latvijaspirts.lv
      
2024. gada 28. marts
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Eksotiskie augi A-B-C-D
> Eksotiskie augi E-F-G-H-I
> Eksotiskie augi J-K-L
> Eksotiskie augi M-N-O
> Eksotiskie augi P-R-S
> Eksotiskie augi T-U-V-Z
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Apelsīns


Apelsīnkoks (saldais) - Citrus sinensis L.
Apelsīnkoks (rūgtais) - Citrus aurantium L. 

Ir izveidotas daudzas kultūršķirnes un formas, audzē visvairāk Vidusjūras apgabalā, arī Amerikā un Āzijā. No viena auga var iegūt līdz 115 kg augļu. Tā kā ir izveidotas ziemas un vasaras šķirnes, augļi nogatavojas visu gadu.

Atkarībā no šķirnes krāsa variē spektrā no dzeltenīgas līdz pat tumši oranžai krāsai.  Saldais apelsīns ir pasaulē visvairāk audzētais auglis, kas aug kokos. Apelsīnkoki parasti ir 9-10 metrus augsti, bet dažreiz tie var sasniegt pat 15 metru augstumu. Apelsīni zied ar baltiem ziediem, parasti piecām ziedlapiņām. Ziedu smarža ir ļoti salda, kas piesaista daudz bites. Apelsīnkoki ir mūžzaļi.
  Apelsīnus var audzēt ārā, siltā klimatā un iekštelpās vēsākā klimatā. Apelsīni, tāpat kā lielākā daļa citrusu augi neaugs, ja vien nebūs no 15,5 °C - 29 °C (60 °F - 85 °F). Apelsīnu koki, kas izaudzēti no veikalā iepirkto sēklu augļa, iespējams neražos. Ja augļi tomēr izaug, tie var atšķirties no mātes augļa, jo mūsdienās tiek izmantota hibridizācija. Audzējot sēklas, kas ir veikalā nopirktas, tām nedrīkst ļaut izžūt.

Apelsīns ieņem galveno vietu citrusu augu vidū. Tas ir mūžzaļš subtropu koks. Apelsīni ir izplatījušies no Indijas uz Babiloniju, kur tie izdaiļoja Semiramīdas dārzus. Senajiem romiešiem un grieķiem apelsīni arī bija cieņā. Senajā Romā pagatavoja apelsīnu koku ziedu ūdens uzlējumus, lai pasargātos no apreibšanas un veicinātu gremošanas procesus. Viduslaiku dziednieki ieteica apelsīnus cingas, nieru saslimšanu, gremošanas darbības traucējumu gadījumos. Tajos laikos miziņu novārījumus izmantoja drudža gadījumā. Ziedu uzlējumu izmantoja kā sviedrējošu un asiņošanas apturošu līdzekli. Skandināvijas tautu leģendās apelsīns ir nodēvēts par “nemirstības ābolu”, kas pasargāja ļaudis no slimībām un vecuma. Eiropā tas nonāca 15. gadsimtā. Līdz 18. gadsimtam apelsīnus Eiropā audzēja tikai oranžērijās (pie Londonas, Parīzes un Pēterburgas). Tikai 18. gadsimta beigās uzsāka Eiropas dienvidos audzēt brīvā dabā. Tā dzimtene ir Dienvid – Austrum Āzija. Senā Ķīnas rakstā (1178 g.) aprakstītas 27 labākās apelsīnu un mandarīnu šķirnes. Mūsdienās brīvā dabā apelsīnu koku formas nav sastopamas. Līdz 1920. gadiem Eiropā apelsīnus izmantoja kā deserta augļus, tikai nedaudz vēlāk modē nāca lietot apelsīnu sulu.

Saldo apelsīnu kokus no Indijas atveda uz Itāliju, Spāniju un Portugāli 15. gadsimtā. Pirms tam Itālijā tika audzēti tikai skābo apelsīnu koki. No Eiropas apelsīnu koki tika pārvesti uz ASV, Dienvidameriku, Āfriku un Austrāliju, kur apelsīnus sāka audzēt pārdošanai.

Ir vairākas saldo apelsīnu šķirnes. Viena no visbiežākajām šķirnēm sauc par "Valencia", apelsīns, kas nāk no Spānijas un tas aug arī Āfrikā un Austrālijā. Tas ir viens no svarīgākajiem "komerciālajiem" apelsīniem. Tas nozīmē, ka tos audzē pārdošanai veikalos.

Vienu šķirni saldo apelsīnu sauc par "sarkano apelsīnu" vai "sārto apelsīnu" (sārts nozīmē asins sarkanā krāsā). Šiem apelsīniem bieži ir sarkanas zīmes uz mizas. Dažu sārto apelsīnu sula izskatās kā sarkanais rubīns.

1850. gadā, Brazīlijā, kāda klostera dārzā auga koks, kuram bija ļoti savādi augļi. Iekšpusē zem ādas bija liels apelsīns bez sēklām. Apakšā zem apelsīna bija "bērnu apelsīns", kas bija patiešām, lielākais apelsīnu dvīnis. Maziem apelsīniem bija dīvains bumbulis apakšā zem apelsīnu ādas, kas izskatījās tāpat kā cilvēka "vēdera-poga". Šie apelsīni tika nosaukti "nabas apelsīniem". Tie garšoja ļoti saldi, tiem nav sēklas un tos mizot ir diezgan viegli. Tas radīja iemeslu, lai tos audzētu komerciāli. Bet tos nevar audzēt no sēklām. Kokus varēja tikai audzēt no spraudeņiem. Mūsdienās tūkstošiem šo apelsīnu koku ir stādīti no spraudeņiem. "Nabas apelsīni" tiek audzēti Kalifornijā un eksportē uz daudzām valstīm pasaulē.

Mūsdienās daudzi cilvēki pasaulē ēd apelsīnus vai dzert apelsīnu sulu katru dienu, jo apelsīni ir viens no labākajiem un lētākajiem C vitamīna avotiem. Cilvēku ķermenis atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, neražo C vitamīnu, tāpēc cilvēku vajadzībām vitamīns C jālieto uzturā regulāri. (C vitamīns palīdz organismam augt, dziedēt brūces un cīnīties ar infekcijām.) Apelsīni ir arī ļoti labs šķiedrvielu avots. Bet tie nesatur lielu daudzumu minerālvielu. Vislabāk apelsīnu ēst kopā ar banānu, jo tad, cilvēks nodrošina visu nepieciešamo. Gan vitamīnus, gan minerālvielas.

Jau tālā senatnē cilvēki zināja, ka apelsīns dāvā ilgmūžību, pasargā no pasīvām vecumdienām un daudzām slimībām. Kā stāsta kāds sengrieķu mīts, Hesperīdu dārzos auguši zelta āboli, kuri Hēraklam bijuši jānogādā Grieķijā, taču, nobijies no simtgalvu pūķa, Hērakls lūdzis Atlantam, lai tas saplūc ābolus, bet pats viņa vietā tikmēr turējis debesis. Tas bijis vienpadsmitais Hērakla varoņdarbs, bet zelta āboli bijuši apelsīni. Senie grieķi, bet vēlāk arī zinātnieki, kādu laiku citrusaugļus saukuši par "hesperidium" jeb "hesperīdiem".

Apelsīni arī saukti par Ķīnas āboliem, par cik Ķīna tika uzskatīta par apelsīnu dzimteni, kur pēc zinātnieku domām, tos audzē vairāk kā 4000 gadus.

Eiropā apelsīni parādījās XVI gadsimta sākumā. Pirmais apelsīnu koks tika uzaudzēts Lisabonā, pēc tam tos sākuši audzēt Itālijā un citās siltā klimata joslas zemēs.

Franču valodā apelsīns skan līdzīgi vārdam "oranž" (ɔʁɑ̃ʒ), kurš nāk no arābu "naranži", kas tulkojumā nozīmē- zeltainais. Mēs vārdu oranžs uztveram kā krāsu, kurā šis auglis krāsojas.

Interesants fakts saistās ar Krieviju: Senāk netālu no Sanktpēterburgas atradusies pilsēta ar nosaukumu "Apelsīnu koks"- 1714 gadā kņazs Meņšikovs šeit uzcēlis pili ar milzīgām oranžērijām, kur audzējis apelsīnus, un par godu šiem zeltainajiem augļiem arī pilsēta nosaukta par Oranienbaumu. 1780. gadā Jekaterina II piešķīrusi pilsētai ģerboni, kurā uz sudrabainas pļavas fona bijis attēlots oranžs koks. 1948. gadā Oranienbaumas pilsēta tika pārdēvēta par Lomonosovu.

Apelsīnu miza satur 1,2-2% ēterisko eļļu. Enerģētiskā vērtība ir 100 g – 38 kkal. No minerālvielām satur kāliju, kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, nātriju. Apelsīni - vērtīgs C, B1 un P vitamīna avots. Tāpēc to lietošana uzturā mazina organisma vitamīnu deficītu. Mizā vitamīnu ir pat vairāk nekā mīkstumā. Apelsīni labvēlīgi ietekmē gremošanu, mazina pūšanas procesu zarnās. Apelsīnu šķiedrvielas un pektīnvielas veicina holesterīna un kaitīgu vielmaiņas pārpalikumu izvadīšanu no organisma, kas sevišķi svarīgi vecākiem cilvēkiem aterosklerozes novēršanai. Lielais skābes saturs nav vēlams kuņģa un 12-pirkstu zarnas čūlas slimniekiem. Apelsīnos ir fitoncīdi, kas iznīcina vai vājina kaitīgu mikrobu darbību organismā.

Apelsīnu sula satur B8 vitamīnu, kas nepieciešams normālai sirds muskuļa un galvas smadzeņu audu darbībai. Tas regulē organismā tauku apmaiņas procesu, pazemina holesterīna līmeni asinīs, samazina asinsvadu spazmas, normalizē zarnu trakta peristaltiku, veicina šlaku izvadīšanu no organisma. Sulai piemīt arī baktericīda iedarbība. Tā veicina (lietojot ārīgi) inficētu brūču un hronisku čūlu sadzīšanu.

Ēteriskajai eļļai piemīt antiseptiska, temperatūru pazeminoša īpašība. Tā paaugstina organisma aizsargspējas pret infekcijām, stimulē organisma aizsargfunkcijas un atjaunošanās funkcijas. Pazemina arteriālo asinsspiedienu. Ir žults dzenoša iedarbība, normalizē ogļhidrātu – ūdens apmaiņas procesus, stimulē šlaku izvadīšanu no organisma. Veicina liekā svara samazināšanos. Eļļa aizkavē redzes pasliktināšanos, kas saistīta ar hipovitaminozi un redzes pārslodzi (īpaši ieteicams tiem, kas ilgstoši pavada laiku pie datora). Pārtrauc iekaisumus un smaganu asiņošanu, ieteicams paradentozes gadījumā. Palīdz pie zobu un muskuļu sāpēm. Eļļa ir lielisks pret celulīta līdzeklis. Uzlabo ādas vingrumu. Mazina ādas iekaisumus un veicina audu atjaunošanos apdegumu, ekzēmu gadījumos. Aromāts nostabilizē garastāvokli, mazina depresiju, skumjas satraukumu. Ieteicams bezmiega, baiļu sajūtas un nervu spriedzes gadījumos. Mazina psihoemocionālo uzbudinājumu. Mazina nogurumu un palielina darba spējas. Pastiprina optimismu, pievilcību un spējas saviem spēkiem.

Apelsīnu koks ar zaļajām lapām ir skaists visu gadu un ir viens no senākajiem kūltūraugiem. Baltajiem zvaigžņveida ziediem ir intensīvs aromāts. Pēc tam izveidojas zaļas krāsas augļi, kas nogatavojoties kļūst oranždzelteni. Koks var sasniegt līdz 10 – 12m augstumu un saražot līdz pat 20 000 apelsīniem gadā. Vispiemērotākā augšanas temperatūra ir 15.5°C – 29°C.

Aiz savas biezās mizas apelsīni slēpj ne vienu vien veselībai noderīgu lietu: fitoncīdi, cīnās ar kaitīgajiem mikrobiem, šķiedrvielas un pektīnvielas veicina holesterīna un nevajadzīgo vielmaiņas pārpalikumu izdalīšanos no organisma, magnijs spēcina sirdi un muskuļus, bet pantotēnskābe, folijskābe un biotīns stiprina ādas un matu veselību.

Mūsdienās lielākās apelsīnu plantācijas ir Brazīlijā, ASV un Vidusjūras valstīs (Spānija, Itālija, Francija), taču apelsīnu koka vēsture pirms vairākiem miljoniem gadu sākās DA Āzijā (Indijā, Ķīnā). Un izrādās, apelsīns nemaz nav apelsīns, bet gan ābols (botānikā apelsīns skaitās oga, greipfrūta un mandarīna hibrīds). Tā nosaukums „Apfelsine” nozīmē “Ķīnas ābols”. Ķīnieši to uzskata par nemirstības un veiksmes simbolu, bet pārējā pasaule – par bagātīgu C vitamīna avotu (100gr apelsīna satur apmēram 75% no ieteicamās C vitamīna devas pieaugušam cilvēkam).

Tiek uzskatīts, ka Eiropā saldie apelsīni parādījās tikai 16. gs.sākumā, kad tos no Indijas un Ķīnas reģiona ieveda portugāļi (rūgtie apelsīni Eiropā parādījās apmēram 9-10gs. un tika ievesti no Persijas) un sākumā tika audzēti kā krāšņumaugi [pirmais apelsīnu koks tika izaudzēts Lisabonā]. Pēc tam apelsīni ātri izplatījās Sicīlijā un Sardīnijā, kur sastopami daži gigantiski koki, kas ik gadu dod līdz 5000 augļu.

Vārds apelsīns ir cēlies no Sanskrita (senākās no eksistējošām valodām pasaulē) „nāraṅgaḥ” – “apelsīnu koks.” Savukārt, Sanskrita vārds ir atvasināts no Dravīdu saimes valodas (plaša valodu saime, kas tiek pielietotas D un Centrālajā Indijā un Šrilankā) un nozīmē „smaržīgs, aromātisks”. Eiropas valodās Sanskrita vārds ienāca sekojošā hronoloģiskā secībā: Persiešu valoda – nārang, Armēņu valoda – nārinj, Arābu valoda – nāranj, Spāņu valoda – naranja, Portugāļu valoda – laranja, Latīņu valoda –arangia, Itāļu valoda – arancia vai arancio, un Senā Franču valoda – orenge.

Apelsīnus var iedalīt divās grupās:

  • saldajos (citrus sinensis). Ir daudzas saldo apelsīnu šķirnes. Dažām nav sēkliņu, vienām ir lieli augļi ar biezu mizu, bet citām – saldāks un sulīgāks mīkstums.
  • rūgtajos (citrus aurantium). Rūgtie apelsīni ir īpaši jāsagatavo, un tos izmanto galvenokārt marmelādēs, ievārījumos un želejās. Tie noder arī klasiskam ēdienam no pīles vai cita putna. Miziņu aromātisko eļļu izmanto kā garšas piedevu liķieros. Taču ķīnieši rūgtos apelsīnus izmanto gan tradicionālajā, gan modernajā medicīnā, lai mazinātu kuņģa problēmas, palielinātu apetīti, mazinātu bezmiegu, infekciju saslimšanas, u.c. Lielās devās rūgtie apelsīni nav droši, jo satur stimulantus, kas var izraisīt paaugstinātu asinsspiedienu un sirds-asinsvadu toksiskumu. Lietojot kopā ar citiem stimulantiem (kafiju, Coca Colu, guaranu, u.c.), palielinās rūgto apelsīnu blakusparādību risks. Arī kā uztura bagātinātājs rūgtie apelsīni var izrādīties bīstami, jo, paaugstinot kuņģa skābi, tie var mijiedarboties ar medikamentiem, kas iedarbojas pretēji – pazemina kuņģa skābi un paaugstināt to blakusparādības. Īpaši bīstami lielās devās rūgtie apelsīni ir bērniem, jo tas var izraisīt pat konvulsijas un nāvi.
  • Sarkanais apelsīns ir apelsīna (Citrus sinensis) paveids ar tumšsarkanu, asins krāsas mīkstumu, kas savu sārti sarkano krāsu ir ieguvis pateicoties īpašam pigmentam - antocianīnam. Lai gan šis pigments ir izplatīts ziediem un augļiem, citrusa augļiem tas nav bieži izplatīts. Augļi parasti ir mazāki nekā vidusmēra apelsīni un to miza grumbuļaina, taču tā var būt arī gluda.

Apelsīnu kategorijas:

Persian orange jeb Persijas apelsīni, kas D Eiropā izplatījās pēc 11gs., pieder pie rūgtajiem apelsīniem, tāpēc nav pārsteigums, ka tos 15.gadsimtā strauji aizstāja portugāļu ievestie saldie apelsīni.

Navel orange (Cara Cara, Fukumoto, Lane Late, Parent Washington) – 1820.gadā Brazīlijā netīšas mutācijas ceļā radusies apelsīnu šķirne, kur, atverot apelsīnu uz pusēm, apakšējā daļā ir vēl viena augļa daļa (sekundārais auglis). Turklāt, apelsīnam nav sēklu, tāpēc vienīgais pavairošanas veids ir apgriešana un potēšana. Šie ir vispiemērotākie apelsīni ēšanai ar rokām, jo biezo mizu ir ļoti viegli nolobīt un daivas viegli atdalīt. Agrīnā šķirne (Nov – Maijs). "Nabas apelsīni" tiek audzēti Kalifornijā un eksportē uz daudzām valstīm pasaulē. 

Valencia orange (Campbell, Delta, Midknight, Olinda) – vēlīnā saldo apelsīnu šķirne (Marts – Jūnijs), kas satur ne vairāk kā 6 sēklas un ir īpaši piemērota apelsīnu sulas izgatavošanai. Nosaukums cēlies no Spānijas pilsētas Valencia. "Valencia", apelsīns, kas nāk no Spānijas un tas aug arī Āfrikā un Austrālijā. Tas ir viens no svarīgākajiem "komerciālajiem" apelsīniem. Tas nozīmē, ka tos audzē pārdošanai veikalos.

Blood orange (Tarocco, Sanguinello, Moro, Ruby, Salustiana) jeb sarkanais apelsīns – Vēsturiski sarkano apelsīnu izcelsme saistīta vainu ar Ķīnu vai Vidusjūras dienvidu reģionu, kur tie tikuši audzēti kopš 18. gs. Mūsdienās visvairāk sarkano apelsīnu nāk tieši no Sicīlijas un garšas ziņā par visizcilākajiem sarkanajiem apelsīniem tiek uzskatīti Tarocco apelsīni (Nov – Maijs), kas auguši Etnas apkārtnē (vissulīgākie un vissaldākie).  
  Sarkanos apelsīnus var lietot gan sulai – atkarībā no šķirnes to salduma skābuma pakāpe var atšķirties; gan dažādos saldumos – lai pagatavotu, marmelādi, sorbertu, saldējumu u.tml. Sicīlijā populāri tā piemēram ir ziemas salāti, kas sastāv no sagrieztiem sarkanajiem apelsīniem, fenheļa un olīveļļas. Tā pat tie ir populāri etiķa bāzes mērcēs un dažkārt tiek izmantoti arī kā aromatizētāji atsevišķām alus šķirnēm.
  Sarkanie jeb asins apelsīni (blood orange) ir apelsīnu šķirnes ar koši sarkanu, asinīm līdzīgas krāsas iekšpusi. Savukārt no ārpuses tie ir pat ļoti līdzīgi parastiem apelsīniem ar skaisti oranžu mizu. Izmērā tie var būt nedaudz mazāki par parastajiem vidusmēra apelsīniem. Atšķirīgā sarkanā krāsa ir saistīta ar auglī esošiem antocianīniem, kas ir dabiskais antioksidants un sastopams dažādos augļos un ziedos, bet reti kad citrusos. Auglis savu sarkano krāsu iegūst salīdzinoši zemā temperatūrā nakts laikā.  Atkarībā no šķirnes, dažkārt iekrāsojas arī miza. Miza sarkanajiem apelsīniem mēdz būt stingrāka un grūtāk nomizojama, kā citiem apelsīniem. Sarkanie apelsīni ir apelsīnu dabīgas mutācijas rezultāts, un kā zināms arī paši apelsīni ir pomelo un  mandarīnu hibrīdi. Eiropā Arancia Rossa di Sicilia  jeb Sicīlijas sarkanie apelsīni ir pat ar aizsargājamu (ģeogrāfiskās izcelsmes) statusu.
 Populārākās sarkano asins apelsīnu šķirnes ir Tarocco (Itālija), Sanguinello (Spānija) un Moro, kas ir jaunākā no trim. Citas, mazāk populāras šķirnes ir Maltese (saldākā no šķirnēm), Khanpur, Washington Sanguine, Ruby Blood, Sanguina Doble Fina u.c.
  TaroccoDomājams, ka nosaukums celies no lauksaimnieku izsaukuma un izbrīna ieraugot sarkano augli. Šīs šķirnes apelsīni ir vidēja lieluma un vissaldākie un aromātiskākie no visām trim. Itālijas populārākais apelsīns, visdrīzāk ir Sanguinello šķirnes mutācijas rezultāts. To sauc arī par “pa pusei asins”, jo tā sarkanā pigmentācija nav tik izteikta kā abām pārējām šķirnēm. Miziņa Tarocco apelsīniem ir plānāka un viegli sārta. Savu pasaules slavu tie ieguvuši tieši sava salduma un sulīguma dēļ. Tā pat tam nav sēklu un tas starp visiem pasaules apelsīniem ir visvairāk C vitamīnu saturošs.
  Sanguinello. Šķirni atklāja Spānijā 1929. gadā. Tam ir iesārta miziņa, dažas sēklas un salda, maiga garša. Sanguinello, Sicīlijas vēlie “pilnasiņu” apelsīni savā raksturojumā ir tuvi Moro šķirnei. Audzēti ziemeļu daļā, tie nogatavojas februārī, bet var palikt nenovākti līdz aprīlim, maijam. Miziņa ir stingra un sārta, bet apelsīna mīkstums oranžs ar sarkanām dzīsliņām.
  MoroŠie ir krāsas ziņā krāšņākie no sarkanajiem apelsīniem, ar piesātinātu, tumši sarkanu mīkstumu un sārtu miziņu. Garšas un smaržas ziņā tie ir aromātiskāki kā parastie apelsīni. Augļi ir saldi un ar aveņu nošu “piesitienu”, taču skābāki par iepriekš aprakstītajām abām šķirnēm. Šķirnes izcelsme saistās ar 19.gs. sākumu, Lentini apvidu (Sirakusas provincē, Sicīlijā) un uzskatāma par Sanguinello Moscato mutāciju. Šīs šķirnes augļiem mīkstuma nokrāsa raksturīga sākot no sarkanas, līdz pat ļoti tumšai (gandrīz melnai).

PIELIETOJUMS

  • 100 g produkta apelsīna satur: Enerģija 46 kcal (192 kJ) Ogļhidrāti 11,54 g  Cukuri 9,14 g Tauki 0,21 g Proteīns 0,70 g Tiamīns (B1 vitamīns) 0,100 mg 8% dienas normas Riboflavīns (B2) 0,040 mg 3% B3 vitamīns 0,400 mg 3% Pantotēnskābe (B5 vitamīns) 0,250 mg 5% B6 vitamīns 0,051 mg 4% B9 vitamīns 17 μg 4% C vitamīns 45 mg 75% Kalcijs 43 mg 4% Dzelzs 0,09 mg 1% Magnijs 10 mg 3% Fosfors 12 mg 2% Kālijs 169 mg 4% Cinks 0,08 mg 1% Varš 0,039 mg

  • Apelsīnu mizas var lietot vienīgi tad, ja zināms, ka to uzglabāšanā nav izmantoti ķīmiski līdzekļi. Nekaitīgas apelsīnu mizas izmanto kā garšvielas rīvētā vai sakaltētā veidā. Pirms mizas norīvēšanas apelsīnu sevišķi rūpīgi mazgā, skalo ar verdošu ūdeni.
  • Spilgti oranžās apelsīnu miziņas, kas apvārītas cukura sīrupā, noder saldo ēdienu un kūku rotāšanai.
  • Kosmētiskiem mērķiem izmanto apelsīnu miziņu un mīkstumu. Sejas maskas ir noderīgas visiem ādu tipiem. Šīs maskas ir lieliski biostimulatori, piedod ādai samtainību un svaigumu, atjauno un balina ādu.
  • Apelsīnu sula. Sejas ādu ieziež ar svaigu sulu, patur 1-2 stundas. Noskalo ar vēsu ūdeni. Lieliski attīra sejas ādu.
  • Losjons. 1 olas dzeltenumu sajauc ar 100 g skābu krējumu. Pievieno ¼ ēdamk. degvīnu un ½ apelsīna sulu. Lieto kakla ādas attīrīšanai. Ieziež ādu un uzliek taukainu krēmu vai siltu augu eļļu. Aizkavē ādas novecošanos, grumbu veidošanos. Losjonu glabā ledusskapī un var lietot katru dienu.
  • Losjons. 1 olas dzeltenumu sajauc ar ½ gl. saldu krējumu. Pievieno 1 ēdamk. degvīnu un 1 apelsīna sulu. Lieto kakla ādas attīrīšanai. Ieziež ādu un uzliek taukainu krēmu vai siltu augu eļļu. Aizkavē ādas novecošanos, grumbu veidošanos. Losjonu glabā ledusskapī un var lietot katru dienu.
  • Tualetes ūdens. Izmanto apelsīnu miziņas. Miziņas aplej ar verdošu ūdeni, nostādina. Var apliet ar vēsu ūdeni, tad jānostādina 1 diennakti. Skalo seju katru dienu no rīta un vakarā.
  • Losjons. 1 apelsīnu ar miziņu sarīvē. Aplej ar ½ gl. degvīnu, nostādina 5-7 dienas tumšā vietā. Pievieno 1 tējk. glicerīnu. Katru vakaru ieziež taukainu, porainu ādu.
  • Uzlējums. 1 gl. sasmalcinātas, kaltētas apelsīnu miziņas, 1 gl. degvīns. Nostādina 10 dienas. Atšķaida ar destilētu ūdeni. Uzlējums attīra un atsvaidzina ādu.
  • Maska. 1 ēdamk. talka vai kviešu miltus sajauc ar 1 apelsīna sulu. Masu uzliek uz sejas, tur 15-20 min. Noskalo sejas ādu ar vēsu ūdeni. Īpaši ieteicams sausai sejas ādai.
  • Maska. 2 ēdmak. taukains biezpiens, ½ apelsīna sula, 1 tējk. augu eļļa. Uzliek sejas ādai un tur 15-20 min. Ieteicams vecākiem cilvēkiem ādas atjaunošanai. Vēlams masku lietot 2 reizes nedēļā.
  • Maska. Kaltētas apelsīnu miziņas samaļ. 1 tējk. apelsīnu miltus sajauc ar 1 tējk. skābu krējumu, 1 olas dzeltenumu. Uz sejas tu 20 min, noskalo ar siltu ūdeni. Noder visiem ādas tipiem.
  • Maska. 1 ēdamk. auzu miltus sajauc ar nelielu piena daudzumu, 1 apelsīna sulu. Uz sejas tur 15-20 min, noskalo ar siltu ūdeni. Ieteicams normālai ādai.
  • Maska elkoņu ādas mīkstināšanai. Ādu ieziež ar apelsīnu sulas un augu eļļas maisījumu.
  • Ar ūdeni atšķaidītu apelsīnu sulu ieteicams samitrināt matus pirms to uztīšanas uz ruļļiem.
  • Lai iegūtu skaistu iedegumu dzer 1-2 pilienus ēterisko eļļu atšķaidītu ar sulu. Var ieziest ādu. Ādu ieziež ne mazāk kā 1 stundu pirms sauļošanās.
  • Visvienkāršākā sejas maska
    Sagrieziet apelsīnu plānās šķēlītēs un uz 15 minūtēm uzklājiet uz sejas. Sausai sejas ādai pirms maskas uzlikšanas uz ādas jāuzklāj olīveļļa plānā kārtiņā. Maska jānoskalo ar istabas temperatūras ūdeni. Ja šo procedūru atkārto regulāri (ik pēc 1-2 dienām, kopā 21 reizi), seja āda kļūst maigi samtaina.
  • Atjaunojoša sejas maska
    Attīriet apelsīnu no mizas un sēkliņām, sasmalciniet, samaisiet kopā ar 2 ēdamkarotēm biezpiena un 2 ēdamkarotēm saldā krējuma. Uzklājiet gatavo masku uz sejas, kakla un dekoltē zonas uz 15 minūtēm. Noskalojiet masku ar siltu ūdeni, pēc tam nomazgājiet seju ar vēsu ūdeni.
  • Mitrinoša sejas maska
    Sasmalciniet apelsīnu ar visu mizu, pievienojiet 1 tējkaroti medus un 1 tējkaroti burkānu sulas. Uzklājiet uz sejas un paturiet 15 minūtes. Nomazgājiet masku ar istabas temperatūras ūdeni.
  • Maska taukainai sejas ādai
    Četras ēdamkarotes sasmalcināta apelsīna kārtīgi samaisiet ar vienas olas baltumu un 1 ēdamkaroti iepriekš siltā pienā izmērcētu auzu pārslu. Uzklājiet uz sejas, kakla un dekoltē zonas uz 15-20 minūtēm. Nomazgājiet masku ar siltu ūdeni, pēc tam noskalojiet seju ar vēsu ūdeni vai norīvējiet ar ledus kubiņu.
  • Maska sausai sejas ādai
    Sasmalcinātu apelsīna mīkstumu samaisiet ar skābu krējumu attiecībā 1:1, pievienojiet olas dzeltenumu, vēlreiz samaisiet un uzklājiet uz sejas uz 10-15 minūtēm. Nomazgājiet masku ar siltu kumelīšu tēju, pēc pusstundas noskalojiet seju ar vēsu ūdeni.
  • Tonizējoša vanna
    Apelsīnu ar visu mizu izmaliet gaļas mašīnā un pievienojiet vannai, kuras ūdens temperatūra ir +37 C. Ieejiet šādā vannā uz 15 minūtēm; tā noņems ne tikai muskuļu saspringumu, bet arī uzmundrinās prātu un attīrīs ādu, piešķirot tai vingrumu un jaunāku izskatu.
    Apelsīnu sula noder arī cīņā ar celulītu: ierīvējiet problēmzonas ar sulu, kas samaisīta ar olīveļļu. Ādas izskats ievērojami uzlabosies.

 

  •   Pundurapelsīnus nomizo un bāž mutē veselus.
  • Uzvāra cukura sīrupu (2,5 glāzes ūdens, ½ glāze cukurs). Atdzesē. Izspiež sulu no 2-3 apelsīniem, atstājot viena apelsīna pusīti neizspiestu. Sulu sajauc ar sīrupu un pievieno svaiga apelsīna gabaliņus un smalki sarīvētu apelsīna miziņu. Pasniedz ar ledus gabaliņiem. 
  • Smalki sagriež 6 apelsīnu miziņas, aplej ar 3 l ūdens. Diennakti nostādina un mizas samaļ. Masu ieliek atpakaļ ūdenī un nostādina vēl vienu diennakti. Maisījumu uzsilda un tajā izkausē 2 kg cukuru. Kad sīrups ir atdzisis pievieno 2 tējkarotes citronskābi un samaisa. Gatavo sīrupu sapilda pudelēs.  
  • Sajauc 200 gburkānu sulu un ½ apelsīna sulu, ¼ citrona sulu, 1 tējk medu un ½ glāzi kefīru. 
  • Mikserī sajauc ½ gl. atdzesētu pienu, 30 g apelsīnu sīrupu. Pasniedz pārkaisītu ar šokolādi.
  • Apelsīnu un ābolu salāti.
    300 g apelsīnu, 250 g ābolu, 100 g cukura, 2 glāzes ķiršu kompota, 60 g sasmalcinātu riekstu kodolu.
    Nomizotus apelsīnus sadala daiviņās, bet ābolus sagriež šķēlēs, liek traukā, pārlej ar kompotu, pārkaisa ar cukuru un riekstiem.

  • Apelsīnu un seleriju salāti.
    Apelsīns, selerija, pusglāze krējuma, citrona sula, sāls un cukurs pēc garšas.
    Apelsīnu nomizo un sadala daiviņās, bet selerijas sakni notīra un sarīvē, pārslaka ar citrona sulu. Liek salātu traukā, pārlej ar krējumu, pievieno sāli un cukuru, samaisa.

  • Apelsīnu un meloņu salāti.
    2 apelsīni, melone, 3 ēdamkarotes medus, 3 ēdamkarotes jāņogu sulas, 2 ēdamkarotes sasmalcinātu riekstu kodolu.
    Apelsīnus notīra, sagriež ripās, meloni — četrstūrainās šķēlēs, pamīšus sakārto traukā, pārlej ar medus un sulas maisījumu, pārkaisa ar riekstiem.

  • Apelsīnu un plūmju salāti
    300 g apelsīnu, 200 g žāvētu plūmju, 2 olu dzeltenumi, 1 glāze piena, 100 g cukura, vaniļa.
    Sagatavo mērci: olu dzeltenumus saputo ar cukuru, pievieno vārošu pienu, maisa, līdz sabiezē, pieber vaniļu, atdzesē. Plūmes izmērcē, sagriež gabaliņos. Apelsīnus nomizo, sadala daiviņās. Visu liek traukā pārlej ar mērci.

  • Apelsīnu, banānu un melones salāti
    2 apelsīni, 2 banāni, 1 neliela melone, 2 ēdamkarotes medus, 2 ēdamkarotes skābas sulas, 2 ēdamkarotes saberztu riekstu (majonēze).
    Augļus notīra. Apelsīnus un banānus sagriež apļveida šķēlītēs, bet meloni — četrstūrainās šķēlītēs un pamīšus sakārto traukā (aplī vai rindās). Pārlej ar medus un sulas maisījumu, pārkaisa ar saberztiem riekstiem, ja vēlas, pieliek majonēzi.


Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties