir lieli, baltā vai violetā krāsā, savukārt, augļi – ziloņkaula baltā, rozā, violetā un gandrīz melnā krāsā.
 Tas ir vasaras sezonas dārzenis (Jūnijs – Oktobris), lai gan mūsdienās, ziemas periodā to audzējot siltumnīcās, tas ir pieejams visu cauru gadu.

Baklažānu veidi
Pastāv daudzi un dažādi baklažānu veidi, atkarībā no to izmēra (mazi – vidēji – lieli), formas (apaļi – ovāli – gareni) un krāsas, kas var būt no baltas līdz pat tumši violetai, brūnai un pat melnai.

Daži no biežāk sastopamajiem baklažānu veidiem:

Tonda comune di Firenze
 
Violetta nana precoce
apaļas formas baklažāni:

Florences apaļais vai blāvi violetais baklažāns (Tonda comune di Firenze; Melanzana violetta pallida) – gaiši violetas krāsas, apaļas formas baklažāns, kura mīkstums ir blīvs un maigs, satur maz sēklu un ļoti zemu skābes līmeni; vidēji agrīna šķirne;

Violetais, agrīnais pundurbaklažāns (Violetta nana precoce) – spīdīgs, gaiši violetas krāsas pavisam neliela izmēra baklažāns, kurš ir rievots un abos galos saplacināts; ļoti agrīna šķirne;

Ņujorkas baltais baklažāns (Tonda/ Gigante bianca di New York) – baltas krāsas, apaļas formas baklažāns;

Moradas lielais baklažāns (Larga Morada) – sarkanīgi violetas krāsas, apaļīgas formas baklažāns, kuram piemīt īpaši maiga garša. Īpaši piemērots bērniem;

ovālas formas baklažāni:

Black Beauty – spīdīgs, tumši violetas krāsas, ovālas formas baklažāns; vidēji vēlīna šķirne;

balti ovālais baklažāns (bianca ovale) – ziloņkaula krāsas, ovālas formas baklažāns, kas satur pavisam maz sēklu; vidēji agrīna šķirne; reti sastopams baklažāns;

garenas formas baklažāni:

Neapoles violetais baklažāns (Violetta di Napoli) – violetas krāsas, gareniskas formas baklažāns, kuram piemīt izteikta un pikanta garša; ļoti agrīna un ražīga šķirne;

Palermo violetais garenais baklažāns (Violetta lunga palermitana) – tumši violetas krāsas, gareniskas formas, liela izmēra baklažāns; ļoti produktīva šķirne.

Uzturvērtība  Daudzums uz 100 g
Kalorijas (kcal) 24
Lipīdi 0,2 g
Holesterīns 0 mg
Nātrijs 2 mg
Kālijs 229 mg
Ogļhidrāti 6 g
Diētiskās šķiedrvielas 3 g
Cukurs 3,5 g
Olbaltumvielas 1 g
A vitamīns 23 IU C vitamīns 2,2 mg
Kalcijs 9 mg Dzelzs 0,2 mg
D vitamīns 0 IU B6 vitamīns 0,1 mg
B12 vitamīns 0 µg Magnijs 14 mg

 

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties