latvijaspirts.lv
      
2019. gada 19. novembris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
> Ārstniecības augi A 1-10
> Ārstniecības augi A11-21
> Ārstniecības augi A21-31
> Ārstniecības augi B 1-10
> Arstniecības augi C 1-10
> Ārstniecības augi D 1-10
> Ārstniecības augi E 1-10
> Ārstniecības augi F 1-10
> Ārstniecības augi G 1-10
> Ārstniecības augi H 1-10
> Ārstniecības augi I 1-10
> Ārstniecības augi J 1-10
> Ārstniecības augi K 1-10
> Ārstniecības augi L 1-10
> Arstniecības augi M 1-10
> Ārstniecības augi N 1-10
> Ārstniecības augi O 1-10
> Ārstniecības augi P 1-10
> Ārstniecības augi R 1-10
> Ārstniecības augi S 1-10
> Ārstniecības augi T 1-10
> Ārstniecības augi U 1-10
> Ārstniecības augi V 1-10
> Ārstniecības augi Z 1-10
> Eksotiskie augi A-B-C-D
> Eksotiskie augi E-F-G-H-I
> Eksotiskie augi J-K-L
> Eksotiskie augi M-N-O
> Eksotiskie augi P-R-S
> Eksotiskie augi T-U-V-Z
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Ābele, Meža ābele


Mājas ābele, dārza (kultūras) ābele - Malus domestica Borkh. L.
Meža ābele - Malus sylvestris (L.) Mill.
angliski: crab Apple, vāciski: Wild-Apfel, zviedru: vildapel, igauņu: mets-õunapuu, lietuviešu: miškinė obelis, krievu: яблоня лесная

Ābeļu ģintī ir ap 30 sugu, kas sastopamas Eirāzijas un Ziemeļamerikas mežu zonā. Izplatītākās ābeļu sugas ir dārza ābele (Malus domestica), plūmjlapu ābele (Malus prunifolia) un zemā ābele (Malus pumila). Mežābele ir vienīgā savvaļā sastopamā ābeļu suga.

Mājas ābele - Malus domestica
Ogu ābele Malus baccata
Meža ābele - Malus sylvestris
 
Meža ābele - Malus sylvestris


Plūmjlapu ābele - Malus prunifoli

 
Ogu ābele - Malus baccata
 

 
Toringo ābele - Malus toringo

 
Dzumi ābele - Malus x zumi
 
Malus florentina

Mājas ābele - Malus domestica Borkh. L. Neliels līdz vidēji liels (augstums līdz 15-20 m) rožu dzimtas koks. Vainags plašs. Miza pelēkbrūna, rievaina. Jaunie zari ar matiņu tūbu, vēlāk kaili, pelēki vai sarkanbrūni. Visā pasaulē plaši kultivēts koks mērenā klimata joslā. Zināmas vismaz 10000 šķirnes. Nav viegli atšķirama no meža ābeles (M. sylvestris). Atšķirama pēc blīvi apmatotas lapas apakšpuses (nevis matiņi tikai atsevišķi, uz dzīslām), ziedgultne tūbaina (nevis kaila), nav ērkšķainu īsvasu (nevis ir), ziedu irbuļi parasti saauguši līdz pusei (nevis tikai pie pamata), augļi lielāki.
 Mājas ābele neaug vienīgi polārajās un tropiskajās zemēs. Latvijā mājas ābeles sēklaudži sastopami ne tikai dārzos, bet arī ceļmalās, mežmalās, apdzīvoto vietu tuvumā. Parkos un košumdārzos sastopamas daudzas introducētās sugas – ogu ābele

Malus baccata, ziemcietīgā sarkanā ābele (Malus x purpurea), ķiršu, plūmjlapu, Mandžūrijas Sārdženta un citas. Atkarībā no šķirnes un potcelma, pie mums ābeles mūža maksimālais ilgums ir 80 – 100 gadi. Citur pasaulē ābeles var sasniegt pat trīssimt gadu. Interesanti, ka Ķīnā, Vidusāzijā, Kazahstānā, retāk Kaukāzā un Karpatos, aug ābeļu meži. Tās ir dabiskas audzes, ko veido mežābeles, Austrumu, Sīversa un citas sugas.

Meža ābele - Malus sylvestris (L.) Mill. Neliels (ga 4-10 m) rožu dzimtas koks vai krūms ar daudziem stumbriem. Miza tumšpelēka vai tumšbrūna. Vainags plaši konisks. Īsvasas galā gandrīz vienmēr ir ērkšķis. Auglis - iegarens vai ieapaļš ābols, nogatavojies zaļš vai mazliet iesārts (Ø 1.8-3 cm). Zied maijā. Līdzīga mājas ābelei (M. domestica), kā sēklaudži nereti sastopami savvaļā. Atšķirama pēc kailām lapām, kam apmatojums tikai lapas apakšpusē uz dzīslām (nevis lapas apakšpuse blīvi apmatota), ziedgultne kaila (nevis tūbaina), ir (nevis nav) ērkšķainas īsvasas, ziedu irbuļi saauguši tikai pie pamata (ne augstāk), augļi salīdzinoši sīkāki.

Plūmjlapu ābele - Malus prunifoli L. – Cēlusies no Ķīnas ziemeļiem. Aug gan jūras līmeņa augstumā, gan līdz 1300 m virs tā. Vasarzaļš koks ar plašu un sazarotu vainagu, līdz 10 m augsts. Salcietīga, mazprasīga pret augsni, tomēr labākā ir mēreni mitra un auglīga augsne. Mīl augt saulainās vietās. Ziedi balti, smaržīgi, ar 3-5 cm diametru. Ziedkopas čemurā ir 5-10 ziedu. Zied maijā- jūnijā. Augļi dzelteni vai sarkani, ar diametru 1,2-2 (3) cm, lodveida vai iegareni. Ziemcietīga. Latvijā reti sastopama. Augļi ir pazīstami kā “paradīzes ābolīši”, un tie noder ievārījuma gatavošanai. Augu izmanto ābeļu selekcijā, arī kā krāšņumaugu.

Ogu ābele - Malus baccata var. baccata L. Suga izplatīta  Krievijā – Austrumsibīrijā un Tālajos austrumos, Mongolijā un Ķīnas ziemeļdaļā. Aug pa vienai vai nelielās audzēs, upju ielejās un kalnos ( mežastepes joslā ), kā arī mežos, mežmalās un krūmājos. Vasarzaļš , 3 – 8 m augsts koks vai krūms ar noapaļotu vainagu. Dzinumi kaili, smalki. Lapas olveida līdz eliptiskas, ar smalkiem, asiem zobiņiem, galotnē nosmailotas, 2 – 8 cm garas, kailas, spīdīgas , gaiši zaļas; jauno lapu dzīslas ar matiņiem. Zied maijā, ziedi balti, 3 – 3,5 cm plati, vairogveida ziedkopās. Augļi  0,7 – 1 cm plati, uz gariem kailiem kātiņiem, dzelteni vai arī saules pusē sārtojas, rūgti un sūri. Gatavie augļi  bez kausa, saglabājas pie zariem līdz tos ziemā apēd putni. Dekoratīva, stāda pa vienai, grupās vai rindās. Ogu ābeles šķirnēm ir lielāki augļi. 

Toringo ābele - Malus toringo  L. Aug Japānā un Ķīnā, jauktos mežos, krūmājos, nogāzēs, 150-2000 m virs jūras līmeņa. Līdz 4 m augsts lapu krūms. Salcietīgs. Pieticīgs pret augsnēm. Aug saulainās līdz pusēnainās vietās. Zari izstiepti un nokareni, tumši brūni. Lapas olveida eliptiskas, zaļas, ar smailu galu, 3-6 cm garas un 2-4 cm platas, ar zobainu malu, plūksnainas, bieži ar 3-5 daivām. Lapas kļūst sarkanas līdz dzeltenīgi brūnas rudenī. Ziedi gaiši rozā, vēlāk gandrīz balti, 2 cm gari. Augļi sfēriski, zirņa lielumā, 6-8 mm plati, sarkani vai brūngandzelteni, paliek uz kokiem ilgu laiku. Nav indīgs un audzē kā dekoratīvu augu.

Skaistaugļu dzumi ābele - Malus x zumi L. Atrasa Japānā. Eiropā zināma kopš 1905. gada. Mazs kociņš ar izplestu vainagu. Dzinumi vairāk vai mazāk pūkaini. Lapiņas ovālas, gari nosmailotas, ar gludu malu, uz garvasām robainas līdz daivainas, uz īsvasām veselas.  Jaunām lapiņām apakšpuse pūkaina. Ziedi pumpuros purpurrozā, beidzot ziedēt balti. Augļu ļoti daudz,  līdz 1 – 1,3 cm plati, koši sarkani, saglabājas visu ziemu. Stāda parkos , skvēros. Augļi ir ēdami.

Dekoratīvās ābeles Dekoratīvā ābele plašāk pazīstama kā Paradīzes ābele, bet tās mazie prāva ķirša lieluma auglīši - kā paradīzes ābolīši. Šis kociņš ir izteikti piemērots Latvijas klimatiskajiem apstākļiem - tas spēj izturēt pat bargākās ziemas.
  Pavasarī dekoratīvās ābeles rozīgi sārtie ziedu toņi izcelsies dārzā un būs redzami jau pa gabalu, savukārt rudenī ābelei ienāksies izteikti dekoratīvi auglīši - oranži dzelteni, purpursarkani vai sarkani, kas koka zaros turēsies līdz pat pirmajiem sniegiem. Jāpiebilst, kadekoratīvā ābele ir arī labs nektāraugs.
  Dekoratīvās ābeles vainaga forma mēdz būt dažāda: atkarībā no šķirnes - no liela, izplesta noapaļota bumbuļa līdz pat krūmveidīgam vainagam ar nokareniem zariem. Daudzām šķirnēm saulē lapu krāsojums būs izteiktāks, košāks, ēnā vairāk zaļganīgs. Tāpat vairākām dekoratīvo ābeļu šķirnēm raksturīga arī lapu krāsas maiņa – pavasarī, plaukstot lapas būs sārtenas, bet vēlāk pieņems zaļu nokrāsu. Runājot par lapu formu, var atzīmēt, ka jaunajiem dzinumiem tā būs daivaina jeb šķelta. Dažas dekoratīvās ābeles var sasniegt 8-10 metrus augstumu, citas turpretī, vairāk līdzinās krūmiem un izaug tikai 2-3 metrus garas.
  Dekoratīvās ābeles vainags neprasa īpašu veidošanu. Principā šeit būtu tikai jāatceras viss tas pats, kas izgriežot parastos augļu koku zarus – jāparetina vecie, uz augšu, vai šķērsām augošie zari. 
  Ābolīšu garša ir rūgteni saldskāba, tāpēc tie vislabāk noderēs kompotu, džemu, ievārījumu, sulu, sidru un vīnu gatavošanā.

Sarkanlapu ogābele - vidēja auguma koks ar plati ieapaļu, labi zarotu vainagu. Lapas plaukstot sarkanas, nelielas, uz jauniem dzinumiem šķeltas. Zied vēlu, bet bagātīgi, ziedu krāsa - purpursarkana. Augļi ļoti sīki, sarkani. Ogābele ir izturīga pret kraupi, tai raksturīga augsta ziemcietība.
Rietumķīnas ogābele - Malus toringoides L. Dekoratīvs krūms vai koks. Ziedi kā parastai ābelei krēmīgi balti un zied regulāri un koši. Augļi ogveida ķekaros kā ķirsim. Rudenī ilgi turas kokos un nokrītot lapām spilgti oranždzelteni. Nereti paliek kokos pat tad, kad izkrīt sniegs. Tad tos apēd putni un nav jāvāc.

Ābeli un ābolus cilvēce pazīst no senseniem laikiem. Pēc Bībeles leģendas tieši ābols bijis tas aizliegtais auglis, ar ko čūska iekārdinājusi cilvēkus. Ieva kodusi no maliņas, tikām Ādams – serdē, tā iesprūdusi viņam kaklā, un tā vīrieši tikuši pie «ādamābola». Par kultūršķirni ābele kļuvusi vairāk nekā pirms pieciem gadu tūkstošiem agrīnajās Austrumu un Rietumu civilizācijās. Pēc vienas no versijām tā cēlusies Trapezuntā, Mazāzijas ziemeļaustrumos, no turienes nonākusi Ēģiptē un augusi Ramzesa II dārzos. Bēgot no Ēģiptes, jūdi to aizveduši uz Palestīnu un sākuši plaši kultivēt. Senie grieķi ābolus vērtējuši augstāk par citiem augļiem, bet īpašā cieņā tie bijuši Normandijā. Ābeles aug visā pasaulē, kur ir mērens vai subtropu klimats, un patlaban ir vairāk nekā 10 000 kultūras šķirņu.

Dziednieciskā nolūkā lieto ābeles augļus un lapas. Tā darīts kopš sendienām. Tā Plīnijs stāsta, ka izdziedinājis kādai sievietei gangrenozu čūlu, liekot klāt pārgatavojušos ābolus. Droetijs norāda, ka buboņu mēra laikos Anglijā slimajiem uz ādas likta zaļu ābolu masa. Doktors Denī Dimons vērš uzmanību uz to, ka Normandijā, kur cieņā dzert ābolu sidru, ļoti reti sastopami slimnieki ar nierakmeņiem. Bet Šenjē pirms gandrīz simts gadiem nieru un žults akmeņu slimniekiem kā urīndzinēju deva dzert līdzekli, ko pagatavoja, glāzē verdoša ūdens iemetot vienu ēdamkaroti izžāvētu un pulverī saberztu ābolu mizu. Arī Hipokrāts ir ieteicis lietot ābolus aknu un zarnu trakta saslimšanu gadījumos.

Vācijā un slāvu zemēs ābeli uzskatīja par dzīvības koku, Ziemassvētkos ar ābola palīdzību zīlēja dzīvību vai nāvi. Citām Eiropas senajām tautām ābols bija mīlas un auglības simbols, ko baudot sieviete paliek grūta. Senebreju Torā, kuru pie mums dēvē par Bībeles Vecās derības Mozus grāmatām, ābols raksturots kā zināšanu un gudrības simbols. Pirmos cilvēkus – Ievu un Ādamu – par to, ka viņi nogaršoja ābolu, izdzina no Paradīzes. Nākotnes izzināšana. Senči rūpīgi vēroja ābeles, jo uzskatīja, ka tās var palīdzēt nākotnes izzināšanā. 

Zinātnieciskie pētījumi ir raduši viedokli, ka senatnē āboli senajā Palestīnā nav auguši un pirmie rakstītmācēji par to nav neko zinājuši. Pēc visa spriežot Koka auglis bija “etrogs”, citronkokam līdzīgs augs, zaļgan – dzeltenā krāsā ar rūgtenu garšu. Interesanti ir tas, ka daži viduslaiku gleznotāji ir sižetā par Ādamu un Ievu attēlojuši tieši citronu. Dažām austrumu tautām “etrogs” vēl šobrīd ir rituālu auglis – svētki kas paredzēti lauku darbu beigšanai rudenī. Šie svētki rod viedokli par izcelsmi no Ēģiptes un Izraēlas, kur bija paraža katram kurš gribēja lai būtu ierakstīts “Dzīvo Grāmatā” jāapēd  “etrogs” auglis – kaut vai viens uz vairākiem cilvēkiem. Āboli nav tikai kristietības mītu auglis. Jāatceras Senās Grieķijas vēstījumus par Parisu un “strīdus ābolu” vai zelta “Gasperīda āboli”, kurus Herakls sagādāja pasaules pašā malā. Seno ķeltu tautām ābols bija cieši saistīts ar aizsaules pasauli, brīnumiem, slepenām zināšanām. Avalona Kalns, elfu un feju mītne, tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē “ābolu”. Pareizticīgo ticībā ir reliģiskie svētki “ яблочный Спас”. ASV pilsētai Ņujorkai ir iesauka Big Apple...  Dziedātāju grupa Beatles par savu ierakstu simbolu izvēlējās ābolu. Datorkompānija Macintos  arī ir izvēlējusies ābolu par savu firmas zīmi.

TAUTAS TICĒJUMI

  • Ja kāds ābelei nolauza zaru, to gaidīja sods.
  • Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.
  • Ja meža ābeles pirmās zied, tad tajā gadā daudz bārenīšu izies tautās, bet, ja mājas ābeles, tad mātes meitas.
  • Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākamajā pavasarī mirs daudz jaunu cilvēku.
  • Jaunas meitas iet ābeļu zarus lauzt ar aizmiegtām jeb aizsietām acīm. Kuras meitas zaram vairāk pumpuru, tai dzīvojot pie vīra būs vairāk bērnu.
  • Jaunā gadā aizsien meitām acis un ved pie ābeles zarus lauzt. Meklēt nav brīv, ko pirmāk noķer, tas jānolauž. Kad nolauztais zars nosūnojis, tad lauzējai nav īsti pa prātam, tas rādot, ka viņu apprecēšot vecs atraitnis.
  • Puišiem Jaunagada naktī jāiet ābeles zari lauzt; ja nolauž apsūnojušu, tad dabūs vecu, ja drusku apsūnojušu, tad pusmūža, ja neapsūnojušu, tad jaunu sievu.
  • Jaungada naktī ar kreiso roku pār plecu jānolauž ābeles zars un, ne vārda nerunājot, jāpaliek gultas pagalvī. Kas sapnī nāks to zaru ņemt, tas vēlāk būs jāapprecē.
  • Veca gada beigās pulksten 12 naktī vajag nolauzt laukā kādā meža vai krūmu biezoknī vienu zariņu, to nav brīv apskatīties, tad jāliekas uz ausi un ko tad sapnī redz – ja redz tādu koku, no kāda zariņš, tad apprecēs tavs iecerētais brūtgāns.
  • Jaungada naktī jāiet laukā un jānolauž no koka zariņš. Ja pie tā būs daudz pumpuru, tad būs laimīgs togad, ja maz, tad arī laimes nebūs.
  • Ziemassvētku naktī jāiet uz kaimiņiem un jānolauž trīs žagariņi, tad jāskrien atmuguriski atpakaļ; ja no tiem viens būs nolauzts kupls, tad būs bagāts kavalieris.
  • Vecgada vakarā vajag ar plikām kājām skriet ārā un nolauzt ābeļu zaru; kurai būs gadījies kuplāks zars, tā dabūs bagātāku brūtgānu.
  • Jaunagada naktī vajag iziet atmuguriski no istabas dārzā un ar zobiem nolauzt vienu ābeles zariņu; atpakaļ jānāk atkal atmuguriski. Un ja aiziet un atnāk atpakaļ, ka nav pakritis un atpakaļ atskatījies, tad būs visu gadu laimīgs.
  • Kūķu (senais Ziemassvētku nosaukums) vakarā meita iziet ārā, nokož ar muti ābeles zariņu, ko ar muti ienes istabā un paliek zem spilvena. Sapnī redz to vīrieti, ka viņš no tās ābeles, no kuras viņa nokož zariņu, rauj ābolus un piedāvā tai. Pie tā vīrieša, ko meita redz sapnī, viņa izprecēsies.
  • Ābeles jāstāda triju dienu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli
  • Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienā, tad viņas jau otrā gadā nes augļus

___________________________

Augu pazinēja Edvarda Baha
ziedu terapijas augs

E. Bahs: „Mežābele tiek dēvēta par „tīrīšanas līdzekli”, kas noderēs tiem, kuri kaut kādā veidā jūtas netīri. Bieži tās ir šķietami nenozīmīgas lietas. Taču ir gadījumi, kad runa var būt par nopietnu slimību, kura paliek gandrīz neievērota, jo visa uzmanība tiek veltīta tikai vienai lietai. Abos gadījumos runa ir par cilvēkiem, kuri ļoti vēlas tikt vaļā no šīs vienas lietas, kas aizņem visas viņu domas un viņiem šķiet tik svarīga, ka viņi ļoti vēlas no tās atbrīvoties. Šādi cilvēki krīt izmisumā, ja ārstēšanai nav gaidītā rezultāta. Ar savu tīrošo spēku šis līdzeklis attīra arī brūces, kurās, pēc pacienta domām, ir iekļuvušas indīgas vielas, no kurām jāatbrīvojas.”

 __________________

  • Ābolus izmanto svaigā veidā un pārstrādā. Tie satur organiskās skābes, cukurus, pektīnvielas, dažādus vitamīnus, dzelzi, fosforu, fitoncīdus u.c.
  • Ābolos esošās pektīnvielas veicina no organisma smago metālu produktu izvadīšanu. Tie uzlabo gremošanu un asinsradi, pastiprina žults izdalīšanos, mīkstina klepu. Iesaka kā atslābinošu un urīndzenošu līdzekli.
  • Ābolu un tauku smērīte labi sadziedē nobrāzumus un tulznas, sasprēgājušus mutes kaktiņus. Pagatavo – sarīvētus ābolus sajauc ar cūku taukiem attiecībā 1:1.
  • Ābolu marmelāde
    Ja vēlos marmelādei piešķirt kādu savādāku aromātu, tad sautēšanas ūdeni aizstāju ar stipru mētru tēju(citronu,apelsīnu,piparmētru). Vaniļas cukuru drusku var pievienot vārīšanas beigās. Labākā šķirne ”Antonovka” un pirms gatavības. Mizoju un izņemu serdes, griežu daivās .Uz 4.0 kg sagriezto ābolu lieku 1.5-2.0 kg cukura. Vārīšanas procesu gan stiepju garumā, jo stundas 4-5 stāvēt un maisīt ir nogurdinoši .Uzvāru no rīta, pavāru vakarā ilgāk un tā līdz masa samazinās uz pusi un kļūst bieza.      
    Uz tīra pergamenta uzleju līdz 0.5cm biezu kārtu masas un lieku žāvēties vaļējā cepeškrāsnī ar minimālu uguni.
    Gatavu sacietējušu plāksni sagriež strēmelēs, kvadrātos vai ar piparkūku formiņām izspiež figūriņas. Tālāk saiņo tūtiņās, kastītēs un iepriecina kārumniekus.
  • Ja šopavasar jūsu dārzā dāsni zied ābeles, varat ievākt ābeļu ziediņus. No tiem izdodas brīnumaina tēja. Ziedus parasti lasu no apakšējiem zariem. Beru krūzē un apleju ar verdošu ūdeni. Attiecības aptuvenas: tējkarote ziedu un glāze ūdens.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties