latvijaspirts.lv
      
2018. gada 15. decembris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
> Ko var pagatavot no augiem?
> Dakteri un zāļu sievas iesaka
> Tējas
> Sulas
> Ogas Augļi
> Medus
> Sēnes
> Garšaugi
> Savvaļas augi uzturā
> Rieksti, sēklas, žāvēti augļi
> Augi mūsu veselībai
> Indīgie augi
> Aizsargājamie augi
> Gemmoterapija
> Afrodiziaki
> Augi pret odiem un mušām
> Ārstniecisko augu dobe
> Greznie ārstniecības augi
> Aizsargājamie augi LU Botāniskājā dārzā
> Augi, kas minēti Svētajos rakstos
> Bērzu pumpuri
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Augu aktīvās vielas


Ārstniecības augu drogas satur dažādas fizioloģiski aktīvas vielas, kas iedarbojas uz cilvēka organismu vai arī uz slimību ierosinātājiem un tāpēc lietojamas slimību ārstēšanai vai profilaksei. Ārstniecības augos šīs vielas neuzkrājas vienmērīgi, tādēļ drogām ievāc tikai tās augu daļas, kurās attiecīgo vielu koncentrācija ir vislielākā. Svarīgākās fizioloģiski aktīvo vielu grupas augos ir al­kaloīdi, glikozīdi, flavonoīdi, ogļhidrāti, miecvielas, saponīni, eļļas un ēteriskās eļļas, vitamīni, olbaltumvielas, fermenti, minerālvielas u. c.

ALKOLOĪDI

Alkaloīdi ir slāpekli saturošas, bāziskas vielas ar daudzveidīgu un komplicētu ķīmisko uzbūvi. Dažādu sugu augos, kā arī atsevišķos auga orgānos alkaloīdi uzkrājas nevienmērīgi. Ir pazīstami apmēram 2000 dažādu alkaloīdu. Sevišķi daudz to ir nakteņu, magoņu, liliju, gundegu un oleandru dzimtu augos. Alkaloīdu kvalitatī­vais un kvantitatīvais saturs atkarīgs no auga veģetāci­jas perioda, klimata, augsnes, mēslojuma, ģeogrāfiskās zonas, saules radiācijas un citiem ārējās vides faktoriem. Augos alkaloīdi saistīti ar organiskajām un neorganiska­jām skābēm sāļu veidā, bet reti sastopami arī brīvā veidā. To daudzums drogās svārstās no dažām simtdaļām pro­centa līdz 2... 3% un pat 20%. Augos parasti atrodas vairāki ,un tikai ļoti reti viens alkaloīds. Alkaloīdi ir spēcīgas indes vai stipras iedarbīgas vie­las, bet nelielās devās daudzus no tiem lieto medicīnā. Tā kā alkaloīdiem ir daudzveidīga ķīmiskā struktūra, arī to lietošana ir loti daudzpusīga. Tos lieto iekšķīgi, ārīgi un parenterali, parasti dažādu sāļu, retāk bāzu veidā. To sāļi ir nestabili sārmainā vidē, tādēļ tos nevar lietot kopā ar sārmainām vielām. Daudzi alkaloīdi iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu kā sedatīvas un neiroleptiskas vie­las, piemēram, rezerpīns, harmīns; pretsāpju un pretklepus līdzekļi ir morfīns, kodeīns; kofeīns ir centrālās nerva sistēmas uzbudinātājs jeb psihostimulators; analeptiskie līdzekļi, kuri iedarbojas uz elpošanas centru, ir lobetīns, citizīns, metilanabazīns; muguras smadzeņu reflektorisko uzbudinātību palielina strihnīns, sekurinīns, ehinopsīns; holīnesterāzes antagonisti ir fizostigmīns, galantamīns; holīnolītiskas vielas — atropīns, skopoiamīns, hornatropīns, hiosciamīns, piatifilīns, saracīns; kā gangliju bloķētāji darbojas pahikarpīns, sferofizīns; uz kustību nervu galiem iedarbojas kurāre alkaloīdi, kondelfīns, metillikakonitīns; vietējo anestēziju rada kokaīns, konvokaīns; pret malāriju un arī kā temperatūras pazeminātājs darbojas hinīns; kā antiaritmijas līdzekli uzbudinātas sirdsdarbības normalizēšanai lieto hinidīnu; berberīns darbojas kā asiņošanu apturētājs līdzeklis; salsolīnu izmanto kā hipotenzīvu līdzekli pret hipertoniju utt. Anabazīns un nikotīns ir kaitēkļu apkarošanas līdzekļi, kurus izmanto lauksaim­niecībā.

GLIKOZĪDI

Glikozīdi ir augos esošas vielas, kas sastāv no cukura daļas jeb glikona un necukura daļas jeb aglikona. Abas šīs daļas savienotas ar glikozīdisko saiti. Glikozīdi plaši izplatīti augu valstī un sastopami dažādos augu or­gānos. To ārstnieciskais efekts atkarīgs galvenokārt no aglikona, bet cukura komponents nosaka to šķīdību un līdz ar to arī uzsūkšanos organismā. Glikozīdi ir kristā­liskas, retāk amorfas vielas. Tie labi šķīst atšķaidītā spirtā un ūdenī. Bieži vien tiem ir rūgta garša. Glikozīdi ir samērā labilas vielas. Tos viegli šķeļ fermenti ūdens vidē, kā arī skābes un sārmi. To ķīmiskā uzbūve ir ļoti dažāda, jo aglikonā var būt fenoli, antrahinoni, antranoli, oksinitrili, sēru saturoši savienojumi, ciklopentānoperhidrofenantrēna atvasinājumi un daudzi citi savienojumi.

Pēc iedarbības veida izšķir sirds glikozīdus, žults sek­rēciju stimulējošus, caureju radošus, sviedrējošus, diurētiskus un citus glikozīdus. Sirds mazspējas (insuficiences) un citu sirds slimību ārstēšanai pēdējā laikā arvien vairāk izmanto tīrus sirds glikozīdus, jo tie specifiski darbojas uz sirds muskulatūru. Sirds glikozīdi sastopami daudzos augos, piemēram, pavasara adonisā, ziemziedēs, maijpuķītēs, pērkonenēs, oleandros, uzpirkstītēs, jūrassīpolos u.c. Visi sirds glikozīdus saturošie augi ir ļoti indīgi. Lai novērstu fermentatīvu šķelšanos, tie ļoti rūpīgi jāsagatavo, jāizžāvē un jāuzglabā. Daudz stabilāki ir caureju radošie, diurētiskie, sviedrējošie un citi glikozīdi.

RŪGTVIELAS

Rūgtvielu sastāvā ietilpst monocikliskie terpēni, seskvilerpēni, nepiesātināti seskviterpenu laktoni, diterpēni, floroglucīna atvasinājumi un citi savienojumi ar samērā komplicētu ķīmisko uzbūvi; daži no tiem saistīti glikozīdiski. Rūgtvielām ir rūgta garša. Ieņemtas mutē, tās kai­rina garšas nervu receptorus un reflektoriski stimulē gre­mošanas sulu sekrēciju. Pretēji citiem rūgtiem glikozīdiem un alkaloīdiem rūgtvielas samērā maz uzsūcas no gremo­šanas trakta. Lielās devās tās aizkavē zarnu peristaltiku un var radīt vemšanu. Tās lielo šķidru zāļu formu veidā ēstgribas ierosināšanai, gremošanas sekrēcijas stimulē­šanai (kolītu un gastrītu slimniekiem) un žults sekrēcijas stimulēšanai. Rūgtvielu grupā visrūgtākā garša ir amarogentīnam, genciopikrīnam, kuri atrodas dzeltenās drudzenes saknēs, artabzīnam, absintīnam, kurus iegūst no­ vērmeļu lakstiem, anilīnam, ahileīnam, kuri ir pelašķa lakstos u.c.

SAPONĪNI

Saponīni ir īpaša glikozīdu grupa, kuru šķīdums ūdenī puto (latīņu val. sapo — ziepes). Ievadīti asinīs, tie rada eritrocītu hemolīzi (izšķīšanu). Saponīnu necukura daļu sauc par sapogenīnu. Pēc sapogenīna uzbūves visus saponīnus iedala divās lielās grupās — steroīdu un triterpēnu savienojumos. Saponīniem raksturīga rūgta, cērtoša garša; izņēmums ir lakricu saponīns glicirīzīns, ku­ram ir nepatīkami salda garša.

Saponīni ļoti plaši izplatīti augu valstī un atrodas dažādos augu orgānos, bet visvairāk to ir sēklās, saknēs un augļos. Saponīnus saturošos augus lieto medicīnā kā atkrēpošanas līdzekļus, augšējo elpošanas ceļu iekaisumu ārstēšanai un kā diurētiskus līdzekļus. Daži arāliju dzim­tas augu (žeņšeņa, arāliju, eleuterokoka, ehinopanaksa) saponīni iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu kā tonizējoši un stimulējoši līdzekļi. Daži saponīni labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu un galvas smadzeņu asinsva­dus; tos lieto aterosklerozes ārstēšanai, piemēram, dioskoreju saponīnus.

MIECVIELAS

Miecvielas ir lielmolekulāru savienojumu — bezslāpekļa polifenolu atvasinājumi. Pēc ķīmiskās uzbūves tās iedala 2. grupās: hidrolizējamās miecvielās — depsīdi, gallusskābes tannīdi un eflagskābes tannīdi un nehidrolizējamās jeb kondensētās miecvie­las, kuras nešķeļas fermentu un skābju ietekmē. Tās at­rodas gandrīz visos augos lielākā vai mazākā daudzumā. Miecvielas šķīst ūdenī, daudzas miecē ādu, izmainot ādas olbaltumvielu koloidālo stāvokli un pārvēršot tās nešķīs­tošos savienojumos. Tām ir savelkoša garša. Miecvielas nav indīgas, un daudzām no tām ir izteikta P vitamīna aktivitāte, piemēram, tējas lapu un pīlādžu augļu katehīniem.

Miecvielas saturošus augus un drogas lieto iekšķīgi no­vārījumu un tēju veidā kā pretiekaisuma un pretcaurejas līdzekļus, kā arī pret saindēšanos ar smagajiem metāliem, alkaloīdiem, jo veido ar tiem nešķīstošus savienojumus. Tomēr visbiežāk miecvielas lieto ārīgi kā savelkošus un baktericīdus līdzekļus mutes dobuma, smaganu, elpošanas ceļu un citu iekaisumu, kā arī apdegumu ārstēšanai un pret vietēju asiņošanu. Miecvielu savelkošā un pretiekai­suma iedarbība pamatojas uz to, ka tās ar gļotādu un ādas olbaltumvielām veido nešķīstošu plēvīti, kura aiz­kavē tālāku iekaisuma procesu un aptur vietēju asiņošanu. Miecvielas, oksidējoties ar gaisa skābekli dažādu fermentu klātbūtnē, veido tumšbrūnas krāsas savienojumus flobafēnus, kuri nešķīst aukstā ūdenī.

Miecvielu daudzums augos un to atsevišķos orgānos ir dažāds un atkarīgs no augu attīstības fāzes, klimata un citiem ārējās vides faktoriem. Visvairāk miecvielu ir dažādās pangās, piemēram, ozolu pangās 20... 60% at­karībā no auga sugas, klimatiskajiem apstākļiem un arī no kukaiņiem, kuru kodienu rezultātā veidojas šie izau­gumi. Daudz to ir arī koku mizā, piemēram, ozolu mizā apmēram 12...20%, saknēs, sakneņos (ārstniecības brūnvālītes, zalkšu sūrenes), bet mazāk — lapās.

Miecvielas ir samērā stabili savienojumi. Ievāktajos augos tās tik ātri nesašķeļas kā daži glikozīdi, tādēļ, dro­gas var uzglabāt 5... 7 gadus. Miecvielām ir ļoti liela nozīme ādu miecēšanā, ari krāsu rūpniecībā un pārti­kas rūpniecībā, jo no tām atkarīgas dažādu augļu, ogu, vīnu, kafijas, tējas, kakao garšas īpašības.

POLISAHARĪDI

Polisaharīdi ir lielmolekulāras vielas, kuras sastāv no daudziem monosaharīdu atlikumiem. Augos tie sastopami galvenokārt kā rezerves vai uzbūves vielas. Polisaharidi ir ciete, inulīns, celuloze, lihenms, pektīnvielas, hemicelulozes, gļotas, gumijvielas u. c.

CIETE

Ciete ir tipisks augu rezerves polisaharīds. Tā uz­krājas cietes graudu veida augu bumbuļos, saknēs, grau­dos, stumbru serdes daļā u. c. Cietes daudzums augos ir dažāds, piemēram, kartupeļu bumbuļos tās daudzums ir no 12% līdz 24%, kviešu graudos — 75%, kukurūzas graudos — 72%, bet rīsu graudos līdz 80%. Ciete ir gal­venais cilvēka uztura ogļhidrāts, no kura organismā veido­jas glikoze. Medicīniskajām vajadzībām lieto kartupeļu, kviešu, kukurūzas un rīsu cieti. Cieti izmanto ārīgi pūde­ros, ziedēs, lodītēs. Iekšķīgi kā sedzošu līdzekli kuņģa un zarnu trakta slimību ārstēšanai, kā arī dažu tablešu paga­tavošanai un kā emulgatoru lieto cietes klīsteri. Dažu augu gurnos (dāliju), saknēs {cigoriņu, pieneņu, Helēna alantes) un graudzāļu stumbros atrodas polisaharīds inulīns. Inulīns šķīst ūdenī. Šķeļoties tas veido fruktozi, kuru bieži lieto diabēta slimnieku uzturā.

CELULOZE

Celuloze pieder pie struktūras polisaharīdiem. No tās veidots galvenokārt augu šūnapvalks. Vistīrākā celu­loze dabā ir kokvilnas sēklu matiņi. Celulozei ir svarīga nozīme dzīvnieku un cilvēku barībā. Atkarībā no barības sastāva cilvēku zarnu traktā sadalās 40...60% celulozes. Tā stimulē gremošanas orgānu motoro funkciju, sekmē gremošanas sulu izdalīšanos, piedod irdenumu barības masai un sekmē labāku barības izmantošanu. Zarnu traktā celuloze rada labvēlīgu vidi derīgās mikrofloras attīstī­bai, it sevišķi mikroflorai, kura sekmē B un K grupu vit­amīnu sintēzi. Tā veicina arī holesterīna un vielu maiņas produktu izvadīšanu no organisma. Celulozei ir diezgan svarīga loma aterosklerozes, hipertonijas, aknu slimību profilaksē un ārstēšanā.

GĻOTVIELAS UN GUMIJVIELAS

Gļotvielas un gumijvielas ir polisaharīdi ar dažām līdzīgām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām. Šīs bezslāpekļa vielas radniecīgas pektīnvielām un hemicelulozei. Gļotvielas izveidojas, atsevišķu šūnu saturam pārogļotojoties, bet uz āru tās neizdalās. Arī gumijvielas ro­das šūnapvalkam un veselām audu grupām pārgļotojoties, bet ievainojuma vietās tās izplūst uz āru un sažūst par cietu stiklveida masu, kas ūdenī atkal uzbriest, izšķīst vai arī neuzbriest (gumijarabiks, aprikožu, plūmju, ķiršu gu­mija). Gļotvielas un ūdenī šķīstošās gumijvielas dod gļo­tainus, viskozus, koloidālus šķīdumus, kurus lieto kā sedzošus un mīkstinošus līdzekļus, jo tie aizsargā gļotādas jutīgos nervu galus no kairinājumiem, piemēram, bron­hos, gremošanas traktā, mutes dobumā. Gļotvielas un gu­mijvielas lielo kolītu, enterokohtu, gastrītu, kuņģa čūlu, augšējo elpošanas ceļu iekaisumu ārstēšanai, kā ari pret saindēšanos ar dažādām indēm. Ārīgi to šķīdumus lieto kompresēm, jo tie labi aiztur mitrumu un siltumu, piemē­ram, uzbriedušu un gļotainu linsēklu kompreses lieto aug­šējo elpošanas ceļu iekaisumu ārstēšanai. Gļotvielu šķī­dumi aiztur un paildzina citu ārstniecības vielu uzsūkša­nos organismā.

PEKTĪNVIELAS

Pektīnvielas ir polisaharīdu grupa, kuru struk­tūras pamatā ir galakturonskābe, tās sāļi un esteri ar metilspirtu. Medicīniska nozīme ir galvenokārt ūdenī šķīsto­šajām pektīnvielām. Pektīnvielas atrodas dažādos aug­ļos (ābolos, upenēs, meža zemenēs), saknēs (burkānos) un arī augļu sulās. Ar cukuru un skābēm tās veido recekļus — želejas. Pektīnvielu želejām ir izteiktas pretiekaisuma un adsorbējošas īpašības. Zinātnieku pētījumi pierādījuši, ka pektīn­vielas saista stronciju, kobaltu un pat to radioaktīvos izotopus, pie tam lielāko dalu pektīnvielu organisms neizmanto, un tās tiek izvadītas kopā ar kaitīgajām vielām. Pektīnvielas vienlaikus uzlabo barības sagremošanu, no­vērš pūšanas procesus zarnās, atindē indīgās vielas, gan tās, kuras nonāk organismā no ārienes, gan arī tās, kuras ro­das pašā organismā, sekmē mikroorganismu darbību, it sevišķi to, kuri sintezē B grupas vitamīnus. Mēģināju­mos ar dzīvniekiem pierādīts, ka tās saista ari svina un dzīvsudraba sāļus un sekmē to izvadīšanu no organisma, tāpēc karsto cehu strādniekiem, kā arī tiem, kuri strādā ar indīgām vielām, ieteicams dzert nedzidrinātas augļu sulas. No pektīnvielām ir pagatavots prepa­rāts hemofobīns, kuru lieto asiņošanas apturēšanai.

Lihenīns jeb ķērpju ciete ir polisaharīds, kas sa­stopams ķērpjos. Tas šķīst karstā ūdenī un atšķaidītos sārmos. Ķērpjiem ir svarīga nozīme ziemeļbriežu barībā, un tos var izmantot medicīniskās glikozes iegūšanai.

EĻĻAS

Eļļas ir organisku savienojumu grupa, kuru sastāvā ietilpst augstāko taukskābju un glicerīna esteri. Tās satur galvenokārt nepiesātinātās taukskābes, bet arī mazāk piesātinātās taukskābes. Eļļas atrodas augu sēklās un augļos. Medicīnā visvairāk tās izmanto ārīgi lietojamās zāļu formās — ziedēs, krēmos, emulsijās, ziepēs, plāksteros un kā: dažādu ūdenī nešķīstošu organisko vielu (kampara, dažu hormonu) šķīdinātājus. Tieša medicīniska nozīme ir ricineļļai, kuru lieto kā caurejas līdzekli. Eļļām ir ļoti liela nozīme cilvēku uzturā, jo tās satur nepiesātinātās taukskābes — linolēnskābi, sinolskābi, oleīnskābi un citas skābes, kuras ir bioloģiski neaizvietoja­mas. Šīs skābes organismā nesintezējas. Saistoties ar holesterīnu, tās veido šķīstošus savienojumus, kuri viegli izdalās no organisma. Tāpēc tie, kuri uzturā plaši lieto augu eļļas, mazāk slimo ar aterosklerozi.

ĒTERISKĀS EĻĻAS

Ēteriskās eļļas ir viegli gaistošas, smaržīgas augu valsts vielas. Pēc ķīmiskā sastāva tās ir dažādu vielu maisījumi, kuros ietilpst galvenokārt terpēni, spirti, al­dehīdi, ketonskābes, fenoli, esteri, ēteri, ogļūdeņraži un citas vielas. Ēteriskās eļļas ir eļļaini, bezkrāsaini vai gaiš­dzelteni, retāk krāsaini šķidrumi, bet atšķirībā no eļļām uz papīra vai auduma tās neatstāj taukainu traipu, jo ātri izgaist. Zināmi vairāk nekā 2500 augi, kas sa­tur dažādas ēteriskās eļļas. Šīs eļļas labi šķīst taukos, eļļās un 90° spirtā. No ēteriskajām eļļām atkarīga daudzu augu ziedu smarža un augļu aromāts. Ēterisko eļļu sastāvs un līdz ar to arī smarža mainās auga attīstības laikā. Medicīnā lieto ēteriskās eļļas, to sastāvvielas (men­tolu, kamparu) un arī drogas. Ēteriskās eļļas darbojas kā kairinoši un pretiekaisuma līdzekļi. Tās izmanto kā cen­trālās nervu sistēmas nomierinošus un uzbudinošus līdzek­ļus, kā prettārpu, antibakteriālus, sāpju remdinošus, gre­mošanas sekrēciju veicinošus un urīndzenošus līdzekļus. Daudzas ēteriskās eļļas izmanto dažādu zāļu garšas un smaržas uzlabošanai. Tās ļoti plaši izmanto parfimērijā, pārtikas un liķieru rūpniecībā izstrādājumu smaržas un garšas uzlabošanai.

ORGANISKĀS SKĀBES

Organiskās skābes ir augu valsts vielas ar skābju īpa­šībām. Tās atrodas augu šūnsulā, kur var būt gan brīvā veidā, gan arī saistītā veidā kā sāļi. Organiskās skābes ir lapās, arī saknēs un citos augu orgānos. Augos visbie­žāk sastopama ābolskābe, citronskābe, vīnskābe. skābeņskābe, etiķskābe, skudrskābe, salicilskābe u. c. Tās ietekmē vielu maiņu, stimulē gremošanas orgānu dziedzeru darbību un uzlabo ēstgribu. No skābajiem augļiem gatavo da­žādus dzērienus slimniekiem.

SVEĶI UN BALZĀMI

Sveķi un balzāmi ir augu valsts vielas ar komplicētu sastāvu. Tie veidojas augos kā vielu maiņas blakuspro­dukti un atrodas īpašās ejās, kanālos vai pienstobros. Ievainojot augus, tie iztek un nosedz ievainojuma vietu, aizsargājot augus no mikroorganismu iekļūšanas, piemē­ram, priežu un egļu sveķi. Augos sveķi var būt kopā ar olbaltumvielām, gumijvielām, miecvielām, kaučuku un pig­mentiem. Tajos ir dažādas organiskās skābes, arī sveķskābes, sveķu spirti, fenoli, esteri un indiferentas politerpēnu tipa vie­las — rezēni. Sveķi un balzāmi nešķīst ūdenī, bet šķīst taukos un dažādos organiskajos šķīdinātājos. Tie deg ar kūpošu liesmu. Sveķiem un balzāmiem ir patīkams aro­māts, un tiem piemīt antibiotiska aktivitāte. Medicīnā sve­ķus lieto maz. Medicīniska nozīme ir priežu balzāmam, kas satur 14...25% ēteriskās eļļas jeb terpentīna, bet pārējo masu sastāda sveķi jeb kolofonijs. Kolofoniju izmanto plāksteros un tehnikā. Terpentīnu sevišķi plaši lieto kā medicīnā, tā arī citās tautsaimniecības nozarēs. Dezinficējošas un brūču dziedinošas īpašības ir Peru bal­zamam. Sveķi aizkavē ēterisko eļļu iztvaikošanu un to bojāšanos.

AUGU PIGMENTI

Augu pigmentus jeb augu krāsvielas izmanto medicīnā kā dezinficējošus un brūču dziedinošus līdzek­ļus. Pēc ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām tos var ieda­līt 2. lielās grupās — flavonoīdos, kas izšķīduši šūnsulā, un lipohromos, kuri atrodas plastīdās.

Flavonoīdi ir augu krāsvielas, kuras nosaka ziedu, augļu, sakņu un lapu krāsu. To krāsu spektrs ir joti plašs —- balts, gaišdzeltens, dzeltens, oranžs, sarkans, violets, zils, zilviolets. Sevišķi labi to var novērot augļu nogatavošanas laikā, kā arī rudenī, kad kokiem sāk dzeltēt lapas. Daudzus fiavonoīdus lieto medicīnā kā P vitamīnu (griķu lakstus, upenes augļus, zaļo tēju, aroniju augļus u. c.), kā žults sekrēcijas stimulējošus līdzekļus (dzeltenās kaķpēdiņas ziedus), kā asinsvadus paplašinošus
līdzekļus (vilkābeļu augļus un ziedus), kā bakteriocīdus līdzekļus (āboliņu lakstus, Grieķijas riekstu apvalku) u. c.                                                    

Lipohromi ir hlorofils un karotinoīdi. Hlorofils ir augu zaļā krāsviela, bet karotinoīdu krāsu toņi var būt no dzelteniem līdz oranžsarkaniem. Abas šīs krāsvielas labi šķīst organiskajos šķīdinātājos un eļļās, bet nešķīst ūdenī. Prak­tiski hlorofilu iegūst no nātru lapām, kā arī no priežu un egļu skujām. Pastas veidā to var lietot ka brūču dziedinošu un granulāciju sekmējošu līdzekli. Nātru lapas satur līdz 5% hlorofila. Uzskata, ka nātru lapu salāti un arī uzlē­jumi, kuros ir arī daudz vitamīnu, labvēlīgi ietekmē asins sastāvu, jo palielinās hemoglobīna procentuālais dau­dzums, kā arī eritrocītu un leikocītu daudzums, sekmē asins sarecēšanu un līdz ar to asiņošanas apturēšanu Domājams, ka šajos procesos svarīga no­zīme ir arī hlorofilam, jo tas ķīmiski radniecīgs ar hēmu (hemoglobīna sastāvdaļu), tikai sarkanā hēma molekulas sastāvā ietilpst dzelzs, bet zaļā hlorofila molekulā — mag­nijs.

No karotinoīdiem svarīgākie ir karotīni, kas organismā pārvēršas par A vitamīnu. Karotīnu pastu lieto brūču dziedēšanai, apdegumu, applaucējumu, acs konjunktīvas iekaisumu ārstēšanai, zobu pastās u. c.

VITAMĪNI

Vitamīni ir bioloģiski aktīvas organiskās vielas. To ķīmiskā uzbūve ir ļoti daudzveidīga un atšķirīga. Arī to fizioloģiskā iedarbība un nozīme organismā ir dažāda. Tie nepieciešami barības vielu normālai izmantošanai, šūnu un audu augšanai un atjaunošanai un visos citos dzīvībai svarīgos procesos. Vitamīni atrodas visās cilvēka orga­nisma šūnās.

Pēc fizikāli ķīmiskajām īpašībām vitamīnus iedala 1) ūdenī šķīstošos vitamīnos un 2) taukos šķīstošos vit­amīnos. Ūdenī šķīstošie vitamīni ir B grupas vitamīni (B1, B, B8, 812, PP vitamīns, folijskābe, pantotēnskābe, paraaminobenzoskābe, H vitamīns, inozīts), C vitamīns un P vitamīns. Taukos šķīstošie vitamīni ir A vitamīns, D vitamīni, K vitamīni, E vitamīns, F vitamīns. Vitamīnu trūkums traucē organisma normālu vielmaiņas procesu, samazina darba spējas, rada ātru nogu­rumu, pasliktinās nervu sistēmas stāvoklis, un vērojamas citas slimības pazīmes. Nepieciešamais vitamīnu daudzums ir atkarīgs no organisma stāvokļa, dzīves, klimatiskajiem un darba apstākļiem. Vitamīnu trūkumu dažkārt novēro arī tad, ja to uzturā ir pietiekami daudz. Vitamīnu trūku­mam tādā gadījumā var būt vairāki cēloņi — nenotiek vitamīnu sintēze, traucēta to uzsūkšanās vai notiek daļēja to noārdīšanās kuņģa un zarnu traktā dažādu slimību re­zultātā. Bez tam var novērot, ka nepareiza vielu maiņa, nieru, urīnpūšļa slimības, ilgstoša caureja, smēķēšana, al­koholisku dzērienu lietošana, saindēšanās, ilgstoša anti­biotisko un sulfanilanoīdu preparātu lietošana traucē vit­amīnu uzņemšanu organisma šūnās vai arī to sintēzi or­ganismā. Nav vēlama arī vitamīnu pārdozēšana, jo arī tā traucē organisma normālu vielu maiņu. Literatūrā ir norādījumi, ka, lietojot dabiskos augu un dzīvnieku vitamīnu avotus, nenotiek to pārdozēšana un hipervitarninizācija, jo tie labāk izmantojami organismā nekā sintētiskie vitamīni.

Vitamīnus tagad plaši lieto ne tikai to pilnīga vai da­ļēja trūkuma gadījumā organismā, bet arī profilaksei un dažādu slimību ārstēšanai. Vitamīni normalizē organisma vielmaiņu, jo tie bieži vien ietilpst dažādu fermentu sa­stāvā, kuriem savukārt ir ļoti svarīga nozīme hormonu un citu vielu biosintēzē organismā.

A VITAMĪNS

A vitamīns (retinols) regulē vielu maiņas procesus organismā, piedalās vairākos oksidēšanās un reducēšanās procesos, sekmē glikola sintēzi un toksisko vielu izdalīšanos no organisma. Viena no raksturīgākajām A avitaminozes pazīmēm ir redzes traucējumi. A vitamīna trū­kums pavājina elpošanas ceļu, kā arī kuņģa un zarnu gļotādu izturību pret infekcijām, mazina ēstgribu un pa­lielina nogurumu. Ja trūkst A vitamīna, bieži, it sevišķi bērniem, rodas gremošanas un elpošanas trakta slimības. A vitamīns atrodas dzīvnieku valsts produktos — zivju aknās, sviestā, pienā, olas dzeltenumā u. c. Augu valsts produktos nav A vitamīna, bet ir tā provitamīns karotīns, piemēram, burkānos, spinātos, lokos, skābenēs, pap­rikas augļos, upenēs, mellenēs u. c.

D VITAMĪNS

D vitamīni regulē fosfora un kalcija vielu maiņu organismā, novērš traucējumus kaulu sistēmas attīstībā. Ja bērni  ar barību nesaņem pietiekamu daudzumu D vit­amīna, tie saslimst ar rahītu, tāpēc šo vitamīnu bieži sauc par antirahīta vitamīnu. Līdzīgu slimību — osteomalāciju novēro grūtniecēm un zīdītājām. Praktiska nozīme ir D2 vitamīnam (ergokalciferolam) un D3 vitamīnam (holekalciferolam), kuriem līdzīgas gan fizikāli ķīmiskās īpašības, gan arī iedarbība uz cilvēka or­ganismu. D3 vitamīns veidojas cilvēka un dzīvnieku ādā no 7-dehidroholesterīna ultravioleto staru ietekmē, D2 vit­amīns — no ergosterīna raugā un citās mikroskopiskajās sēnēs. D vitamīni lielākos daudzumos atrodas zivju aknās. Ne­daudz to ir ari olas dzeltenumā, sviestā un pienā.

K VITAMĪNS

K vitamīns (asins koagulācijas vitamīns) veicina asins sarecēšanu, piedaloties protrombīna veidošanā un novēršot asiņošanu. K vitamīnu organisms uzņem ar ba­rību, bet daļēji to sintezē ari zarnu mikroflora. K vitamīns plaši izplatīts augu valstī. Sevišķi daudz tā ir lucernas lapās, spinātos, ziedu kāpostos, skujās, za­ļos tomātos, mazāk augļos un saknēs, ļoti maz cūku ak­nās, pienā, olās.

E VITAMĪNS

E vitamīns (tokoferols) zināms kā auglības vit­amīns, jo tā trūkums dzīvnieku barībā rada vairošanās traucējumus: tiek pārtraukta dzimumšūnu veidošanās, ne­tiek izstrādāti dzimumhormoni, rodas traucējumi apaug­ļotas olšūnas attīstībā, un rezultātā izbeidzas grūtniecība. E vitamīna trūkums rada arī muskuļu atrofiju, centrālās nervu sistēmas deģenerēšanos un samazina asins sarecēšanas spēju. E vitamīns plaši sastopams dabā — dīgstošu graudu asnos, ābolu sēklās, dzīvnieku taukos, sviestā, olas dzel­tenumā u.c.

F VITAMĪNS

F vitamīna aktivitāte piemīt nepiesātinātajām tauk­skābēm — linolēnskābei un linolskābei. Šīs skābes ir linu un saulgriežu eļļas sastāvā. Atšķirībā no citām taukskā­bēm tās nesintezējas cilvēka un dzīvnieku organismā, tā­pēc jāuzņem ar barību. Ja barībā ir nepietiekams dau­dzums šo skābju, vērojamas patoloģiskas parādības, un tiek traucēti vielu maiņas procesi.

B1 VITAMĪNS

B1 vitamīns (tiamīns) ietilpst kofermenta kokarboksilāzes sastāvā, kurai svarīga nozīme vielu maiņā un citos bioķīmiskos procesos. B1 vitamīna trūkums organismā Izraisa beri-beri slimību jeb polineirītu, kuru raksturo pa­ralīzes. B1 avitaminoze rada sirdsdarbības, kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumus, tūskas, samazina gre­mošanas sulu sekrēciju. B1  vitamīns atrodas raugā, kviešu graudu apvalkos un dīgstos, auzu, griķu graudos, rupja maluma maizē u. c.

B2 VITAMĪNS

B2 vitamīns (riboflavīns) piedalās vielu maiņas procesos, hemoglobīna sintēzē, kā arī nodrošina normālu redzi. E2 vitamīna trūkums rada plaisas mutes kaktiņos; mēle kļūst sausa, spilgti sarkana; attīstās konjunktivīti, blefarīts. B2 vitamīns atrodas raugā, olas baltumā, zivīs, aknās, zirņos, graudu apvalkos, dīgstos u. c.

B6 VITAMĪNS

B6 vitamīns (piridoksīns) piedalās aminoskābju, histamīna un tauku maiņā. B6 vitamīna trūkums bērniem rada augšanas traucējumus, mazasinību, paaugstinātu uzbudināmību, krampju lēkmes, bet pieaugušajiem — ne­mieru, ēstgribas trūkumu, nelabuma sajūtu, konjunktivītus. B6 vitamīnu cilvēks uzņem ar augu un dzīvnieku valsts produktiem — pienu, gaļu, zivīm, aknām, olas dzeltenumu, rupja maluma maizi, raugu u. c. Daļēji to sintezē ari zarnu mikroflora.

B12 VITAMĪNS

B12 vitamīns (ciānkobalamīns) ir augšanas faktors. Tas piedalās asins veidošanā, aminoskābju un nukleīn­skābju maiņā, stimulē aknu un nervu sistēmas darbību. B12 vitamīnu dabā sintezē baktērijas, zilaļģes, bet cil­vēka un dzīvnieku organismā arī zarnu mikroflora. Tā kā sintezētā vitamīna daudzums cilvēka organismam ir ne­pietiekams, tā trūkumu papildina ar uzturu — dzīvnieku valsts produktiem.

PP VITAMĪNS

PP vitamīns (nikotīnskābe) piedalās oksidēšanās un reducēšanās procesos, uzlabo ogļhidrātu un tauku maiņu, kā arī samazina holesterīna daudzumu asinīs ate­rosklerozes slimniekiem. PP vitamīna trūkums organismā izraisa pelagru. PP vitamīns atrodas dzīvnieka orgānos — aknās un nierēs, kā arī raugā, sakņaugos, augļos, griķu putraimos u. c. Visvairāk tā ir pienā un graudu klijās.

FOLIJSKĀBE
Folijskābe kopā ar B12 vitamīnu organismā pieda­lās aminoskābju, nukleīnskābju, purina un pirimidīna sin­tēze, stimulē eritrocītu veidošanos, regulē holīna maiņu. Folijskābes trūkums organismā izraisa mazasinību, pato­loģiskas izmaiņas limfas sistēmā, mutes dobuma gļotādā un gremošanas traktā. Organismā folijskābi sintezē zarnu mikroflora, bet pa­rasti to uzņem arī ar uzturu — aknām, nierēm, pupām, spinātiem, tomātiem un citiem produktiem..

PANTOTĒNSKĀBE

Pantotēnskābe atrodas visos dzīvnieku audos. Asinīs tā ir kompleksā savienojumā ar olbaltumvielām, Pantotēnskābes trūkums organismā rada ādas slimības — dermatītus, augšanas un attīstības traucējumus, paralīzes, izmaiņas sirdī un nierēs, veicina kuņģa un zarnu čūlas attīstību un izraisa nervu sistēmas darbības traucējumus. Ļoti daudz pantotēnskābes ir raugā un klijās. Daudz tās ir arī dārzeņos (kāpostos, kartupeļos, burkānos) un dzīvnieku valsts produktos {gaļā, olās, pienā).

PARAAMINOBENZOSKĀBE

Paraaminobenzoskābe ir viens no mikroorga­nismu augšanas faktoriem. Tā nepieciešama arī cilvēkam un zīdītājiem dzīvniekiem, jo darbojas kā biokatalizators daudzu bioķīmisko procesu regulācijā. Vitamīns sekmē tumšā pigmenta — melanīna veidošanos, nodrošinot matu un ādas normālus pigmentācijas procesus. Samērā daudz paraaminobenzoskābes ir aknās, raugā, kviešu dīgstos, bet mazāk dārzeņos.

H VITAMĪNS

H vitamīna (biotīna) funkcijas organismā sekmē ogļhidrāta pārveidošanos taukos, triptofāna oksidēšanu un pārveido­šanu PP vitamīnā, kā arī piedalās purīna sintēzē. Biotīna trūkums organismā traucē ādas normālu funkcionēšanu, rada nervu sistēmas darbības traucējumus, mazasinību un sāpes muskuļos. Visvairāk H vitamīna ir raugā un dažādos mikroorga­nismos, mazāk tā ir dzīvnieku valsts produktos — aknās, gaļā, olās un pienā, bet ļoti maz dārzeņos.

C VITAMĪNS

C vitamīns (askorbīnskābe) organismā piedalās ok­sidēšanās un reducēšanās procesos, hormonu sintēzē, audu reģenerācijā un asins sarecēšanā, palielina organisma rezistenci pret infekcijas slimībām, normalizē asinsvadu caurlaidību. C vitamīns sekmē kaulu, skrimšļaudu, zobu dentīna veidošanos un piedalās olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku maiņā. C avitaminoze izraisa skorbutu jeb cingu. Dzīvnieku valsts produkti, izņemot aknas, satur maz C vitamīna. Daudz tā ir augu valsts produktos — skābos kāpostos, citronos, tomātos, upenēs, mežrožu augļos, sku­jās, mārrutkos u. c.

P VITAMĪNS

P vitamīns novērš kapilāru trauslumu un palielina asinsvadu caurlaidību, sekmē C vitamīna izmantošanu un piedalās dažādos oksidēšanās un reducēšanās procesos. P vitamīna aktivitāte piemīt organisko savienojumu gru­pai — flavonoīdiem. Tie atrodas augos — mežrožu, upeņu, pīlādžu un aroniju augļos, rūtu un griķu lakstos, zaļās tējas lapās. No P vitamīna preparātiem medicīnā lieto citrīnu, rutīnu, kvercetīnu, buplerīnu, peflavltu, tējas katehīnu un aroniju aktīvo vielu tabletes. Ir zināms, ka, slimojot ar dažādām infekcijas slimī­bām, aknu, kuņģa un zarnu slimībām, kā arī grūtniecī­bas periodā vajadzība pēc vitamīniem pieaug. Tā, piemē­ram, sirds un asinsvadu slimību gadījumos palielinās C vitamīna patēriņš un, jo slimība ir smagāka un aktīvāks tas process, jo vairāk šī vitamīna vajadzīgs.

ANTIBIOTIKAS

Antibiotikas ir organiskās vielas, kuras veido un izdala mikroorganismi, dzīvnieki un augi un kuras aptur dažu mikroorganismu augšanu, vairošanos vai pat spēj iznīci­nāt tos. Antibiotiku iedarbības rezultātā tiek traucēta nor­māla vielu maiņa mikroorganismu šūnās. Pazīs­tami vairāki simti antibiotiku, kuras veidojas dažādu sēņu un baktēriju dzīvības procesos, pie tam daudzas no tām iegūst sintētiski. Dažas antibiotikas (penicilīnu, streptomicīnu, biomicīnu, levomicetīnu) lieto medicīnā, bet daudzas medicīnā lietot nevar, jo saskarē ar audiem, asi­nīm vai citiem organisma šķidrumiem tās zaudē savu akti­vitāti un var būt pat indīgas. Ilgstoši lietojot antibiotikas, var rasties dažādas komplikācijas, var tikt traucēta dažu vitamīnu sintēze un uzsūkšanās organismā, vai arī var izveidoties tādas patogeno mikroorganismu formas, kuras ir rezistentas attiecībā pret šīm antibiotikām. Mikroorga­nismu izturību pret antibiotikām var pazemināt, lietojot kombinētas antibiotikas. Ievas ziedu, ķiploku, sīpolu, mārrutku gaistošās vie­las iznīcina daudzus mikroorganismus. Šīs augstāko augu antibiotikas lieto medicīnā, veterinārijā, pārtikas rūpnie­cībā produktu konservēšanai, lauksaimniecībā cīņā ar augu kaitēkļiem un dažām slimībām. Augstāko augu antibiotiku ķīmiskais sastāvs ir ļoti daudzveidīgs. Līdzīgi gaistošām antibiotikām var darboties dažas ēteriskās eļļas (eikaliptu, paegļu) vai to atsevišķas sastāvvielas, cianogēnie glikozīdi (ievas ziedos), sēru saturošie savienojumi (sinepēs, ķip­lokos, sīpolos, mārrutkos) vai arī dažādi aldehīdi, ketoni, skābes, fenoli u. c. Daudzus augus vai to daļas, kuras sa­tur šīs antibiotikas, piemēram, ķiplokus, sīpolus, kā ari eikaliptu lapu, brūnvālīšu sakneņu, trejkrāsu vijolītes, pelašķa, asinszāļu lakstu novārījumus lieto gripas, kuņģa un zarnu trakta slimību, augšējo elpošanas ceļu kataru, angīnu, smaganu un zobu iekaisumu, ginekoloģisko un ādas slimību ārstēšanai.

MINERĀLVIELAS

Minerālvielas ietilpst visu augu un dzīvnieku orga­nismu sastāvā. Te atrodami gandrīz visi ķīmiskie ele­menti — gan makroelementi, gan mikroelementi, kuri organismā vajadzīgi ļoti mazās jeb biotiskās devās. Ikvie­nam mikroelementam organismā ir noteikta fizioloģiska loma. Tā, piemēram, ja organismā trūkst kobalta, rodas mazasinība, bet lielās devās tas rada saindēšanos. Pētī­jumos pierādīts, ka, lietojot dabiskos produktus, šo ele­mentu pārdozēšanu un toksisku iedarbību nenovēro. Dau­dzu mikroelementu bioloģiskā loma un nozīme vēl nav pilnīgi izpētīta.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties