latvijaspirts.lv
      
2024. gada 28. marts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Eksotiskie augi A-B-C-D
> Eksotiskie augi E-F-G-H-I
> Eksotiskie augi J-K-L
> Eksotiskie augi M-N-O
> Eksotiskie augi P-R-S
> Eksotiskie augi T-U-V-Z
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Artišoks


Lapu artišoks (Cynara cardunculus L.
Dzeloņainais artišoks (Cynara scolymus L.)
Cynara - Cynarae folium - Cynarae radi

Lapu artišoks (Cynara cardunculus) jeb dzeloņainais artišoks (Cynara scolymus) ir daudzgadīgs kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Artišoku dabiskais izplatības areāls ir Dienvideiropa un Tuvie Austrumi. Latvijā maz tiek audzēts un izmantots. Zied parasti otrajā gadā. Ziedkopa ir zilā krāsā. Artišoks tiek lietots kāgaršaugs un ārstniecības augs. Tas ir noderīgs cilvēkiem, kas slimo ar aterosklerozi.

Daudzgadīgs siltuma mīlošs augs līdz 2 m augstumā. Zied lieliem violetiem ziediem. Tā dzimtene ir Vidusjūras reģions, kur to izmanto kā delikatesi pārtikā. Artišoku zināja un izmantoja jau Antīkās pasaules laikā. Pārtikā izmanto ziedkausus kā dārzeņus. Šīs pašas auga daļas izmanto arī dziednieciskos nolūkos.

Artišoki ir daudzgadīgi zālaugi un jau no seniem laikiem ir mazizplatīti un eksotiski dārzeņi, kaut ari Vidusjūras zemēs ir apmēram divpadsmit to sugu. Divas artišoku varietātes, ko galvenokārt kultivē, būtiski atšķiras pēc ārējā izskata un pēc garšas. Tie ir Spānijas artišoks (jeb kardons) un tā sauktais īstais artišoks (jeb asais artišoks). Savvaļā kardons sastopams Eiropas dienvidos, Ziemeļamerikā, Kanāriju salās un Madeiras salā. 1564. gadā Eiropā no Spānijas ieveda kardona sēklas. Tiek apgalvots, ka spāņi kardonu ēduši zaļu kā piedevu pie gaļas. Uzturā lietoja nomizotus lapu kātus un lapu galvenās dzīslas, kaut gan vārīta gaļīgā, pikantā kardona sakne ir ēdama. Spāniešu ievestais kardons tropiskajā Amerikā kļuva par savvaļas augu un bez kādiem selekcionāru centieniem pārgāja no tropiem uz Dienvidamerikas stepēm, kur tik stipri savairojās, ka tagad kā nezāle aizņem lielas platības. Mūsu zemē kardonu neaudzē un nelieto uzturā, bet Krasnodaras novadā ciena un audzē kā delikatesi īsto artišoku. Tam priekšroku salīdzinājumā ar kardonu. dod daudzās Eiropas zemēs.

  •  Ziedus ievāc ziedēšanas laikā, ziedkausus uzreiz pēc noziedēšanas. Saknes ievāc rudenī.
  •  Tēju veidā praktiski nepielieto. Preparāti tiek izmantoti lai uzlabotu aknu darbību, vienlaicīgi stimulējot žults izdalīšanos. Labi palīdz pie sliktas dūšas, smaguma sajūtas pakrūtē, sāpēm ko izsauc slikta aknu darbība. Mazinās kolikas pie žultsakmeņu slimības. Mazina tauku un holesterīna līmeni asinīs. Artišoks tiek uzskatīts par diētisku produktu. Ieteicams lietot uzturā vecākiem cilvēkiem un aterosklerozes slimniekiem.
  • 100 gramos artišoka ir 61 kilokalorija, 3 grami olbaltuma, 15 grami ogļhidrātu, 50 miligrami kalcija, miligrams dzelzs un E vitamīns.
  • Artišoku  kā dārzeni lieto jau no senām dienām. Tā lapām piemīt urīndzenoša darbība. Lapas un saknes lieto aterosklerozes profilaksē un diabēta ārstēšanai. Senāk artišoku lietoja arī dzeltenās slimības, anēmijas un dispepsijas ārstēšanā.
  • Artišoka ziedos atrasta viela cimarīns, kuras iedarbība līdzinās silimarīnam. Pētījumi rāda, ka ziedu ekstraktam piemīt aknu audus reģenerējošas īpašības, tas palīdz dispepsijas gadījumos, samazina holinesterāzes līmeni- samazinās lipidu un tauku izdalīšanās no aknām.
  • Artišoks praktiski nesatur svinu un dzīvsudrabu, pat ja aug piesārņotā augsnē.

Sančoka
Bieži tiek saukts par Jeruzalemes artišoku, taču tam nav nekāda saistība ar Jeruzalemi vai pat šo pasaules reģionu. Patiesībā sančoka nāk no Ziemeļamerikas, kurā šim dārzenim gan liela popularitāte nav.

____________________

Info avots:mysicily.wordpress.com

Artišokus (latīņu val.: Cynara cardunculus, itāļu val.: carciofo), lai gan esmu iepazinusi salīdzinoši nesen, esmu iemīļojusi no pirmās reizes. Izrādās, ka šis dadzim līdzīgais dārzenis, kuru no ārpuses apskauj biezas, zvīņveida ziedlapas, ir viens no Sicīlijas svarīgākajiem dārzeņiem, kurš ieņem būtisku vietu arī kopējā no Sicīlijas eksportēto produktu klāstā. Daudzviet pasaulē artišoki tiek uzskatīti par delikatesi, bet tā tas nav bijis vienmēr.

Vēsture: Lai gan konkrēts artišoku izcelsmes reģions nav zināms, tomēr neskaitāmi pētījumi apstiprina to, ka tas varētu būt Ziemeļāfrikas un Ēģiptes reģions (artišoku atveidojumi ir bijuši izcirsti uz ziedojumu altāriem), no kurienes tie tālāk nonāca Sicīlijā un tikai pēc tam apmēram 12. gadsimtā Itālijas pussalā un pārējās Eiropas valstīs. Jāatzīmē, ka tieši Sicīlija tiek uzskatīta par globusveida jeb apaļo artišoku (latīņu val.: cynara scolymus) izcelsmes reģionu.
 Sicīlijā artišoki ir tikuši audzēti jau pirms vairāk kā 2800 gadiem un ir bijuši viens no grieķu un romiešu iecienītākajiem produktiem (artišoki tika uzskatīti par delikatesi un seksuālo tieksmi veicinošu produktu). Pēc tam tos apmēram 9. gadsimtā vēlreiz uz Sicīliju atveda arābi, saracēņi. Itāļu valodā artišoku nosaukums „carciofi” daudz vairāk līdzinās arābu „al-karshuf” vai „ardi-shoki” nevis latīņu nosaukumam „cynara”.
 Laika posmā no 9. līdz 15. gadsimtam, iespējams, galvenokārt klosteru dārzos, artišoki tika pilnveidoti un piedzīvoja lielas pārmaiņas, pārvēršoties par dārzeni, kādu mēs to pazīstam mūsdienās.
 Renesanses periodā (1466.g.), pateicoties Filippo Strozzi, artišoki no Neapoles nonāca slavenās Florences Mediči ģimenes ēdienkartē, kur iemantoja lielu atzinību. Tieši no šejienes tie tālāk izplatījās visā Eiropā un iemantoja delikateses statusu. Par to lielā mērā ir jāpateicas 16. gadsimta vidū notiekošajai Katrīnas Mediči (1519-1589) laulībai ar karali Henriju II (1519-1559), kā rezultātā artišoki nonāca Francijā un tālāk kļuva par vienu no aristokrātu vispieprasītākajiem produktiem Parīzes, Vīnes un Londonas banketos. Līdz pat 18. gadsimta vidum tos uzturā patērēja galvenokārt tikai aristokrāti. Pārējie tos novērtēja un pieņēma vēlāk.
 ASV artišokus iepazina tikai 19. gadsimta sākumā, kas tos atveda spāņu un itāļu imigranti. 20. gadsimta sākumā tika uzsākta to aktīva audzēšana, galvenokārt Luiziānas un Kalifornijas teritorijās.
 Šī mulsinošā dārzeņa panākumi tiek saistīti ar tā maigo, mīksto, viegli saldeno un apslēpto serdes daļu – tā sirdi.

Artišoki ir augs, kas veido stipri zarotu krūmu. Tas var sasniegt 1.5 – 2 m augstumu. Tā lapas ir nokarenas, daivainas, sudrabaini – blāvi zaļā krāsā un apmēram 50 – 85 cm garas. Ziedi ir purpura violetā krāsā un veidojas vietā, kas neizziedējušam artišokam ir ziedkopas ēdamā daļa. Artišoka ziedi var sasniegt 8 – 15 cm diametrā.
 Artišokiem patīk silts klimats, bagātīga augsne, regulāra apūdeņošana un barošana, ļoti nepatīk aukstums. Tie var būt pavairojami, izmantojot sēklas vai arī dalot un griežot saknes.

Artišoku veidi un šķirnes:

Artišoki var tikt iedalīti gan pēc to ražas novākšanas perioda, gan formas un izmēra, gan arī pēc tā, vai to galviņas ir gludas, vai klātas ar dzeloņiem.
Artišoku pamatiedalījuma veidi: pēc to krāsas: zaļie (Romanesco vai Cimaroli) vai violetie (Violetto di Provenza in Liguria, Violetto di Toscana, Brindisino, Catanese, Niscemese, Chioggia); pēc ražas novākšanas perioda: agrīnie (rudens) vai vēlīnie (pavasara)

Mūsdienās artišoki ir pieejami visu gadu, taču galvenie artišoku ražas novākšanas periodi ir rudens / ziema vai pavasaris. Kopumā pastāv vairāk kā 140 artišoku šķirnes, no kurām apmēram 40 tiek audzētas komerciālos nolūkos.

Artišoku audzēšanas jomā Itālija ieņem pirmo vietu pasaulē (tai seko Spānija, Ēģipte, Peru, Argentīna, Ķīna, Maroka, ASV, Francija, u.c.) un tā kā Sicīlija ir tās otrais lielākais reģions (14 270 ha un apmēram 160 000 t), kur tiek saražots visvairāk artišoku, tad var apgalvot, ka Sicīlija ieņem būtisku lomu pasaules mērogā. Turklāt, artišoku audzēšanas apjoms Sicīlijā arvien palielinās. Ja 20. gadsimta 30.-tajos gados Sicīlijā apstrādātās teritorijas apjoms sastādīja 2 049 ha, tad 2005. gadā tie bija jau 13 914 ha. Tātad, apmēram septiņas (7) reizes vairāk. Taču svarīgi atzīmēt, ka konkurence šajā tirgū arvien palielinās, jo tajā iesaistās jaunas valstis, piem., Ķīna, Brazīlija, Čīle.
 Laika posmā no 2006. līdz 2007. gadam Sicīlija saražoja apmēram 1.5 miljardus artišoku “galviņu” (no kuriem apmēram 800 milj. svaigai lietošanai, 750 milj. rūpnieciskai pārstrādei) ar kopējo tirgus vērtību 173 miljonu euro apmērā. Tas apliecina, ka šī dārzeņa tirgus potenciāls ir milzīgs, ņemot vērā to plašo pielietojumu virtuvē un labvēlīgo ietekmi uz veselību.

Artišoku izmantošanas veidi:

  • Uzturā tiek izmantotas artišoka neatvērušās, neizziedējušās ziedkopas, kuras no ārpuses slēdz biezas, zvīņveida ziedlapas. Viena artišoka galviņa sver vidēji 100 – 150 gr.
  • uzturā vārītā, sautētā, ceptā, grillētā, konservētā veidā, u.c.
  • tējas pagatavošanai, kas, turklāt, tiek uzskatīta par diurētisku un aknu darbību veicinošu produktu;
  • liķieru pagatavošanai – piemēram, liķieris Cynar.
  • Sicīlijā artišoki visbiežāk tiek gatavoti vai nu ceptā un grillētā veidā, vai arī konservētā veidā. Ja tie tiek gatavoti ceptā veidā, tad Sicīlijas austrumu pusē visbiežāk izmantotie pildījuma veidi ir:
    smalki sakapātu ķiploku – pētersīļu pildījums, kuru pilda starp artišoka ziedlapiņām. Pēc tam tos pārkaisa ar sāli, apslaka ar olīveļļu un cep, kamēr no ārpuses artišoki ir brūni melnā krāsā;
    rīvmaizes – parmezāna siera – šķiņķa vai desiņu pildījums.
  • Ieteikums:
    lai gatavošanas laikā artišoki nepaliktu brūni, tos uz 10 – 15 minūtēm ir ieteicams ievietot ūdenī, kuram pievienota citrona sula vai nedaudz vīna etiķa;
    gatavošanas laikā ieteicams izmantot nerūsējoša tērauda nevis alumīnija vai metāla traukus;

Artišoku ietekme uz veselību:

  • uzturvērtība (rēķinot uz 100 gr produkta ēdamās daļas): 22 Kcal, 2.7 gr olbaltumvielu, 2.5 gr ogļhidrātu, 0.2 gr tauku, 5.5 gr šķiedrvielu;
  • artišoki ir lielisks dažādu minerālvielu (kālijs, kalcijs, magnijs, fosfors, dzelzs, varš) un vitamīnu (provitamīns A, niacīns, vitamīns C), kā arī šķiedrvielu un enzīmu avots. Interesanti, ka artišoks praktiski nesatur svinu un dzīvsudrabu pat tad, ja aug piesārņotā augsnē;
  • 1960.-tajos gados artišoka sastāvā konstatētais bioflavonoīds cinarīns ir spēcīgs antioksidants, kas saista brīvos radikāļus. Tas labvēlīgi iedarbojas uz aknām un pasargā tās no dažādu kaitīgu faktoru iedarbības;
  • veicina gremošanu, normalizē zarnu trakta darbību;
  • veicina žults izstrādi;
  • samazina holesterīna līmeni asinīs;
  • izvada sāļus no organisma, veicina svara samazināšanu;
  • stimulē imūnsistēmu, aktivizējot šūnu vielmaiņu;
  • no artišoku lapām pagatavoti preparāti tiek dermatoloģijā (attīra ādu), u.c.

 Katru gadu Aprīļa mēnesī daudzās Sicīlijas pilsētās tiek rīkoti par godu artišokiem veltīti svētki (itāļu val.: Sagra del carciofo), piem., Katānijas zonā esošajā pilsētā Ramacca, Palermo zonā esošajā pilsētā Cerda, kā arī Kaltanisetas zonā esošajā pilsētā Niscemi.
 Itāļi ir ne tikai lielākie artišoku audzētāji pasaulē, bet arī vieni no lielākajiem artišoku ēdājiem (viena persona gada laikā patērē vidēji 8 kg artišoku).

_______________________

Pagatavošana.

  • Augu atbrīvo no apkaltušajām lapām (zvīņām). Pārgriež uz pusēm un ieziež ar citronu, lai vārot tas nemelnētu. Vāra 10-15 min sālītā ūdenī. Izņem kad zvīņas sāk viegli atdalīties. Var ūdenim kurā vāra nedaudz pievienot sviestu. Pēc vārīšanas novieto aukstumā. Pasniedz ar mērci. Var pagatavot arī cepjot un sautējot. Svaigā veidā izmanto salātos ar tomātiem, zaļumiem, olām.
  •  Artišokus pasniedz nesadalītus īpašā vai parastajā dziļajā šķīvī. Pēc vēlēšanās pie tiem var pasniegt dažādas mērces vai tikai vienu - tā saukto zāļu mērci, vai mērci francūžu, holandiešu gaumē, vai uz garšzāļu bāzes gatavotu majonēzi.Artišokus pasniedz nesadalītus īpašā vai parastajā dziļajā šķīvī. Pēc vēlēšanās pie tiem var pasniegt dažādas mērces vai tikai vienu - tā saukto zāļu mērci, vai mērci francūžu, holandiešu gaumē, vai uz garšzāļu bāzes gatavotu majonēzi.
  • Artišokus ēd ar rokām, un tas sagādā jo lielāku baudu tāpēc, ka ar to zvīņveida lapām ir ļoti ērti uzņemt mērci.
  • Artišoka sakni pašu par sevi daudzi gardēži uzskata par delikatesi, lai gan bieži vien to izmanto par piedevu.
  • Novārīto artišoku tur kreisajā rokā. Ar labo roku no ārējo lapu vainaga noplēš lapu pēc lapas, pamazām tuvojoties artišoka viducim. Biezos spilgti dzeltenos lapu galiņus iegremdē mērcē (speciālajos artišokiem domātajos šķīvjos šim nolūkam ir īpaši padziļinājumi); ēd tikai šos mīkstumu saturošos galiņus, tos izspiež, izvelkot caur zobiem. Lapas neēdamo daļu noliek uz atlikumiem domāta šķīvja.
  • Tādējādi, noplēšot lapu pēc lapas, nonāk līdz artišoka saknei, virs kuras atrodas tā sauktais siens, t. i., zieda iekšējo šķiedru komplekss. Pēc tam skalojamā traukā nomazgā pirkstus, no lielā piederumu komplekta paņem nazi un dakšiņu, ar vienu naža griezienu (vislabāk - nokniebjot) atdala sienu no saknes un tad sāk baudīt šo delikatesi.
  • Artišoks satur daudz ogļhidrātus, īpašas aromātiskās vielas, līdz 15 % cukuri, 2,5% olbaltumvielas, 2-3,8% askorbīnskābe, 0,2 mg/% karotīns.
  • Artišoku, tomātu un ābolu salāti
    Svaigus tomātus, ābolus (bez mizas un sēklām) un vārītus artišokus sagriež sīkos kubiņos. Dārzeņus samaisa, pieliek sāli, piparus, citronu sulu un augu eļļu. Pasniedz salātu traukā, liekot ar kaudzi, rotā ar salātu lapām.
    200 g artišoku, 100 g ābolu, 100 g tomātu, 50 g augu eļļas, 1 citrona sula, sāls, pipari pēc garšas, 25 g salātu lapu.

  • Artišoku ziedu pamatnes ar sparģeļiem
    Izlasa nelielus artišokus, apstrādā un izvāra sālsūdenī, pēc tam noņem lapas. Ziedu pamatnes liek uz pannas, pārlej plānā kārtiņā ar piena mērci, pārkaisa ar sarīvētu sieru, pārslaka ar sviestu un cep cepeškrāsnī.
    Pirms pasniegšanas artišoku vidū liek vārītus sparģeļus, kas iepriekš sagriezti (apmēram 5 cm) gabaliņos, un pieliek sviestu.
    4 artišoki, 100 g sparģeļu, 150 g mērces, 2 ēdamkarotes sviesta, 100 g sarīvēta siera. Mērcei: 1 ēdamkarote kviešu miltu, 1 ēdamkarote sviesta, l]/2 glāzes piena, sāls pēc garšas.
    Piena mērce: 1 ēdamkaroti kviešu miltu nedaudz apcep tādā pašā sviesta daudzumā un atšķaida ar karstu pienu, to pielejot pakāpeniski. Iegūto mērci apmēram 10 minūtes vāra, nepārtraukti maisot, un pieliek sāli pēc garšas.

  • Vārīti artišoki ar mērci
    Ar karotes kātu no artišoku vidus izņem serdi. Sagatavotos artišokus nomazgā, saliek katlā vienā rindā, pārlej ar karstu ūdeni tādā daudzumā, lai ūdens tikko nosedz artišokus, pieliek sāli un vāra 10—15 minūtes noslēgtā katliņā. Lai vārot artišoki neplaisātu, tos var ar auklu pārsiet. Lai artišoki vārot nekļūtu tumši, ūdenim var piepilināt dažus pilienus citrona sulas. Artišoku gatavību var pārbaudīt ar asu nazi: ja tas viegli ieiet mīkstumā, tad artišoki gatavi. Gatavos artišokus saliek sietā ar pamatiem uz augšu, ļauj ūdenim notecēt. Pēc tam tos liek traukā ar pamatiem uz leju. Artišokus ieteicams traukā likt aploksnes veidā salocīta salvetē.  Jebkurā  gadījumā  artišokus  liek tikai  vienā kārtā. Var rotāt ar zaļumu lapiņām. Pie šādiem artišokiem vēlams mērču traukos pasniegt divas mērces: olu saldo un olu un sviesta ar putukrējumu.

 

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties