latvijaspirts.lv |
Baklažāns - Solanum melongena L. Ir nakteņu dzimtas daudzgadīgs augs, kas bioloģiski ir radniecīgs kartupelim un tomātam. Baklažāniem ir nepieciešams silts klimats, tādēļ tos galvenokārt audzē Austrumāzijā un Dienvidāzijā. Tieši Ķīna un Indija ir valstis, kurās visvairāk gada laikā izaudzē baklažānus. Trešajā vietā ir Āfrikas valsts Ēģipte. Austrumāzijā un Dienvidāzijā baklažāni ir audzēti jau tālā senatnē, jo cilvēki uzturā izmantoja tā mīkstos augļus. Šim nolūkam tos audzē tikai vienu gadu.
Viengadīga dārzeņu kultūra. Par auga dzimteni uzskata Indiju, kur tas bijis zināms jau 1 tūkstošgadē pirms mūsu ēras. VIII gs. mūsu ērā tika atvests uz Eiropu (Itāliju, Spāniju, Franciju) un līdz 18 gs. to audzēja kā ārstniecības augu. Savā dzimtenē tie ir daudzgadīgi augi, bet pie mums aug viengadīgā kultūrā. Saknes tiem ir spēcīgākas kā pipariem - sniedzas 30-40 cm dziļi. Stumbrs ir stingrs, pakāpeniski pārkoksnējas, 30-150 cm garš. Latvijā ir pazīstami apmēram simts gadus, tomēr nav tik populāri kā savā dzimtenē Indijā vai Eiropas dienvidos Itālijā un Spānijā. Acīmredzot, tas ir izskaidrojams ar to, ka atklātā laukā baklažāni pie mums neaug, un, pat siltumnīcā audzējot, raža ir samērā zema. Augļu forma un krāsa ir atkarīga no šķirnes un variē no nelielām dzeltenīgi baltām olām (viens no baklažānu nosaukumiem angļu valodā eggplant nozīmē olu augs) līdz lieliem (vairāk par kilogramu smagiem) tumši violetiem, bumbierveida augļiem. Baklažānu zaļgani iedzeltenais mīkstums ir bagāts ar dažādiem minerālsāļiem, vitamīniem un bioloģiski aktīvām vielām, kas veicina sāļu nogulšņu šķīdināšanu organismā un dažādu kaitīgu vielu izvadīšanu no organisma. Vitamīnu saturs baklažānos nav augsts, sastopami B grupas, PP un C vitamīni. Neizauguši vai pārauguši baklažāni satur solanīnu, veselībai kaitīgu vielu, uzturā nevajadzētu izmantot neizaugušus vai pāraugušus baklažānus. Baklažāni satur dzelzi, kāliju, nātriju, fosforu, varu u. c. sāļus. Satur arī salīdzinoši daudz kobaltu, manganu, B1 vitamīnu, cukuru 3,2-4,6%, olbaltumu 0,6-1,4%, taukus 0,1-0,4%, šķiedrvielas 1,4%, nikotīnskābi. Baklažānos vitamīnu saturs nav augsts sastopami vien B grupas, PP un C vitamīni. Taču šie dārzeņi ir bagāti ar minerālsāļiem un bioloģiski aktīvām vielām, kas šķīdina sāļu nogulsnes un izvada no organisma dažādas kaitīgās vielas. Baklažāni labvēlīgi ietekmē sirdsdarbību, palīdz pret mazasinību, normalizē ūdens līdzsvaru organismā, ievērojami samazina holesterīna līmeni asinīs, sekmē liekā šķidruma un urīnsāļu izvadīšanu, tāpēc īpaši ieteicami gados veciem cilvēkiem, kā arī diabētiķiem, nieru slimniekiem un cilvēkiem, kuri cieš no tūskas vai podagrai līdzīgām kaitēm. Lai arī kaloriju skaits baklažānos ir niecīgs, tie satur daudz olbaltumvielu un pastiprināti uzsūc taukus, kuros tiek gatavoti, tāpēc uzskatāmi par ļoti barojošiem. Nav ieteicams lietot uzturā negatavus un arī pārgatavojušos baklažānus, jo tie satur solanīnu, kas ir veselībai kaitīga viela.
Baklažāniem piemīt ne tikai lieliskas garšas īpašības, bet arī dziednieciskas īpašības. Tos izmanto kā asinsradīšanas stimulatoru anēmijas gadījumā, holesterīna līmeņa samazinātāju asinīs aterosklerozes gadījumā. Ieteicams lietot cukura diabēta un nieru saslimšanu gadījumos, vecākiem cilvēkiem. Sirds asinsvadu sistēmas saslimšanu gadījumos, lielais kālija daudzums pastiprina sirds darbību un veicina šķidruma izvadīšanu no organisma. Diētiskiem mērķiem baklažānu var ierindot vislabāko produktu sarakstā. Regulāra baklažānu lietošana uzturā veicina skābju sārmu balansa normalizēšanos organismā, ūdens sāļu apmaiņas procesus, šlaku izvadīšanu no organisma, holesterīna un cukura līmeņa pazemināšanos asinīs, sirds darbības nostiprināšanos, normālu zarnu trakta darbību. Zemā kaloritāte ļauj tos izmantot aptaukošanās gadījumā. Audzēšana Baklažānu šķirnes variē pēc augļa formas un krāsas, izplatītākas ir šķirnes ar gareni cilindriskiem vai cilindriski bumbierveida augļiem tumši violetā krāsā, tieši tos parasti redz veikalos. Šķirnes ar īpatnēju augļu krāsu baltu, rozā vai svītrainu biežāk audzē amatieri. Dažām šķirnēm augļi ir gareni un atgādina zobenu vai pat čūsku. Augļu krāsa mēdz būt arī rozā un pat oranža. Eiropā visvairāk baklažānu tiek izaudzēts Itālijā (apmēram 12 000 ha), turklāt apmēram 30% no tās kopējā apjoma tieši Sicīlijā. Latvijā baklažānus ir iespējams izaudzēt tikai siltumnīcā. Vislabāk šīm mērķim der bagātinātas kūdras substrāts tomātiem vai vienkārši dārzeņiem. Var audzēt vienā siltumnīcā ar tomātiem un paprikām, kā arī ar gurķiem. Gurķu temperatūras prasības baklažāniem ir vairāk līdzīgas nekā tomātu. Baklažāni ir īsti siltummīļi optimālā temperatūra to augšanai ir +25-30C. Optimālā substrāta temperatūra sēklu dīgšanai ir +25-28C, tad dīgsti parādās 5-7 dienas pēc sējas. Temperatūrā +15C un zemākā sēklas nedīgst nemaz. Minimālā augsnes temperatūra, pie kuras baklažānu dēstus drīkst izstādīt gruntī, ir +16-18C. Baklažānu ziedi bieži vien birst. Šai parādībai ir vairāki iemesli, piemēram, gaismas trūkums, zema temperatūra, neregulāra laistīšana, barības vielu trūkums, auksta augsne. Tāpat baklažāni ir gaismas prasīgi un ilgstoši apmākušā laikā aug slikti un veido sīkus augļus. Optimālais gaismas dienas garums ir 10-12 stundas, bet baklažāni labi pacieš arī garāku dienu. Latvijas apstākļos baklažānus ir iespējams izaudzēt tikai no dēsta. Dēstu audzēšanas periods ilgst 56-70 dienas. Lai veicinātu sēklu dīgšanu, tās pirms sējas ir vērts 5-7 stundas paturēt saulē (vai zem lampas). Dēstu audzēšanas periods ilgst 8-10 nedēļas, bet augstas gaismas prasības dēļ baklažānus nav vērts iesēt ātrāk par marta pirmo nedēļu. Sēklas sēj kastītēs vai lēzenos traukos, un substrāta kārtai jābūt 5-6 cm. Sēklas var viegli apbērt ar perlītu vai vermikulītu (5-7 mm) un aplaistīt ar siltu ūdeni caur sietiņu vai apsmidzināt no pulverizatora. Kastīti ietin polietilēna plēvē un novieto uz apkures radiatoriem. Līdz uzdīgšanai seko substrāta mitrumam. Parādoties dīgstiem, kastīti novieto gaišā, bet siltā vietā, plēvi noņem un dīgstus apsmidzina ar ūdeni no pulverizatora, lai palielinātu gaisa mitrumu. Gaisa temperatūrai līdz piķēšanai jābūt +20-23C. Piķē pēc dīgļlapu pilnīgas atvēršanās 10-12 cm diametrā lielos podiņos, kas pildīti ar bagātinātas kūdras substrātu. Labāk izvēlēties universālo substrātu dārzeņu dēstiem. Podiņus novieto uz palodzes un tālāk dēstus audzē tāpat kā tomātus, uzturot gaisa temperatūru vismaz +18-20C. Parādoties īstajām lapām, katrā laistīšanas reizē laista ar vāju kompleksā mēslojuma šķīdumu. Neapkurināmā siltumnīcā baklažānus droši var izstādīt maija vidū vai beigās. Ir svarīgi, lai augsnes temperatūra līdz šīm brīdim sasniegtu vismaz +16C, citādi tiks traucēta barības elementu uzņemšana, tāpat var sākties sakņu slimības. Baklažānus izstāda pēc sistēmas - 2,5 augi/m2, piemēram, 80 x 50 cm. Stāda tikpat dziļi kā tie auguši podiņā. Ja dīgļlapas līdz izstādīšanas brīdim vēl nav nokritušas, tās nedrīkst ievainot un tām jāpaliek virs augsnes (savainojumu vietās augā nonāk infekcijas). Baklažānus uzsien pie 2-3 auklām, jo līdzīgi paprikām, tiem piemīt dihotomiskā zarošanās virs 7.-8. lapas dzinuma augšana apstājas, bet veidojas divi vai trīs sāndzinumi, kas vēlāk atkal sadalās. Turpmākās sazarošanas vietās atstāj tikai vienu dzinumu, bet otru saīsina virs ziedpumpura. Katru dzinumu regulāri pietin pie auklas (vai piestiprina ar plastmasas gredzeniem). Kopšanas darbus drošāk ir veikt cimdos, lai aizsargātu rokas no dzelkšņiem. Sevišķi karstā laikā ir nepieciešama siltumnīcas jumta balsināšana ar krītu, jo pārmērīgs karstums izraisa ziedu nobiršanu. Mitruma apgādei ir jābūt vienmērīgai - laista pa saknēm, lai nenobirtu ziedi un nesapūtu augļi. Baklažānu ziediem ir nepieciešama apputeksnēšanās veicināšana, jo mūsu klimatiskajos apstākļos kukaiņi tos apputeksnē nepietiekami. Kad augi sasniedz 100 cm augstumu, var sākt to atlapošanu. Vienā reizē izņem ne vairāk par 2 lapām, šo paņēmienu veic ik pēc 7-10 dienām. Augu atlapo līdz pirmā sazarojuma vietai. Baklažānu augļi aug un briest ilgi, tāpat tie spēj ilgi palikt uz auga. Jāņem vērā, ka regulāri novācot ražu, tiek sekmēta nākamo augļu augšana un nobriešana. Baklažānus novāc, kad augļa miza ir ieguvusi šķirnei raksturīgu krāsu, bet paši augļi ir gludi un stingri. Baklažānu augļus var uzglabāt līdz 2 nedēļām temperatūrā +15C un relatīvā gaisa mitrumā 90-95%, atsevišķi no āboliem, ogām, ziediem, tomēr labāk ir visus ražas pārpalikumus pārstrādāt dažādos konservos, piemēram, dārzeņu kaviārā. Latvijā piemērotāki ir tie, kam ir violeti, violeti melni vai balti augļi. __________________ Vēsture: par baklažānu izcelsmes reģionu tiek uzskatīta Indijas un Burmas teritorija, kur tas ir audzis jau pirms vairāk kā 4000 gadiem. Vēlāk tas izplatījās uz Austrumiem, kur īpaši populārs kļuva Ķīnā (pirmās rakstiskās liecības par baklažānu esamību, taču tajā laikā baklažāns būtiski atšķīrās no mūsdienās sastopamā baklažāna, jo bija maziņš un baltā krāsā), Japānā, u.c. Par baklažānu nogādāšanu uz Rietumiem ir jāpateicas arābiem, kas zīda ceļa ietvaros tos nogādāja sākotnēji Persijā, bet pēc tam līdz Marokai. Eiropā šis neparastais olas izmēra, baltā, violetā, dzeltenā vai pat brūnganā krāsā pieejamais un pēc garšas rūgtais dārzenis vispirms parādījās Dienvideiropas valstīs. Pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem, tas šeit ieaugās, taču tika izmantots tikai dekoratīvos vai ārstnieciskos nolūkos, piem., pret zobu sāpēm, podagru, u.c. 15. 17. gadsimtā tālāk no Spānijas baklažāni nonāca ASV un 17. gadsimtā Brazīlijā. Līdz brīdim, kad baklažānus novērtēja un sāka izmantot uzturā, pagāja vēl pāris gadsimti. Ilgu laiku to darīt atturēja dažādi mīti un leģendas, kas saistījās ar baklažānu izmantošanu. Piemēram, 16. gadsimtā to rūgtenās garšas dēļ baklažāni tika dēvēti parneprāta āboliem (to sastāvā esošā toksiskā viela, kas arī izraisa šo rūgteno garšu, izraisīja saindēšanos, vētrainu uzvedību un halucinācijas), lai gan vēlāk spāņi tos sāka dēvēt arī par mīlas āboliem, jo uzskatīja, ka tie labvēlīgi iedarbojas uz seksuālo potenci. Maldījās gan vieni, gan otri, taču šie aizspriedumi izrādījās tik spēcīgi, ka līdz pat 17. gadsimta sākumam baklažāni bija salīdzinoši maz izmantoti Eiropas gastronomijā. Pēc tam tie sāka iemantot popularitāti un atzinību. Baklažāna augs pieder nakteņu augu dzimtai (Solanum Melongena), tieši tāpat kā tabaka, kartupeļi, tomāti, paprika un fizāļi. Āzijā tie ir daudzgadīgi augi, savukārt, Eiropā viengadīgi augi, kuru stumbrs var būt apmēram 30 80 cm garš un saknes var sasniegt pat 30 40 cm dziļumu. Lapu virsma ir klāta ar matiņiem, savukārt, stublājs un augļkātiņš ar dzelkšņiem. Ziedi ir lieli, baltā vai violetā krāsā, savukārt, augļi ziloņkaula baltā, rozā, violetā un gandrīz melnā krāsā. Baklažānu veidi Daži no biežāk sastopamajiem baklažānu veidiem:
Florences apaļais vai blāvi violetais baklažāns (Tonda comune di Firenze; Melanzana violetta pallida) gaiši violetas krāsas, apaļas formas baklažāns, kura mīkstums ir blīvs un maigs, satur maz sēklu un ļoti zemu skābes līmeni; vidēji agrīna šķirne; Violetais, agrīnais pundurbaklažāns (Violetta nana precoce) spīdīgs, gaiši violetas krāsas pavisam neliela izmēra baklažāns, kurš ir rievots un abos galos saplacināts; ļoti agrīna šķirne; Ņujorkas baltais baklažāns (Tonda/ Gigante bianca di New York) baltas krāsas, apaļas formas baklažāns; Moradas lielais baklažāns (Larga Morada) sarkanīgi violetas krāsas, apaļīgas formas baklažāns, kuram piemīt īpaši maiga garša. Īpaši piemērots bērniem; ovālas formas baklažāni: Black Beauty spīdīgs, tumši violetas krāsas, ovālas formas baklažāns; vidēji vēlīna šķirne; balti ovālais baklažāns (bianca ovale) ziloņkaula krāsas, ovālas formas baklažāns, kas satur pavisam maz sēklu; vidēji agrīna šķirne; reti sastopams baklažāns; garenas formas baklažāni: Neapoles violetais baklažāns (Violetta di Napoli) violetas krāsas, gareniskas formas baklažāns, kuram piemīt izteikta un pikanta garša; ļoti agrīna un ražīga šķirne; Palermo violetais garenais baklažāns (Violetta lunga palermitana) tumši violetas krāsas, gareniskas formas, liela izmēra baklažāns; ļoti produktīva šķirne.
|
|
Pārpublicējot un citējot materiālus, atsauce uz portālu obligāta. |
||